Pēcvārds
Post Scriptum: Atdod zaķīti!

Pirmais loģiskais jautājums – kāpēc zaķīti un kāpēc atdod?
Vai tu to paņēmi? Nē, tu neņēmi, un tev nekas nav jāatdod.
Loģiski. Tev, man un mums visiem.
Tikai ne tam, kurš uzskata, ka ir apdalīts, apbižots, apsmiets, atņemtas viņa tiesības uz zaķīti, un, lai viss būtu vēl briesmīgāk, zaķītis pazudis. Ar galiem. 

Strādājot pie šīs grāmatas, daudz pētīju tās lietas, ko parasti cenšas aizvākt, pastumt dziļāk plauktā, ar kaut ko apklāt. Nosacīti tās varētu saukt par Neredzamo lietām.
Vaicāsiet, kas ir Neredzamie?
Visi tie, kuri nav sabiedrībai kopumā nav ērti.
Tie, kuri slimo. Tie, kuri veci un nespējīgi. Tie, kuriem nav naudas, darba, pajumtes.
Tie, kuri paši netiek ar sevi galā, bet viņu tuvākie netiek galā ar viņiem.
Riņķadancis.
Ikvienam no viņiem reiz bijis tāds zaķītis – pašcieņa, veselība, labklājība, darbs, karjera, atzinība, mājas, ģimene. Līdz brīdim, kad kāds to visu atņēmis. Pasmējies un aizgājis. Bet palikušajam atliek vien žēli noraudāt – atdod zaķīti!

Dzīvām un nedzīvām lietām, visam un jebkam ir savs elastības slieksnis un izturības robeža. Tāpat ar bailēm, dusmām un izmisumu. Kad sarkanā svītra sasniegta, kaut kas sasprāgst gabalos, kaut kas salūst vai pārplīst.
Akmeņi, koki, auklas, kauli... un sirdis. Tās sprāgst vissāpīgāk.
Rodas sajūta, it kā uz galvas uzgāztos kaut kas, kam nav nekāda sakara ar realitāti, kur kaut ko varētu ietekmēt vai izmainīt.
Paliek tikai rūgtas mieles, šoks un neizpratne – kāpēc?
Kāpēc kāds, kurš bija pienācis tik tuvu, pēkšņi attālinās, neko nepaskaidrojot?
Kāpēc kāds cits cenšas teju vardarbīgi pietuvoties, pielīmēties, aptīties, apvīties – un tu nespēj izdomāt, kā tikt no viņa vaļā?
Kāpēc tu neproti pajautāt, bet es – atbildēt? Un otrādi.

Un mēs ceļam žogus.
Ļoti daudzās dzīves jomās mēs katrs esam aiz sava žoga.
Un kā cilvēks tur jūtas?
Kā jūtas tie cilvēki, kuri viņa darba specifikas dēļ gadiem un gadu desmitiem dzīvo nevis aiz žoga, bet voljērā, kur visi garāmgājēji var brīvi paust viedokli vai kacināties ar banānu, to tā arī neiedodot?
Viņi daudz varētu pastāstīt par sāpēm un asarām. Taču – kamdēļ?
Ja it kā savējie neiestājas pret absurdām nejēdzībām brīdī, kad tas vajadzīgs, tikai vēlāk netverami novibrē – ak vai, kā tad tā...
Ja it kā savējie, it kā labu gribot, plaši un sulīgi pārstāsta viena_tante_teica pastāstiņus, biezādaini nejūtot, ka klausītājs sarūgtinājumā klusē un dzer sirdszāles...
Ja kāds ir izdomājis, ka viņam uz cita dzīvi, īpašumu un darba augļiem ir lielākas tiesības nekā pašam īpašniekam... 

Tad nav brīnums, ka šis kāds, kuram atņemts viņa zaķītis, sabēdājas, sadrūmst, apmācas, iznīkst. Jo izrādās, viņa it kā savējie nemaz tādi nav bijuši.
Jo izrādās, viņa it kā savējie visu laiku ir skaitījuši. Visu.
Naudu, mantu, zemes kvadrātmetrus un jumta skaidas, dzīves gadus un skeleta kaulus, asins lāses un elpas vilcienus.
Vai, vēl ļaunāk, it kā savējie, visu mūžu līdzās esot, tā žņauguši ar savu it kā sirsnīgo mīlestību, ka ne tikai salauzuši ribas, bet samurdzījuši pļekā arī dvēseli. 
Un tad vars nevar saprast: kluss ārprāts, skaļš vājprāts, hipertrofēts ego un privātīpašnieciskums, vājākā kucēna izmisīgā tieksme pēc atzīšanas, uzslavas un cepumiņa vai maniakāla vēlme uzkundzēties un sūkt otra asinis...

Vēsture liecina – nekontrolēta, labila psihe rada maniakus, pāridarījumi dzemdē nākamos varmākas, bet vienaldzība, atzinības trūkums un noraidījums izraisa vēlmi kaut ko pierādīt par katru cenu.
Un tad jau – kādu ceļu kurš izvēlas...

“Mēs visi esam viens, saistīti caur sirdi – vienā asinsritē.”
Reiz jau dzirdēts. “Mums viena asins – tev un man.”
Mēs cits no cita atrodamies tikai izstieptas rokas attālumā.
Roka var noglāstīt, sasveicināties, iesist vai nogalināt. Tā pati roka.

Nedariet pāri. Nevienam.
Vienkārši mīliet. 

Dace