Pēcvārds
Atspulgs

   Ir tādi stāsti, kas, reiz dzirdēti, neizdzēšami paliek atmiņā.
   Man tā bija ar nejauši padzirdēto baiso vēstījumu par aprakto zīdainīti un apkaimes slavenākās gaišreģes teikto “tas bērns ar godu jāapglabā svētītā zemē, citādi tajās mājās nebūs ne miera, ne saticības, tikai nelaimes vien”. Varētu pasmieties un atmest ar roku – eh, tās jau sievu pļāpas! Ja vien... Ja vien tur patiešām nenotiktu savādas lietas – vismaz pēdējo gadsimtu. Kašķi, strīdi, nesaticība, alkoholisms, netiklība, vardarbība, dīvaini nāves gadījumi, salauztas dzīves... Varētu turpināt. Jo, kā bija sacījusi reģe: “Nodarītais ļaunums joprojām nav izlīdzināts. Pāri tai mājai klājas melna ēna... Tāpēc, ka tur bez goda dzīvoja un turpina dzīvot. Kādam tas jāizbeidz – un grēks jāizpērk."
   Un tad tu, cilvēks, gribot negribot aizdomājies – ja nu tomēr tajā visā kaut kas ir?

   Tāpat kā ar to rēgaino fotogrāfiju... Kādā agrā vasaras rītā pagalma tālākajā malā, virs malkas kaudzes bija pacēlusies savāda miglas blīva. Gandrīz kā cilvēks – galva, kakls, pleci. It kā tas rēgs censtos izlīst no pagalīšu krāvuma. Visai viendabīgs miglonītis, tikai plecā, virs atslēgas kaula – tāds kā izplēsts robs. Visapkārt dzidrs vasaras gaiss, bet miglas blāķītis šūpinās un tricinās nelielajā vējiņā, kā palīdzību lūgdams, kā kaut ko cenzdamies pateikt.
   Draugs fotogrāfs šo dīvaino parādību iemūžināja. Bet ne par to ir stāsts. Kā vēlāk noskaidrojās, kara laikā te gājusi frontes līnija, un kāds alkatīgs, glums, uz abām pusēm spēlējošs ļautiņš to izmantojis, lai atbrīvotos no savas sievas un tiktu pie īpašuma. Viņai, rīta agrumā ejot uz upmalu pie lopiem, kāds iešāva plecā, virs atslēgas kaula... Bet ko glumiķis? Varām mainoties, protams, pamuka pāri robežai. Vēlāk atgriezās. Balts un pūkains...

   Rokoties cauri Laika džungļiem, prātā ienāk visādas domas. Dažas – uz palikšanu.
   Vai mūsdienu “godājamie cilvēki” tādi bijuši vienmēr? No kurienes viņi? Paradoksāli, taču lielākoties tie nav ne Latvijas senāko, ne izglītotāko, ne krietnāko dzimtu pēcteči. Jo tie tika nobendēti. Vai iedzīti pilnīgā pagrīdē, salaužot uz pazemojot. Toreiz. Un vēlāk.
   Kas palika? Tie, kuri padevīgi pielāgojās, sarāvās mazmazītiņi, neredzami un nolīda pagrabos. Tie, kuri sakoda zobu un klusēdami gāja savos darbos, gaidot un cerot... Tie, kuri uzaudzēja biezumbiezu ādu un vismaz ārēji kļuva vienaldzīgi. Jā, un arī tie, kuri spēra durvis ar kāju, šāva, veda, rakstīja ziņojumus, vērpa intrigas un dibināja izdevīgus sakarus. Tie, kuri, otrajā klasītē varēja atļauties ieņirgt sejā skolotājam – mans tētis ir deputāts, viņš atnāks un jums sados. Tie, kuriem senči par baigām naudām sapirka dažādus diplomus un kuri tagad tup mīkstos krēslos, bet joprojām raksta un izsakās kā piektklasnieki. Tie, kuriem bijušas mazas, mīļas jaunības kļūdiņas, aiz kurām tagad turēt un pavilkt, lai panāktu vēlamo... Tie, kuriem nauda, vara un visatļautība līdz ar augsprātīgu nicinājumu pret citiem jau trešajā, ceturtajā paaudzē asinīs un kuri šo infekciju nodod tālāk saviem bērniem.
   Ja publiskotu, kurš kuru no... izvilcis, kurš kuru stutē un aizstāv, kuri bērni kurās skolās mācās, vairs nevajadzētu nekādu maisu purināšanu.

   Ne jau tukšā vietā un bez sakariem radās sarkanie baroni, puķu, servisu un valūtas maiņas miljonāri, pirmie augļotāji, lielo ražotņu un tautsaumniecības gremdētāji, mežu un zemju uzpircēji – alkatīgie viepļi aiz skaistajiem vārdiem. Roka roku mazgā, bet tīrākas nekļūst…
   Ne jau tukšā vietā un bez sakariem izauga hipertrofētais mūsdienu birokrātisma tīkls – tik daudz valsts un pašvaldību ierēdņu, tik daudz ķeizariņu, kuri savos krēslos jūtas kā Dieva vietnieki virs zemes, jo viņu varā ir tirdīt, pieprasīt, ņirgāties, aizliegt, sodīt un atņemt, nevis iedziļināties, saprast, atļaut un palīdzēt.
   Ne jau tukšā vietā dzimst arvien jaunas ideoloģijas un sociālās struktūras. Tas vienmēr kādam ir izdevīgi. Tikai mazo cilvēku likteņi, dzīve un problēmas laikmetu griežos un lielo ideju krustpunktos reformatoriem kļūst... nebūtiski. Mazajiem cilvēkiem atliek paļauties tikai uz sevi un savējiem. Un saglabāt to vienīgo, kam patiesi ir vērtība, – cilvēcību.

   Žurnālistes un publicistes gaitās daudz nācies tikties ar dažādiem cilvēkiem. Ļoti daudz. Tas nav ne vieglas, ne īsas sarunas. Sevišķi, kad cilvēks atveras un nolemj norunāt no sevis to, kas gadiem mocījis, grauzis un sāpējis. Kad nolemj dalīties piedzīvotajā – varbūt, lai pašam kļūtu vieglāk, varbūt, lai pasargātus citus. Tā tie stāsti atnāk. Tāpat kā šis, kurā vienā pinumā saaudušies pieci dažādu laika nogriežņu notikumi – reālu cilvēku piedzīvotais.

Paldies par uzticību un uzticēšanos!
Dace

Laikā un ārpus tā...

   Laiks celties, laiks doties mājās, laiks iet gulēt, laiks padomāt, laiks strādāt, laiks atpūsties...
   Laiks visu dziedē, ar laiku viss pāriet, man nav laika, ir īstais laiks...
   Cik daudz mēs saprotam no tā, kas ir Laiks? Laiks kā apstāklis vai instruments, ar ko regulēt vai ierobežot savu klātbūtni “šeit”, veidojot populāro apziņas vīrusu “šeit un tagad”.

   Ja  tīri teorētiski pieņemam domu “kā sauksi, tā atsauksies”, tad varbūt tam, kurš daudzina “man nav laika”, Laiks tiešām sevi atņem? Bet tam, kurš neatsaka nevienam, kad vaicā “vai tev būs laiks man palīdzēt?”, Laiks sevi pieliek klāt? Sanāk, ka Laiks ir diezgan elastīgs, loģisks un likumsakarīgs – ir cēloņi, ir sekas.
   Ja darbi sokas, laiks paskrien ātri un ir prieks par padarīto, bet, ja darbi nesokas, laiks velkas un gandarījuma nav. Vai tiešām – tā tikai šķiet? Varbūt patiesībā tas ir katra iekšējais laiks? Teorētiskais (pulksteņlaiks) un praktiskais laiks – tas, ko jūtam. Dažādā vecumā un apstākļos – dažādi. Uzspiestais laiks – “jādara tas, kas jādara”. Bet nedarās, jo ne vienmēr pavēles un diktāts dod vēlamos rezultātu. Turpretī tam, kurš darbojas savā rimtajā plūdumā, laiks it kā izplešas, ļaujot paveikt daudz un ļoti daudz.
   Vai ar to būtu izskaidrojams atšķirīgais dzīves garums? Varbūt cilvēkiem lemts dzīvot vienādu dzīves garumu, taču savos cēloņu un seku džungļos viņi pazaudē Laiku jeb tas viņiem tiek atņemts, jo par daudz veltīts nevajadzīgām vai nepareizām lietām un nodarbēm?

   Mēs atnākam un aizejam – mēs sākamies un beidzamies, bet Laiks ir visu laiku. Tāpat kā “filmu rāda visā filmā”, “māksla ir visā mākslas darbā”. Arī tur Laiks ir klātesošs. Tas nozīmē, ka Laiks ir galvenais zobrats it visā, īpaši cēloņu un seku likumsakarībās, uz kā balstās mūsu laika un spēku ieguldījums un alga par to. Labi darbi, slikti darbi – visi prasa laiku. Zobrats pagriežas, un alga ir klāt.
   Vai teicieni “visam savs laiks” un “katram savs laiks” ir tikai teicieni, vai arī tie norāda: Laiks ir visa pamats – gan kopīgs, gan individuāls. Jeb – cik garš, tik plats...

Arturs