You are here

Lasītāju fokusa grupas pārdomas par “Ceturto kauliņu”

       Dace Judina raksta tieši par sāpīgo, vārīgo katrā no mums, cilvēkos un pasaulē visapkārt. Par cilvēku iedibinātajiem likumiem un noteikumiem, kas diemžēl bieži vien ir stipri tālu no augstāko spēku lietu kārtības pasaulē.
       Grūti rakstīt, jo, lai gan grāmata izlasīta pirms divam nedēļam, tomēr tā nelaiž un nelaiž vaļā. Apbrīnoju cilvēkus, kam ir drosme TĀ rakstīt - par skarbo realitāti mums blakus, par cilvēkiem un viņu savstarpējām attiecībām, patieso, nešpetno un zemisko dabu un rīcību. Grāmatas tēli ir tik spilgti (mani neatlaiž Dambergs - makten spilgts vīrietis!), ka grūti norobežoties un nemeklēt prototipus mūsu sabiedrībā, tā saucamajā “sabiedrības krējumā”. Viss ir tik reāli, ka arvien pārliecinos par dzīves patiesumu, kas tiek aprakstīts arī šajā grāmatā.
       Grāmatai ir TĀ īpašā sajūta: gribas lasīt un lasīt vēl... Situācijas aprakstītas raitā, plūstošā valodā, neieslīgstot nevajadzīgā, asiņainā noziegumu iztirzāšanā. Lasās fantastiski viegli, bet domāt liek ilgi un pamatīgi.
       Pārsteigums bija ievītā dzimtas līnija, kas mazliet mulsināja, bet romānā iekārtojusies ļoti organiski. Un, protams, romāna beigas – ar miiilzīgu intrigu!
    Anita Šveda, Bērsteles bibliotēkas vadītāja
     
       Ar šīm grāmatām ir tā - kad pieķeras, atrauties praktiski nav iespējams.
       Interesanti, kā dzimtas pētniecība savijas ar slepkavību lietām... Dzimtas koka līnija mani ļoti ieinteresēja un saistīja - varbūt tāpēc, ka pašam pienācis tāds brīdis. Daces Judinas darbos var atrast vērtīgus domugraudus, kas saistīti gan ar manu profesiju, gan tos var attiecināt uz mūsu valsti un nāciju - maldīšanos ceļos un neceļos, vērtību meklējumus, neatskāršot, ka stabilizējoši materiāli nav nekur tālu jāmeklē, jo mēdz būt mums blakus. Kā saka viena no grāmatas varonēm Rozmarija Rožkalne: “... tieši pagātne un visi tie, kuri stāv aiz mums, dod spēku tagadnei un nākotnei, sniedz zināšanas un izpratni par to, kas notiek un notiks.”
    Šīs kopuma apziņas šodien trūkst, vēl vairāk - tā tiek deldēta un par to tiek vīpsnāts!
       Tāpēc jo lielāks paldies rakstniecei, kuras darbos tiek parādīts, kāds spēks var būt dzimtai, ja tā darbojas kopā, un cik apjukuši, apmaldījušies, spējīgi uz visļaunākajiem darbiem ir tie, kuriem šādu pamatu nav! Bet mēs esam tādi, kādi esam, un, ja tā nebūtu, tad, iespējams, Dacei Judinai nebūtu, ko rakstīt, bet mums – ko lasīt, par ko padomāt, aizdomāties un izvērtēt!
       Ieintriģēja iestarpinātās telefonsarunas (interesanti, pie kuriem manipulatoriem tās novedīs?), novērošanas kamera policijas šefa Bozes kabinetā, konvoja un slimnīcas pacientes pazušana, baisus minējumus rosina Zālītes, Meldera un dažu TV darboņu turpmākie likteņi... Šķiet, tiek vilkts uz politiski ekonomiskā krējuma pusi... vismaz konkrētajā sistēmā.
       Rakstniece meistarīgi ieintriģē, aizrauj un uztura dzīvu interesi, ļaujot mazliet ieskatīties operatīvā darba niansēs, tomēr tās neatklājot. Jāsaka godīgi – absolūti pārsteidza vairāki sižeta pagriezieni un varoņu izgājieni. Ir nu gan personāži ar raksturiņiem!
    Arvo Karelsons, vēsturnieks un pasniedzējs
     
       Ar patiesu prieku nosvinēju atkaltikšanos ar labiem draugiem!
       Arvien no jauna priecājos par Daces Judinas spēju rakstīt raiti un aizraujoši, tā, ka nevar atrauties. Notikumi atkal pārsteidza pilnīgi negaidot un nesagatavotu, katrs nākamais sižeta pavērsiens bija neprognozēts, noturot spriedzi līdz pašām beigām.
       Bet īpaši aizkustina spēja spraigo notikumu audumā iepīt patiesi gudras un pat viedas  atziņas, eksistenciālas patiesības par godīgumu, labestību, tikumīgumu – jēdzieniem, kas šķiet pazuduši no mūsu dzīves, tāpēc jo svarīgāk tos atsaukt atpakaļ. Kur nu vēl labākā  kontekstā!
       Esmu pārliecināta, ka šīs grāmatas padara mūsu dzīvi labāku, tīrāku, godīgāku! Ne tikai cīnoties pret ļaunumu un  tumšajiem spēkiem cilvēka psihes dzīlēs, bet arī tāpēc, ka uztur ticību labajam, palīdz saglabāt gaišo mūsu dvēselēs. Paldies no visas sirds!
    Ilze Brigita Veitnere, klīniskā psiholoģe
     
     
       Grāmata bija ļoti gaidīta. Kā visas šajā sērijā izdotās, arī šī neglābjami iesūca un neatlaida līdz pat izlasīšanas brīdim. Kā gardēde izbaudīju ik lapu - apčūpstināju kā kauliņu! Sižeta līnija tik perfekti ieturēta, ka līdz pašām beigām prāts līkumo līdzi, mēģinot saprast – Kurš? Kāpēc? Vai tiešām? - un, kad samezglotais dzīpars sāk tīties vaļā, ir tāda bauda sekot atrisinājumam!
       Neskatoties uz spraigo notikumu virknējumu un intrigu - Kurš rausta lelles? Kurš ir īstenais mērķis? Un kā vārdā tas viss? - šī grāmata kopumā šķita tāda kā maigāka, skumjāka, viedāka.
       Domājot par varoņu attiecībām, - droši vien ir vājprātā smagi zaudēt draugu. Kad draugu zaudē, viņam aizejot citā saulē, ir drausmīgi, zinu no pieredzes... Tad var vainot likteni. Bet kad draugu zaudē viņa nodevības dēļ, saproti, ka likteni gluži nevainosi. Tā man, ufff, cik labi, nav gadījies. Traki. Bet labi, ka ir savējo kompānija - tas atsver daudz ko. Prieks, ka sakārtojas galveno varoņu privātā dzīve, un prieks, ka visi savējie dzīvi!
    Liene Kalniņa, juriste
     
       Daces Judinas jauno romānu “Ceturtais kauliņš” gaidīju ar lielu nepacietību un pēc izlasīšanas (pareizāk, aprīšanas) varu droši teikt: neesmu vīlusies ne mirkli! Romānā ir skaidrs zīmējums; ne mirkli netiek aizmirsts neviens no varoņiem, nerodas jautājumi par neskaidrām epizodēm un notikumiem; spraigums pieaug vienmērīgi, tāpēc uzmanība neatslābst ne mirkli. Tieši tādēļ romānu grūti nolikt malā vai aizvērt, neizlasot vienā paņēmienā - pat neskatoties uz to, ka nākamajā dienā jāceļas septiņos no rīta.
       Lasot Daces darbus, aizvien vairāk šķiet, ka tiek rakstīts par labi pazīstamiem un dzīvē satiktiem cilvēkiem. Ar dažiem no viņiem domās esmu sadraudzējusies, par citiem krasi nācies mainīt viedokli - gluži kā dzīvē. Vēl par dažiem domāju - esmu sastapusi savās žurnālistes gaitās un tieši viņus rakstniece izmantojusi par savu varoņu prototipiem...
       Un vēl: lai gan tas varbūt izklausās pēc sazvērestības teorijas, sliecos domāt, ka diemžēl daudzus procesus Latvijā vada kāds “zirneklis”, lai kur viņš sēdētu, raustot mūs aiz aukliņām kā tādas marionetes. Tālab paliek jautājums: cik daudz un ilgi mēs tam ļausimies, un vai reiz izdosies līdz galam atklāt, kas īsti ir kas.
       Ak, jā, un vēl es ceru, ka reiz pēc Daces Judinas šīs romānu sērijas motīviem taps ja ne daudzsēriju filma, tad TV seriāls gan, un tā veidošanu uzņemsies patiešām profesionāls režisors. Jo mūsu dzīve nav tikai ziepju operas vien.
    Una Griškeviča, kultūras žurnāliste
     
       Daudziem grāmatu draugiem sirdij tuva rakstnieces Daces Judinas radītā Anna Elizabete, kuras asais prāts ļāvis atrisināt ne vienu vien šķietami neatrisināmu noziegumu. Līdz šim pie lasītājiem nonākušas sērijas Izmeklē Anna Elizabete sešas grāmatas, ļaujot daudziem iemīlēt šo mazliet raganīgo, mentāli stipro, tomēr tik ļoti jūtīgo un ievainojamo Pūču Mājas saimnieci. Šajā periodā ir mainījušās lietas, ko Annai&Co nākas risināt, ir mainījusies viņa pati un mainījies arī viņas tuvo un mīļo loks. Katra atrisināta lieta likusi Annai Elizabetei kaut ko zaudēt. Ar viņu cenšas manipulēt, izmantot un pat padarīt par drošu alibi. Nākas piedzīvot to, ka nodod paši tuvākie un mīļākie. Tas liek kļūt skaudrākai un novilkt robežas, aiz svītras atstājot tos, kuri sāpina, pieviļ un nodod.
       Šis skaudrums īpaši jaušams jau abās iepriekšējās grāmatās “Siers otrajai pelītei” un “Trīs klikšķi līdz laimei”. Salīdzinot ar pirmajām četrām IAE sērijas grāmatām, abas iepriekšminētās var nosaukt par ilūziju slepkavām, jo tās pievēršas tēmām, kuru cilāšana nav izdevīga ne sabiedrības politiskajai elitei, ne tiem, kuri izvēlas neredzēt, nedzirdēt un nesaprast. Un arī neredz, nedzird un nesaprot, jo redz, dzird un saprot tikai to, ko kāds viegli sagremojamā veidā pasniedz - iebaro ar dažādu sociālo mediju palīdzību.
       Jau romānā “Trīs klikšķi līdz laimei” D. Judina atļaujas runāt par tīklu, kurā viens aiz otra tiek noķerti tie, kas kāro pēc vieglas naudas, slavas un ietekmes, aizmirstot par godaprātu un no paaudžu paaudzēm mantotām vērtībām. IAE jaunākā – septītā grāmata “Ceturtais kauliņš” turpina iepriekšējā grāmatā aizsākto tēmu, šoreiz pievēršoties televīzijai un tam, ko tā piedāvā savam skatītājam. Šis ir stāsts par realitātes šoviem, kas top, aizmirstot par jebkādu cilvēcību. Stāsts par to, kāpēc senatnē ne vienam vien pārāk varaskāram un godaprātu zaudējušam tika atgādināts: Memento mori! (Atceries, ka esi mirstīgs!). Tieši to savā grāmatā atgādina Dace Judina, atkal un atkal ar pirkstu iebakstot acī tiem, kuri negrib redzēt vai izliekas neredzam.
       Tev nebūs ar labticīgajiem manipulēt, tev nebūs zagt, tev nebūs savu dvēseli pārdot, tev nebūs melot, skaust, tev nebūs nodot un netīriem zābakiem pa citu dvēselēm bradāt!
       Autore nevienam neļauj izbēgt no soda. Katrs saņem pēc nopelniem – gan viltus aristokrāts Austrijā, gan izdarīgs darbonis Latvijā. Nav pat īpaši jāpūlas, jo vainīgie, pēdas slēpjot, viens otru novāc paši. Tā teikt, dabīgā atlase. Annai Elizabetei atliek vien izskaitļot un noķert treknākos un lielākos zirnekļus – maldu tīkla vijējus.
    Ruta Zimnoha, grāmatu blogere, www.sienakaudze.lv
     
       Lielisks turpinājums šīs sērijas iepriekšējai grāmatai “Trīs klikšķi līdz laimei”. Ja citas var mēģināt lasīt atsevišķi, tad šīs abas nu gan jāņem "komplektā".
       Nepārspējamajai Annai Elizabetes, skarbi pievilcīgajam Mikam un vienmēr lieliskajam ģenerāļa Basa kungam (nespēju viņu vienkārši uzrunāt vārdā, visu cieņu!) pievienojas jauni varoņi. Noziegumu un līķu daudz, bet ne tik skarbi kā iepriekš, kad tika skartas ļoti asas tēmas. Mēdz teikt - tā nenotiek, kur nu tāda izdoma! Notiek! Pati +/- sekoju līdzi politikai un valsts pārvaldes izgājieniem, un zinu, ka reālā dzīve joprojām ir tikpat skarba kā iepriekš.
       Vislielākais Ah, paldies! par nepārspējamajām beigām! Šajā grāmatā detektīvu darba privātās aizkulises bija... hmm, nu, ļoti aizraujošas! Cik labi, ka uzradās tas austriešu policists un lika kārtīgi sapurināties Mikam Kaķītim!
       Stāsta beigas dod cerību, ka ne viss šai zemē ir tik slikti, kā pūlas attēlot lielākā daļa mediju un sociālo portālu. Joprojām mums ir sava lieliskā un skaistā Latvijas zeme, mums ir ticība, cerība un mīlestība. Tās ir vērtības, kas stāv pāri visam. Mēs izdzīvosim, par spīti visiem nelabvēļiem un prāta zombētājiem. Nešaubos par to.
    Ineta Tunēna, bankas finanšu konsultante
     
       Uhhh, kā Anna Elizabete piecēlusies kājās pēc visa piedzīvotā un pārdzīvotā! Fon Bergu dzīvi pulsējošā asins un izcilais mentālais mantojums, kā arī ĪSTO un SAVU cilvēku būšana “šeit un tagad” palīdzējusi Līzbetei spert soli ne tikai uz priekšu, bet arī uz augšu!
       Un atkal - mūs ievelk ne tikai Pūču Mājas maģiski suģestējošā atmosfēra (eh, kā gribētos tur kādā stūrītī klusiņām iekārtoties!), bet arī meistarīgi savītie laika posmi un dzīvesstāsti, radot šo spraigo, intrigām un asiem pagriezieniem pilno stāstu, kurā uzmanība neatslābst ne uz mirkli. Durvis, un aiz katrām durvīm... nodevība, slepkavība, mīlestība, spēks, ticība, šantāža, ciešā mezglā savijusies personiskā un sabiedriskā atbildība, un vēl, un vēl...
       Manuprāt, absolūti jaudīgākais darbs šajā sērijā!
       Beigu beigās, izlasot, uzprasās divi lieli jautājumi – Kur ir turpinājums? un Kad beidzot šis stāsts būs uz lielā ekrāna?
    Agita Citrons, uzņēmēja
     
       Imants Ziedonis rakstīja: ”Bez mīlestības nedzīvojiet...” Džons Lenons dziedāja: “Viss, ko jūs vēlaties, ir mīlestība...” Tas saskan ar Annas Elizabetes septītās grāmatas moto un slēpto domu, kuru es izlasīju starp rindām: “Mīlestība ir tās jūtas, kuras izjūt visi, kuras visi meklē un kuras spēj cilvēkus padarīt laimīgus (vai arī nelaimīgus).”
       Man nekad nav patikuši mīlas trijstūri, tajos visi nevar būt gandarīti – trešajam ir jāaiziet. Tādēļ man simpatizē Mika Kaķīša pacietība un gudrība pēc paša pieļautās muļķības. Anna Elizabete, pakļaujoties savam mirkļa aizvainojumam un patmīlībai, neapdomīgi izvēlas sliktāko no diviem iespējamiem variantiem. Jo Ģirts Melderis, sieviešu uzmanības izlutināts un nepārtraukti uzmanības centrā atrazdamies, nav spējīgs novērtēt to, kas viņam dots, nespēj atšķirt graudus no pelavām. Slavas saulītē viņš grozās kā sabojāts vējrādītājs, nespēj turēties pretī pat mazākajai vēja pūsmiņai, jo nejūt, kurš vēja virziens ir īstais. Toties Mika Kaķīša stabilitāte dzīvē un uzticamība ir acīmredzama. Tā gribas, lai Anna Elizabete, kura beidzot to ir sapratusi, vairs nekļūdītos. Novēlu to no visas sirds! Tā gribas, lai labais vienmēr uzvar.
       Liels paldies rakstniecei par smalki izstrādātajiem tēliem!
    Vilnis Saltais, tālbraucējs kapteinis
     
       Prieks, ka autores darbi kļūst arvien interesantāki, sižets neparedzamāks, tēli krāsaināki. Esmu izlasījis visas šīs sērijas grāmatas, un arī šoreiz neesmu vīlies.
       Patīk, ka savos darbos rakstniece pieskaras Latvijā aktuālām sociālām problēmām, neļaujot detektīvam būt pārāk “plikam”. Savas vēstures nezināšana, korupcija, jauniešu atkarības, tagad arī mediju aizkulises – tās ir reālas lietas, kas skar mūs visus, nu, vismaz tos, kuri nav vēl galīgi “nozombējušies”.
       Īpašs stāsts ir par tēliem, tie ir tik īsti, ka liek dzīvot līdzi. Ģirts Melderis – žēl un dusmas, Zane Zālīte reāli kaitina, Miku Kaķīti gribas iedunkāt, lai ir drošāks attiecībās, toties Annu Elizabeti nekādi nevar atšifrēt... Un arī negribas. Lai paliek neparedzama.
       Daudz sīku, amizantu ainiņu, piemēram, neaizsegtie logi Austrijas mazpilsētā. Varu atklāt, kapēc Rietumeiropā neaizsedz logus - kolēģis stāstīja, ka tā iegājies no vācu okupācijas laika, kad bija aizliegts aizklāt logus, lai varētu redzēt, ka netiek nekas “perināts” pret pastāvošo režīmu. Cik tajā taisnības, nemāku teikt, mūsdienās tā vairs nedara. Taču, iznēsājot pastu, pa logiem neviļus redzētas visādas ainiņas...
    Pēteris Jandavs, trimdas latvietis
     
       Esmu liela romānu sērijas Izmeklē Anna Elizabete cienītāja.
       Parasti šos romānus lasu vairākus vakarus, lēni un izbaudot, bet “Ceturto kauliņu” “izrāvu” vienā vakarā. Vienkārši nevarēju atrauties. Šie romāni “ievelk”. Ievelk tik ļoti, ka nespēj nolikt malā, jo nemitīgi gribas uzzināt, kas būs tālāk. Un tāpēc, izlasot pēdējo lapu, ir kā belziens ar pieri sienā - jau viss? Tas ir mokoši - apzināties, ka paies vēl ilgs laiks, kad būs jauns romāns. Protams, ar laiku šī sajūta mazinās, taču sākumā tas ir mokoši.
       Visos autores darbos mani aizrauj cieņa pret pagātni, dzimtas nozīmes akcentēšana, dzimtu stāstu vērtība. Šobrīd, kad cilvēki kļūst arvien noslēgtāki sevī un nekomunicē, ir neizsakāmi žēl, ka nav tās savstarpējās saiknes, ko var iegūt ar un caur dzimtām, bet cilvēkiem trūkst intereses. Tāpēc autores darbi ir tik nozīmīgi un savā veidā uzrunājoši, jo tādā veidā, lai arī pastarpināti, var dot norādi - atgriezties pie saknēm un atgūt cilvēcību, vienkārši uzklausot, ieklausoties un saglabājot atmiņas, ko nodot tālāk.
       Daļu grāmatas tekstu gribas vienkārši izrakstīt kā citātus vai pat izveidot plakātus un tos publiskot, lai cilvēki izlasa un ieklausās. Viens no tādiem - par laika liecībām. Tik uzrunājošs…
       Pārsteidz un izraisa apbrīnu tas, ka viss izstrādāts vissīkākajās detaļās – piemēram, Berghofas muižas mājas iekārtojums, interjera apraksti. Lasīju un sajutos, it kā būtu tur.
       Tas ir viens no autora kvalitātes radītājiem – ja man kā lasītājam ir aizraujoši līdzdzīvot, saskatīt līdzības varoņos un viņu dzīvēs, un nemitīgi gaidīt turpinājumus! Lasot šo un arī pārējās grāmatas, visu iztēlojos kā filmā, tāpēc kādām dzirdīgām ausīm būtu vērts padomāt par detektīvfilmu sēriju pēc Izmeklē Anna Elizabete motīviem.
       Nepamet sajūta, ka autorei prātā vismaz trīs gājieni (romāni) uz priekšu, turpinot vīt un attīstīt iepriekšējā romāna tematiku, kas, izstrādāta līdz niansēm, atklāsies varbūt tikai rīt...
    Inga Biļeviča, Rundāles pils SA vadītāja
     
       Biju iegrimis darbos, nekam citam nebija laika, taču šo grāmatu “apēdu” uzreiz.
       Secinājumi? Līdz šim vairāk biju lasījis literatūru, kas tapusi ārpus Latvijas. “Ceturtais kauliņš”, kas ir jau septītā sērijas IAE grāmata, man bija pirmā tikšanās ar pašmāju Annu Elizabeti un Basa detektīvaģentūru (meklēšu pārējās grāmatas!). Lasot jutu atsauces uz iepriekšējām izmeklēšanām, bet laikā paralēli notiekošais lika domāt par detektīvseriālu.
       Bet tie tīkli... Sabiedrībā un varas elitē... Biedē un intriģē.
    Valters Žilvinskus, students
     
       Rakstniece Dace Judina ir mans šīs vasaras atklājums! Vasarā aizgāju uz bibliotēku paņemt kādas grāmatas no latviešu literatūras plauktiem. Paņēmu piecas, autoru vārdi tobrīd neko neizteica. Sāku lasīt pirmo grāmatu, – aizrāvos. Lieliski! Pēc tam uz aizmugurējā vāka ieraudzīju pazīstamu seju – o, viņa man ir FB! Tāda bija mana pirmā tikšanās ar rakstnieci Daci Judinu. Nu jau izlasītas visas bibliotēkā pieejamās viņas grāmatas.
       Jutos ārkārtīgi pagodināta, nokļūstot fokusa grupā, paldies! Jūtos kā izredzētā! Lieliska literatūra! Kā vienmēr. Ir pazudusi ziema, FB, mazbērni, vakariņas, telefona sarunas. Dzīves realitāte pazūd, dzīvoju rakstnieces radītā realitātē! Ir tikai Anna Elizabete, Grāfs, Miks, ģenerālis Bass, datorģēnijs Kārlis… viņu draudzīgi ģimeniskās attiecības. Patiesas.
       Ļoti patīk Annas Elizabetes saikne ar Dabu, zināšanas par zālītēm, nojausmas...
       Daudz domāju par Zani. Vēl šodien, uz darbu braucot, kavējos pie viņas un pārējiem. Ja reiz Anna ar Zani (it kā) bijušas draudzenes, tad jau Zane nebūtu galīgi zemē metama… Tikai tāda neveiksminiece – nevar neko uzrakstīt, nevar darbā noturēties, nezin, ko grib no dzīves… Skaistuli Melderi grib, nu, varbūt atļaut viņai šo savākt? Tāpat nekādas jēgas no tāda smukulīša nav… Varbūt Zane tiktu pie ģimenes, vīra, bērna un arī romānu uzrakstītu? Ja nē, tad viņai jāstājas partijā… Ja cilvēkam jāizbauda bagātība zelta būrī, tas ir sāpīgāk par nāvi. Lai tad Zane kļūst par ministri, piemēram, kultūras, lai staigā uz visām prezentācijām u.c. skarbā vientulībā, un lai sapņo par nedabūjamiem vīriešiem...
       Spilgti un asi izzīmēti tēli (pat epizodiskie), vietas un notikumi. Madame Fossa – lielisks tēls, it kā es pati būtu bijusi viņas salonā, izjutusi šīs neparastās sajūtas. Nedaudz garlaikoja TV šovu uzņemšanas pasaule, laikam tādēļ, ka tik tukša savā būtībā… Toties par kafejnīcu lasot, sajutu visu tāpat kā kādreiz, kad pašai tur gadījās būt! Paldies!
    Gunta Andersone, brīvmāksliniece
     
       Šoreiz Izmeklē Anna Elizabete lasījās krietni lēnāk - ne tamdēļ, ka mazāk interesanta, gluži pretēji – lasot visu laiku pakausī “dunēja āmurītis”, līdzīgi kā Annas Elizabetes vēderskrāpji kaķu nadziņi: tieši tā notiek mums visapkārt! Nekas netiek pateikts atklātā tekstā, bet, ja cilvēks nav nozombēts ar NLP un spēj redzēt dziļāk, lasīt starp rindām, tad tiešām kļūst baisi. Apziņa, ka ikviens no mums var kļūt par spēļu kauliņu cita rokās, ir biedējoša.
       Ļoti spraigs sižets (kā allaž, nervus kutinoši un bez lasīšanas pauzēm) ar visiem šodienas realitātes elementiem - pērkami politiķi, mediji un diemžēl arī daži eksemplāri no drošības sargāšanas struktūrām; neaptverami plašā NLP izmantošana; skaudība un egoisms.
       Satrauca doma, ka Annas Elizabetes dzīvē noslēdzies viens nopietns posms. Gribētos cerēt, ka satikšu viņu arī turpmāk, jo septiņu grāmatu lappusēs Bergu dzimta kļuvusi ļoti mīļa...
    Aija Žilvinska, bibliotekāre no Ogres Centrālās bibliotēkas
     
       Dzimtas radu rakstu līkloči, mantkārība, skaudība un nežēlīgs cinisms. Intrigu kokteilis, kas raksturo mūs, mūsu sabiedrību. Skarbi, tieši, nepatīkami. Nav vērts teikt, ka tā nenotiek. Notiek. Nav vērts vainot spoguli, ja nepatīk seja, ko redzam. Kādam tas ir jāpasaka.
       Šoreiz Annas Elizabetes un viņas (nu jau bijušo) tuvāko draugu savstarpējās attiecības sarežģās vēl vairāk. Draudzības pārbaude ar skaudības, neuzticības elementiem ir visai sāpīgs process. No draudzības līdz naidam ir viens solis - skaudība un egoisms. Un to vēl kultivē dažādi izklaides šovi, kuriem galvenais faktors - reitingi, neskatoties uz to, ka tiek slavināta neuzticība un cita cilvēka pazemošana.
       Situāciju vieglāku nepadadara arī Bergu dzimtas sānu zara melnais noslēpums - aprēķins, mantkārība, izlaidība un pat slepkavība. Ikvienā ģimenē var atrast kādu noklīdušo avi...
       Šis stāsts ir par ļoti sarežģītām tēmām, un nav domāts tiem, kam viss vienalga.
    Aivis Biķernieks, politologs