Izmeklē Anna Elizabete
19. grāmata “BEZ NOŽĒLAS”
(fragmenti)

Novembra beigas. Mežāji
Sestdienas rīts
Basa detektīvaģentūra

– Ko darīsim, draugi? – ģenerālis Bass pārlaida nogurušu skatienu sanākušajiem.
Anna Elizabete, Egons, Viktors, Mazais Kārlis, Āmurvaldis un dakteris Konrāds – visi sēdēja kā sastinguši. Pārāk briesmīgas bija tikko uzzinātās ziņas. Divas.

Pirmā: no Mežāju visaugstākā punkta – Mežmuižas baznīcas torņa – pagājušajā naktī nolēkuši divi jaunieši. Puisis un meitene. Kursabiedri, Mežāju lauksaimniecības skolas audzēkņi. Dzīvojuši kopmītnēs. Kā iekļuvuši baznīcā un kā ietikuši torņa ejā – visām durvīm taču it kā bija jābūt slēgtām..?
Otrā: šorīt agri no rīta makšķernieki uz Slinkās sēres akmeņiem atraduši nemākulīgi darinātu plostu ar diviem ķermeņiem – arī šie jaunieši no tās pašas skolas, tā paša kursa. Puisis un meitene. Miruši. Nosaluši, noslīkuši vai kā..?
Bet trakākais – abi pāri no rīta vēl nebija atrasti, kad naktī tīmeklī, neformālajos “alternatīvo mākslinieku” forumos jau sāka cirkulēt bildes – liktenīgais lēciens dažādos rakursos, sākot ar piezūmotu kadru, kur abi vēl stāv uz torņa augšējās platformas, beidzot ar izteiktu tuvplānu pēc nokrišanas – it kā fotogrāfs būtu centies nofotografēt izgaistošo dzīvību, pēdejo elpas vilcienu vai varbūt... dvēseli? Un turpat arī otra fotogalerija – plosts peld ūdenī. Divi silueti – viens, smalkākais, guļus uz posta, otrs – tam pieķēries. Un tieši tāpat kā lēciena fotosesijā – arī šeit ticis iemūžināts viss process: no – līdz.

Šobrīd abās notikumu vietās strādāja Mika Kaķīša un Jura Grīšļa vīri – cieši plecu pie pleca ar melnpiliešiem. Pārāk traģisks bija šis notikums, lai skaldītu matus un strīdētos, kurš svarīgāks. Arī Dambergs un Viktors ar Zorro tikai pirms brīža bija ieradušies “no lauka” – nosaluši, nobridušies, drūmi un nikni.

– Tas ir slimi! – Egons pēdīgi neizturēja. – Nē, tas nav slimi, tas ir vājprātīgi! Kurš kaut ko tādu spētu izdomāt? Bet galvenais – kurš spētu otru pierunāt ko tādu izdarīt? Šajā gadījumā – pierunāt divus? Kā? Ar hipnozi? Ar alkohola, zāļu vai narkotiku palīdzību? Es nespēju noticēt, ka divi normāli jaunieši varētu tā vienkārši... nolēkt...
– Tikpat murgaini ir novembra beigās līst ledainā ūdenī un mēģināt peldēt... uz Visbiju, – Viktors domīgi noteica, nikni saberzēdams deniņus. – V-velns... man tas kaut ko atgādina...
– Mirāža un Titāniks, – Annas īsā replika noskanēja kā pātagas plīkšķis. Filmas? Protams! Divu slavenu filmu beigu kadri! Mirāžas pēdējais kadrs, kur Džinija un Kitsons lec no klints, un viņiem pie kājām paveras visa pasaule. Un Džeimsa Kamerona megafilmas Titāniks sirdi plosošā epizode, kurā ledainā okeānā Roza guļ uz peldošas mēbeles, bet jaunais mākslinieks Džeks Dousons, pie tās turoties, gaida glābējlaivu, taču nesagaida un pazūd melnajā dzelmē.
– Bet kāpēc? Pie velna vecāsmātes, kāpēc? – Mazais Kārlis, vairs nespēdams nosēdēt, pielēca kājās un sāka nervozi nēsāties pa kabinetu. – Kas liek četriem jauniem cilvēkiem iesaistīties šādos murgos? Vai tās būtu kārtējās izaicinājuma spēlēs kā reiz Zilais valis, vai varbūt kaut kāds debils realitātes šovs? Es vairs ne par ko nebrīnītos. Ja mums ciniski uzspiež visādas jaunās kārtības – melnu saukt par baltu, perversijas par normālībām, vājprātu par rakstura īpatnību, tad ko tur...
– Pag, Kārlēn... īgņosies vēlāk! – Anna viņu pārtrauca. – Tagad svarīgāk noskaidrot, ar kādām fotokamerām uzņemtas tās fotogrāfijas, kas naktī izliktas tīklos? Viena kamera vai vairākas? Attiecīgi – viens fotogrāfs vai..? Un – vai gadījumā tā fotokamera nav Nikon?
– Līzbet, tu taču nedomā..? – Dambergam satraukumā aizsmaka balss.
Nikon profesionālā digitālā fotokamera Mežājos bija tikai vienam – Uģim Brokam, Mika Kaķīša... ne īsti dēlam, ne īsti audžudēlam.
– Te domāšana nelīdzēs, te zibenīgi jāpārbauda. Starp citu, kur viņš ir?
– Kurš viņš – Miks vai Uģis? – Egons pārjautāja.
– Vispār jau Uģis, bet labi būtu dabūt rokā abus. Vajadzētu Mikam pateikt par filmām...
– Kaķītis droši vien ir tur, uz vietas... Brauksim?
– Nē. Bez manis. Man pietika ar bildēm, – Anna nodrebinājās.

Vispirms tas murgainais sapnis, un nu – viss šis. Novembris...

Nakts vidū, ap trijiem, pusčetriem viņa ar skaļu kliedzienu bija uztrūkusies no miega un, airēdamās ar rokām un kājām, gandrīz izvēlusies no gultas. Labi, ka Egons paspēja ātri noreaģēt – notvert, noturēt, sapurināt un pamodināt.
– Līzbet, Līzbet, kas tev notika? Elpo, elpo! – viņš bija centies to atmodināt.
– V-viss ir labi... P-pagaidi, es t-tūliņ... – viņa bija nomurminājusi, cenzdamās vēl mirkli pakavēties sapnī. Jo tur – tajā gaismas, tumsas un spožo zibšņu mudžeklī – kāda klusa, zema balss runāja tieši to, kas Annai Elizabetei bija jādzird.
Runā, ka piektdienas-sestdienas nakts sapņiem esot īpaša nozīme...

Atlaid to, kas savu laiku nodzīvojis.
Atlaid to, kas grasās aiziet. Lai iet. Gājējus apturēt nevar.
Atbrīvo sevi no netīrības – mājās un cilvēkos. Sakop, izmet un atlaid.
Attīri sevi no nejaucībām un riebeklībām. Ignorē tās vai aizdzen.
Nekrāj un neglabā lietas, kas tev nepatīk un neder.
Nebiedrojies ar aukstiem, melīgiem un neuzticamiem cilvēkiem.
Atlaid visu lieko, savāc vienkopus, izmet, sadedzini un atlaid.
Atbrīvoto vietu piepildīs tas, kas tev būs patiesi vajadzīgs.
Ļauj sev dzīvot, saskatīt dienas, nakts un gadalaiku skaistumu.
Ļauj savam ķermenim būt un dvēselei lidot.
Lauj piepildīties saviem sapņiem – baro tos ar ticību un mīlestību.
Un atceries – to, kas lemts tev, cits neviens nepaņems...

* * *

Novembra pēdējā svētdiena
Pūču Māja

– Līzbet, tu tiešām nevēlies piedalīties tik unikālā pasākumā? Filmēšana Francijā! Tikai iztēlojies – slavenā Luāras piļu ieleja, sens cietoksnis, visa tā viduslaicīgā gaisotne – Igo, Stendāls, Dimā, Žanna d’Arka, Kvazimodo, Esmeralda, musketieri, Rišeljē, Monte Kristo, Megrē, Anželika, Finess, Fernandels, Depardjē, Belmondo, Reno, Matjē... – Ģirts, caur ūpenītes glāzi raudzījās kamīna ugunī un fantazēja.
– Melderi, rimsties! – Anna Elizabete smiedamās iesaucās. – Visi laiki vienā murskulī... Ja vēlies, varu iedot Lielo Pasaules enciklopēdiju, tur šķirklī “Francija” būs vēl – Kirī, Pastērs, Ampērs, Lavuazjē, Bekerels, Puankarē, Šarko, Kusto, Kamī, Ruso, Rolāns, Moljērs, Prusts, Moruā, Mopasāns, Bodlērs, Renuārs, Matiss...
– Apžēlojies, Līzbet, nedzen mani kokā! Tāpat jau skaidrs, ka, salīdzinot ar tavu procesoru, manējais tāda pirmsplūdu laika relikvija vien ir. Bet tomēr – kas tev ir pret filmēšanu Francijā, Arno pilī? Un pret piedalīšanos scenārija veidošanā? Filmu kompānija C’mon vienojusies ar Arno pils īpašnieku mantiniekiem, lai uz filmēšanas laiku pili atvērtu un tās telpas varētu izmantot, nu, varbūt ne visas, bet lielāko daļu. Šobrīd, pēc vecā Arno nāves, pils jau vairākus gadus slēgta apmeklētājiem, ikdienā tur dzīvo tikai pils pārraugs ar savu ģimeni. Nu, un Arno dzimtas locekļi... kad atbrauc brīvdienās vai atvaļinājumā. Apmēram kā tev ar Berghofu... Ui, atvaino...

Pēc ilgas svēršanas un mērīšanas Melderu pāris tomēr bija atgriezies Latvijā.
Sestdienas vakarā klusītiņām ielidojuši ar pēdējo avioreisu no Vīnes.
Riskantais piedāvājums filmēties latviešu piedzīvojumdetektīvā franču interjerā un eksterjerā izrādījās vilinošāks par drošu darbu skaistā muižā tālā un klusā Austrijas nostūrī.

Ģirts Melderis, saņēmis galvenās lomas piedāvājumu, ne mirkli nesvārstījās – piekrita uzreiz. Viņu neizbrīnīja fakts, ka tiek dalītas lomas filmai, kurai vēl nav pat scenārija uzmetuma. Aktieris ir un paliek aktieris, vienalga, cik viņam gadu!
Aktierim ir jāspēlē, tikai tad viņš var rast savu īsto piepildījumu.
Turpretī Dina, Ģirta sieva, ilgi nebija pierunājama, un kā nu ne – viņu mazais, privātais teātrītis jau krietnu laiku strādāja ar milzīgiem zaudējumiem, faktiski – viņi tajā investēja visu citur nopelnīto, taču arī šo “citu” peļņas iespēju ar katru gadu kļuva arvien mazāk.
Kuram gan mūsdienās vajadzīgs profesionāls režisors? Visi visu prot, māk un var paši. Ja vien ir viedtālrunis, cilvēks automātiski kļūst par reportieri, fotogrāfu, operatoru, mākslinieku dizaineru un ko tik vēl ne.
Un, jā, kuram gan vajadzīgs neatkarīgais teātris ar intīmiem, cilvēciskiem, klasiskiem kamerstila uzvedumiem, fui! Tagad rullē eksperimenti – jo rupjāk, plikāk, vulgārāk, slimāk un perversāk, jo krutāks, modernāks, drosmīgāks iestudējums un augstāka māksla!
Dinai Birmanei-Melderei tas dziļi riebās. Viņa labprāt būtu palikusi Berghofā – Līzbetes ideja par Radošo Māju bija tik fantastiska, ka nagi niezēja to īstenot. Taču Ģirtam piedāvātā inspektora loma iecerētajā krimiķī bija pārāk laba iespēja, lai to vienkārši palaistu garām, un Dina būtu slikta sieva un producente, ja mēģinātu vīru atrunāt. Bet tas nozīmēja – arī viņai jābrauc uz Latviju, jo palikt vienai pašai tik lielā muižā... neparko!

– Ģirt, bet vai tu zini, ka tā miljonu vērtās diadēmas nolaupīšana, ko mūsu rakstnieks Roberts Gross aprakstījis Gadsimta ķērienā, bet studija C’mon vēlas iemūžināt filmā, pirms četrdesmit gadiem patiešām notikusi, turklāt tieši Francijā un tieši Arno pilī – tolaik viena tās daļa bijusi atvēlēta tādam kā muzejam un noteiktās dienās tika atvērta publikai... Pat tajā romānā minētais krogs ir vēsturiska realitāte. Interesanti, vai tas vēl darbojas? Starp citu, to diadēmu toreiz tā arī neatrada...
– No kurienes tev šī informācija, Līzbet? – Melderis bija pamatīgi pārsteigts. – Nekad nesapratīšu, kā tu to dari – neizejot no mājas?
Anna Elizabete neatbildēja, tikai cieši viņā pavērās. Ģirtam kļuva neomulīgi.
Šāds zaļi dzirkstījošs Līzbetes skatiens ar garantiju nozīmēja nepatikšanas.
Kā tad! Ilgi nebija jāgaida...

– Ģīzīt, tu man labāk pastāsti, no kurienes filmu studijas C’mon producentam Ārim Dingeram alias Rihardam Grosam – slavenā rakstnieka Roberta Grosa māsasdēlam –, tik izsmeļoša informācija par Basa detektīvaģentūru, Bergu dzimtas trim muižām un manām zināšanām par seniem noslēpumiem? Un kāpēc melnā dāma vārdā Santa, kura parakstās kā CooCoo@... ir tik labi informēta par tavu privāto dzīvi?
Ģirts pietvīka kā pārgatavojies tomāts.
– Mana vaina. Laikam uz vecumu kļūstu pārāk pļāpīgs.
– Mhm... pļāpība var novest pie nelaimes... Kā tu viņus pazīsti, Ģirt?
– Satikāmies rādžiņa tusiņā un kaut kā aizrunājāmies, – viņš negribīgi atklāja. – Santa mani bieži aicināja ielasīt grāmatu fragmentus viņas raidījumiem, bet Dingers – nu, tas allažiņ kā pudeļkorķis: bez viņa nekas un nekur nenotiek.
– N-nu... turpmāk notiks, – Anna pasmīnēja. – Dingers-Gross un abas melnās dāmas – Santa Lī un viņas psihā meitiņa – būs spiesti apgūt rūtaino meditāciju.
– Ko tu saki? Par ko tad tā? – Melderis juta, kā sirdi sagrābj ledaini pirksti.
– Par ko? Par rakstnieka Roberta Grosa noslepkavošanu un ilgstošu teroru pret viņa atraitni Simonu Grosu – iedzīvošanās nolūkos. Grupā un plānoti.
– Līzbet, saki, ka tu joko... – Ģirts bija kļuvis bāli zaļš.

Ja producents ķurķī par slepkavību, tas nozīmē tikai vienu – filmai kaput, naudas nebūs, un Līzbete darbu Berghofas muižā vairs otrreiz nepiedāvās. Viss, Dina viņu nositīs, un pareizi izdarīs! Brīdināja taču: labāk zīle rokā...

– K-ko... man tagad darīt? – viņš izmocīja. – Dina tūliņ būs klāt. Un tad...