ATSPULGS
Laika Stāsti – 8. grāmata
(Sagatavošanā. Fragmenti.)

Mūsdienas

Jau krēsloja, kad pie neliela namiņa vārtiņiem piestāja lauksaimnieka džips. No tā izkāpa sieviete un steigšus devās uz vārtiņiem. Šaura, dārza flīzēm klāta taciņa veda verandas virzienā. Pie durvīm jauns vīrietis sveiciena vietā pamāja ar galvu, aicinot iekšā.
    – Labvakar, es pie... – sieviete iesāka, taču vīrietis viņu ar galvas mājienu pārtrauca, ar roku norādot uz durvīm verandas dziļumā. Viņa bažīgi atvēra lielās durvis.
    – Labvakar, labvakar, – virtuvē atskanēja klusa balss.
    Šķita, ka tā vienlaikus skan no visurienes – no sienām, griestiem, traukiem. Atnācēja sastinga.
    Vai viņa nav pārsteigusies, meklējot palīdzību tik ērmīgā vietā? Ciema ļaudis gan runāja, ka šī veča esot viszinoša, visvaroša, vis-vis-vis... Dažs teica – ragana, citi – gudra sieva... Būtība tā pati.
     – Labvakar, es pie...
     – Droši, droši, nāc dziļāk.

Aiz veļas baļļas un ēdiena katliem, virtuves tālākajā stūrī, pie loga ar muguru pret atnācēju sēdēja paveca sieva. Priekšā svece. Loga rūtī atspīdēja izcilnie vaigu kauli. Galvā tumšs lakats.
     – Tev tas mazais bērns ar godu jāapglabā svētītā zemē, – pēkšņi ierunājās atspulgs loga rūtī.
     – Kāds ma...
     – Tas, kurš tavā sētā apglabāts bez goda. Slepus. Slēpjot nodarīto. Tas joprojām nav izlīdzināts.
     Sieviete apmulsa. Ko drīkst jautāt, ko nē? Un kā viņa zina, ar kādu jautājumu esmu nākusi?
     – Tās pašas likstas, nesaskaņas, pārmetumi un pārpratumi bija arī iepriekšējiem saimniekiem. Tajā mājā, kuru esi nopirkusi un kur tagad saimnieko. Tāpēc, ka bez goda dzīvoja.
     – Bet kur man meklēt? Sēta liela.
     – Ja būtu tik vienkārši, līdz tevim tas nebūtu nonācis. Meklē! Es neredzu.
     Gaiss virtuvē sastinga. Klusums. Tikai kaut kur tālākajā stūrī pie mūrīša murrāja kaķis.
     – Nē, pag! Redzu ābeļu ēnu maija pusdienlaikā. Trīs ēnas kopā. Trīs soļi ēnu garuma. Tur roc.
     – Paldies! – sieviete nolika uz lielā saimes galda naudas zīmi un devās prom.
     – Nē! – iekliedzās balss. – To netīro verdzības piederības zīmi ņem sev līdzi! Man nedod! Mēmajam gan noderēs. – Pēdējo frāzi veča izteica pieklusināti.

Ciemā runāja, ja veča baras, tad ir ļoti slikti. Priekšā grūti laiki. No vienkāršiem pārpratumiem un skandāliem līdz pat zaudējumiem. Kurš zaudē biznesu, kurš īpašumu, kurš tuvinieku... Turpretī, ja veča ir laipna un priecīga, pagriežas pret atnācēju, tas mājās dosies apmierināts, apskaidrojies.
     Sieviete izskrēja no mājas un steidzās uz vārtiņu pusi. Tad atcerējās par mēmo, atgriezās, neskatoties atdeva naudas zīmi, pamanīja pateicības žestu un devās prom.

* * *

Trīsdesmitie gadi

– Meistar, man visi gājēji uz lauka, bet nāk lietus. Tu varētu to jumtu apskatīties? – saimniece uzrunāja jauno piensaimnieku. Līdz šim viņš ar piena lietām vien ņēmās, bet taču jauns un spēcīgs – var arī jumtā uzkāpt!
    – Tūlīt, saimniec! Esmu daudzus jumtus labojis. Te nebūs nekas traks. Arī darbi apdarīti. Rādi, kur štrumenti – naglas, āmurs, materiāli...

Jaunais piensaimnieks uz kaimiņpagasta krejotavu bija pārcēlies ar savas iepriekšējās darbavietas saimnieka sievu. Šie izšķīrušies ar labu, kad vecais saimnieks, par sievu divreiz vecāks būdams, pēc vairāku gadu kopdzīves sapratis – nevar mocīt meiteni, kurai galvā un sirdī dzirksteļo jaunība. Četrgadīgais dēls gan palikšot pie tēva. Kur liela saimniecība, mantinieks ir kā eņģelis. Kur nu mātei, pa pasauli skrienot, puišeli vilkt līdzi? Pie tādiem noteikumiem ar labu prātu šķīrušies.
    Sieva jau bijusi gaidībās no jaunā piensaimnieka. Kamēr bērns vēl zem mātes sirds, abi rāvās, lai iekārtotu jauno dzīvi. Bērnam piedzimstot, māju saimniece iedāvāja piensaimnieka ģimenei vienu mājas galu – daudz mājīgāk un siltāk par vēju un lietu caurēsto pirtiņu birzes malā. Noteica: puikiņš man būs kā mazdēls. Vecās saimnieces vīrs pazudis tālajās stepēs, abi dēli pirmajā karā gājuši bojā, lielsaimniecībā atlikuši tikai kalpu ļaudis.
    Mazais piensaimnieka puika auga ātri un jau no mazotnes visos darbos devās līdzi pārējiem, sevišķi, kad māte strādāja pie mājas, bet tēvs izbraucis pie kundēm iepirkt pienu.

Todien jaunais pussaimnieks pēc vecās saimnieces lūguma uzrāpās jumtā. Sākumā bez instrumentiem, lai izvērtētu darāmos darbus. Tad nokāpa, sarūpēja materiālus – māla dakstiņus, piesēja instrumentus pie jostas, sabēra naglas ķešā un līda atpakaļ.
    Noņēmis dakstiņus virs divām bojātajām vietām, apsēdās uz trepju pakāpiena.
    Šī tik ir viena varen liela māja – vienā galā stāvot, otru gandrīz neredz!
    Vasaras vidus tveice atvilka stipru vēju. Tuvojās negaiss.
    Jaunais vīrietis, ar vienu roku turot dakstiņus, ar otru turoties jau pie jumta trepēm, centās pārlikt kāju uz tām. Vai vēja brāzma, vai neierastais smagums lika zaudēt līdzsvaru. Kāpnes sagrīļojās un kopā ar meistaru gar jumta malu sāniski noslīdēja uz piemājas puķu dārziņa žoga.

– Kas tas par blīkšķi? – saimniece ar miltainām rokām kliegdama izskrēja no mājas.
    Tur viņš gulēja. Uz žoga, atmuguriski izliecies kā lidojumā notriekts putns – rokas kā spārni nokārušās uz leju.
    – Nelaime klāt! Ak, tavu debestēv! – saimniece kliegdama skrēja uz lauku.

Ārsts darīja visu, ko varēja. Izņēma nolūzušā dēļa gala šķēpeles no paribes, iztīrīja brūci, sašuva. Cietējs ilgi gulēja slimnīcā, atkopās, likās jau, ka būs labi. Tomēr pēc dažiem mēnešiem nomira. Asins saindēšanās. Novēlota.
     – Lāsts, lāsts tas ir! Visi aiziet! I savējie, i svešie, kurus pieņemu. Visi prom. Par ko man tas? – vecā saimniece, pavisam sakņupusi, turēdamās jaunās atraitnes elkonī, devās ārā no kapiem.
    Cieminieki tikko bija apbērējuši savu piena meistaru.

* * *

Mūsdienas

– Kad pāreju Rasmiņu laukiem, jūtu – mans. Nu, kas te var būt mans? Te es dzīvoju kā puika, te man iedeva zemi, saimniekoju, vara atņēma, iedeva citur, vairāk... Bet tur nejūtu. Te gan. Vai te tēva dvēsele? Vai mātes jauneklīgā uguns? – piensaimnieka dēls gadsimta otrajā pusē ļāvās atmiņām.
     Toreiz, pirms daudziem gadiem, drīz pēc bērēm, piensaimnieka atraitne, paņēmusi puiku un svarīgāko iedzīvi, devās uz citu, tālāku ciemu. Rasmiņu mājās dzīves vairs nebija. Katrā kaktā rēgojās mirušais vīrs, plēsa sirdi pušu un nedeva miera.

– Varu gatavot ēst, mazgāt veļu, auklēt mazus bērnus, strādāt lauku darbus, visu...
    – Nu, nu! Vai nu tik jaunai kalponei visās lietās būs piešauta roka? – Bukšu māju saimniece nopētīja piensaimnieka atraitni. Un vēl knēvelis iekrampējies mātes svārkos!
    Tikmēr saimnieces dēls, ražens augumā, gadus desmit vecāks par atnācēju, stāvēja līdzās saimniecei un vēroja.
    – Vēl divas rokas mums vajadzēs. Puika pēc pāris gadiem arī būs gana labs palīgs, – lielais noteica, pagriezās un aizgāja pie darbiem.

Nākamajā vasarā, kad pļavas leknas zāles pilnas, lopi aizgūtnēm ēda, nespējot vien izvēlēties biezāko no gardajiem zāles kušķiem, mazais puika, dienvidus saules apspīdēts, skrēja pa pļavu pie mātes, kura bija devusies slaukt. Pārņemts ar lēkšanu pāri garajai zālei, viņš nepamanīja Milzeni – saimniecības ganāmpulka lepnumu.
    Teju uzskrējis virsū milzīgajai buļļa galva, izbīlī iekliedzās, metās atpakaļ, taču garajā zālē sapinās kājas un puika nokrita. Māte, to dzirdēdama, nometa spaiņus un steidzās kliedziena virzienā. Bullis, ķēdei žvadzot, ieinteresēti pietuvojās pakritušajam bērnam. Šo viņš atcerējās, šis mazais cilvēks viņu reizēm uzcienāja ar maizes riku vai ābolu.
    Milzīgā galva aizsedza visu debess jumu. Bullis centās ar lūpām saņemt puikas drēbes malu un piecelt gulētāju, taču traucēja deguna riņķis. Sagriezis galvu, lai to izdarītu ar vienu ragu, dzīvnieks izdzirdēja pieskrējušās mātes spalgos kliedzienus:
    – Prom! Prom, gaļas blāķi, prom!
    Brēcienu satracināts, tonnu smagais bullis ar vieglu galvas vēzienu uzdūra smalciņo sievietes ķermeni uz sava raga, pacēla gaisā un nopurināja kā nolietotu grīdas lupatu. Viņa vairs nekustējās. Bija noticis nelabojamais – dzīvnieks bija izlējis cilvēka asinis. Smarža rosināja neizskaidrojamu uzbudinājumu un dusmas. Bullis pagriezās, lai dotos nākamajā uzbrukumā.
    Tikmēr no mājas bija atskrējis saimniekdēls ar bisi. No dažu metru attāluma lode ieurbās Milzeņa galvā. Līdz ar dziļu nopūtu un dobju vaidu viss bija galā.
    – Iesim nu, mazais, – saimniekdēls noteica, paņemot pārbiedēto bārenīti uz rokām.

...Meitene gribēja strauju dzīvi. Labu dzīvi. Vai dabūja?
     ...Viņa pārāk steidzās...
     ...Tā iet, kad spļauj Dievam acīs!
     Bēru viesi klusi sarunājās, skumji velkot no sevis pa vārdam, pa teikumam. Nekas nesanāca. Sarunas nevedās. Klusēja arī aizgājējas pirmais vīrs, jau vecs kungs. Viņš bija cerējis izbēgt savas mīlas bērēm. Tagad nu žņaudza pārmetums – varbūt nevajadzēja laist, bet turēt cieši jo cieši?