You are here
Ieskats romānā
Sagatavošanā
sērijas Izmeklē Anna Elizabete
astoņpadsmitā grāmata
“Sešas pēdas”
Oktobra vidus. Mežāji
Basa detektīvaģentūras birojs
– Kārļonkul, par kādām divām lietām tu tovakar teici? – Dambergs uzrunāja atvaļināto ģenerāli Kārli Basu, kurš jau pusstundu nekustīgi hipnotizēja šaha dēlīti, it kā gaidīdams, lai figūras pašas tiek laukā no neapskaužamās situācijas.
– Kuru vakaru tu domā, Egu, dēls? Es daudz ko esmu teicis, – vecais policists viltīgi pasmīnēja. Vajadzēja iegūt laiku, lai kārtīgi apdomātu atbildes gājienu. Un atbildi.
– N-nu... tovakar, pēc RudensBalles, kad profesors Rožkalns mums vaicāja, kā dzīvosim tālāk... – Egona pacietība šķita neizmērojama.
– Ā, tu par to vakaru?! – Bass pārjautāja. – Nebija jau melots. Tā viena lieta ir TV politķēķa saimnieces Bellas Bodēnas aizdomīgā nāve un viņas bez vēsts pazudušais vīrs Maldis Bodēns; cik zinu, policija tieši viņu tur aizdomās par sievas noslepkavošanu.
– Bet vai tad tā nav?
– ...man šodien zvanīja viņa advokāts Agnis Hauks. Viņš ir pārliecināts par sava klienta nevainīgumu un lūdz mūsu aģentūru uzņemties šīs lietas izmeklēšanu.
– Tas taču nav nopietni! – Egons iesaucās. – Ir pagājušas vairāk nekā divas nedēļas. Notikuma vietā nekas vairs nebūs saglabājies, un man nav tādas aparatūras kā CSI seriālos, lai no viena matiņa, kas pēc gada atrasts slepkavības vietā, noteiktu noziedznieka vecumu, augumu, rasi, dzimumu, vārdu un vēl bankas kontu! Turklāt policijai uz mums tagad zobs – vari necerēt, ka kāds gribēs dalīties ar informāciju.
– Nu nepiktojies tik dikti, – Bass samiernieciski pasmaidīja. – Nav tik traki. Mūsu dārgais buciņš no augšas saņēmis pamatīgu pērienu un uzdevumu darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai radušos personāla krīzi un konfliktsituāciju Lielajā Mājā steidzami izlīdzinātu. Pretējā gadījumā... viņam draud priekšlaicīga pensionēšanās, tiesa, bez sarkanā paklāja un pūtēju orķestra. Cik esmu dzirdējis, uz to krēslu jau glūn...
– Kā nu bez tā, – Dambergs greizi pavīpsnāja. – Galu galā, viena no valsts pārvaldes spēka svirām – tik daudz struktūru pakļautībā, uhh! Tikai, redz, kad nopietni jāstrādā, tad gan ragi dūņās un čušš-bē!
– Egu, Egu, kā tu nemīli autoritātes, nepagalam nemīli, – Bass pasmējās.
– Vajadzētu?! Kam par godu? – Egons saspurojās. – Kā viņi mūs čakarēja ar tiem zobiem – nelabi metās: meklējiet, atrodiet, vitāli svarīgs jautājums! Kad meklējamais jau sen paņēmis vagu pāri septiņām jūrām un trim okeāniem... It kā šie to nezinātu! Bet nē – vajag ķēmoties un radīt darbības ilūziju! Sviests!
– Nu jau pavisam sarūdzis, – ģenerālis Bass aizkūpināja pīpīti un uzpakšķināja apaļu dūmu mākonīti. – Bet ko man atbildēt Haukam?
– Ko par šito visu saka Kaķītis?
– Neko. Viņam šobrīd citas rūpes. Jāsaprot, ko darīt ar Uģi un Mazkalniņiem. Puika uzzinājis par mātes arestu, pamatīgā šokā. Pateicis, ka nekad mūžā viņu vairs negribot redzēt, palikšot ar Miku. Un šis nu ir sprukās...
– Vareni. Īstais brīdis palikt uz sēkļa... – Egons norūca. – Un ko pārējie?
– Pagaidām vēl neko. Atpūšas. Izbauda atvaļinājumu, – Bass rāmi atteica.
– Nu, nu... Ka nesanāk kā sienāzītim čīgātājam – priecājās, priecājās, un tad pienāca ziema... Ja pareizi saprotu, mums šobrīd jāskatās uz tādām lietām, no kurām būtu arī taustāma jēga, ne tikai kārtējā pasaules glābšanas misija. Atstāsim to kinoindustrijas varoņiem. Citādi kaut kā neērti... ziemā visi bariņā tupēsim pie Pūču Mājas kamīna ar zupas bļodiņu rokās?
– Es tevi saprotu, Egu, – Bass nopietni pamāja. – Redz, ar šo lietu ir tā – ja Bodēns patiešām nav vainīgs un ja mēs to spēsim pierādīt, atrodot īsto slepkavu, mūsu honorārs būs rakstāms ar četrām nullēm, un pirmais cipars nebūs vieninieks.
– Bet ja tomēr ne, varēsim kāpt ozolā un skaļi kūkot, – Dambergs pavīpsnāja.
– Mja... Ciniķis.
– Nē, reālists. Starp citu, esot arī otra lieta...
Ģenerāli Basu no kaunpilnās atzīšanās izglāba Anna Elizabete, kuras ienākšanu varētu salīdzināt vienīgi ar tornado. Durvis pa labi, drēbju pakaramais pa kreisi, svečturis gar zemi, krēsls aiz šausmām pats apkrita kājām gaisā...
– Kurš to izdarīja?! – viņa kaulainu aci nopētīja Dambergu un Basu.
Līzbetes balss skanēja tik nešpetni un dusmīgi, ka abi rūdītie poliči satraminājās.
– Kas noticis, Annīt? – Kārlis Bass riskēja pajautāt.
– Ka-as?! – viņa izbolīja lielas acis un noblīkšķināja uz žurnālgaldiņa savu superbiezo plānotāju, ko allaž nēsāja līdzi. No tā izslīdēja dzeltenīga aploksne. – Tas!
– Drīkst? – Bass pastiepās un to paņēma. Aploksnē bija ielūgums uz labdarības fonda Art4Better World rīkoto kinoprofesionāļu vakaru, kam jānotiek pēc nedēļas. Ielūgums adresēts personīgi Annai Elizabetei Bergai, ar pavadoni.
– Pirmkārt, kāds man sakars ar kinoindustriju? Otrkārt, kurš aiz tā visa stāv? Treškārt, man tas nepatīk, nepavisam nepatīk! – vienā elpas vilcienā izšāvusi sakāmo, viņa ievēlās tuvākajā ādas klubkrēslā.
– Hmm... varbūt Ģirts ar Dinu? – ģenerālis Bass skaļi prātoja.
– No Volfsbergas? Sēž Berghofas muižā un to vien dara kā bīda starptautiskus kinoprojektus, – Anna Elizabete iespurdzās. – Turklāt – es taču neesmu...
– ...režisore? – Dambergs pārķēra. – Nē, esi gan! Varbūt ne gluži kinorežisore, taču tavā diplomā zelta burtiem stāv rakstīts “teātra un svētku pasākumu režisore”. Vai tas nav nekas? Tu kādreiz esi paskaitījusi, cik daudz svētku pasākumu esi izveidojusi un novadījusi? Cik prieka cilvēkiem atnesusi? – Dambergs iekarsa.
– Kuš, kuš, netrako, Egu! Es jau neko, tikai bažījos, vai kārtējo reizi tas nav kāds ļauns joks vai, vēl trakāk, tramplīns uz kārtējām nepatikšanām. Bet varbūt tas saistīts ar to savādo vēstuli..?
* * *
Pirms dažām dienām
Pūču Māja, guļamistaba
– Kas te notiek? Ko tu centies noslēpt? Vai man jāsāk uztraukties? Esi iestājusies slepenā organizācijā, kas kaut ko slepeni mūrē? – Dambergs rotaļīgi pietuvojās Annai Elizabetei, kura lotospozā ar klēpjdatoru uz spilvena sēdēja lielās gultas vidū. Iztrūcināta viņa strauji aizcirta vāku tā, ka pati salēcās.
– Nē, es... man... – viņa sastostījās.
– Nu, nu, kas tad? – Egonam kļuva interesanti. Un reizē mazliet neomulīgi.
– Egu, man tev... Negribēju stāstīt, pirms tas nav pieņēmis stabilāku veidolu, lai nesanāk kā parasti – sapriecājies pirms laika, pazūd uzmanība, kas jāieliek darbā, un beigās rezultāts vai nu ir vājš, vai tā vispār nav, jo kaut kas patraucē...
– Šķiet, tu tikko sapiņķerējies meistarībā, – Egons bija rāms kā liedags mēnesnīcā.
– Labi, pastāstīšu. Tikai šoreiz tiešām – nevienam ne vārda, kamēr tas nav noticis.
– Pag, nu tu sāc mani biedēt. Kamēr kas nav noticis?
– Tūlīt sapratīsi, – Anna Elizabete iekārtojās ērtāk spilvenos un ar plaukstas pieskārienu segai lika Egonam apsēsties līdzās. Tas nomierināja un lika domāt, ka stāstāmais patiesībā būs kas labs. – Man šodien uzrakstīja kāds patīkams jauneklis…
– Tā, sāk kļūt interesantāk. Jauneklis? Un tu nolēmi, ka nav jēgas slēpt? – Egonā pamodās ķecerības gars.
– Beidz! Viss, vairāk neko nestāstīšu! – Anna Elizabete piespēlēja, paķēra vislielāko spilvenu un blieza ķircinātājam tā, ka tas ātrumā nesaprata, kā atdarīt.
Brīdi padraiskojušies, izkāvušies ar spilveniem, izspūruši, sasārtuši un izsmējušies, abi beidzot nomierinājās, un Anna varēja turpināt iesākto monologu.
– Labi, klausies. Man atrakstīja jauneklis, nu, kāds jauneklis – par mums mazliet jaunāks vīrietis. Laba valoda. Izlasīju viņa tekstu vienā elpas vilcienā, tik ļoti pārsteigta biju, – Anna izņēma no mapītes izdrukātu e-pasta vēstuli un sāka lasīt.
Labdien, Anna Elizabete!
Man ieteica ar Jums sazināties, jo esat mani interesējoša rakstnieka lasītāja un fane, ja tā var teikt. Tāpat kā es. Turklāt esat skaistu pasākumu režisore un tas nozīmē, ka protat radīt skatītājam baudāmu produktu. Tieši tas mani interesē, jo meklēju komandu ar pilnīgi atšķirīgu pieeju darbu radīšanā. Atšķirīgu no iestagnējušām tendencēm, kas lielāko daļu filmu padara gandrīz vienādas, nereti pat nebaudāmas.
Esmu informēts, ko Jūs darāt – gan pasākumu organizēšanas jomā, gan citā man ļoti tīkamā nozarē. Tāpēc es saskatu par ļoti lielu iespējamību Jums piedāvāt sadarbību. Kāda tā būs un kāds būs rezultāts, minēt grūti. Tāpēc vajadzētu tikties, salīdzināt mūsu intereses un apvienot iespējas, un, ja tur kas izveidosies, nešaubos, ka rezultāts būs visus apmierinošs. Mums ir lielas tehniskās iespējas. Esmu pārliecināts, ka tuvāko minūšu laikā Jūs par mani atradīsiet visu nepieciešamos informāciju un man lieki nebūs jāstāsta par sevi un saviem veikumiem.
Ar cieņu un cerību uz sadarbību –
Āris Dingers, producents
– O-ho-hooo! Mīļā sirds, tas taču ir tieši tas, ko tu jau sen gribēji! – Egons iesaucās, noklausījies vēstules lasījumu.
Otrajā pusē bija vēstules autora izklāsts par slaveno rakstnieku un lakonisks skatījums uz kinoindustriju, kas dīvainā kārtā sakrita ar Annas Elizabetes skatījumu.
– Kā tu atceries? Es taču toreiz pēc filmas tikai ieminējos “beigas būtu bijis labāk atrisināt citādi”!
– Tas, kā tu to pateici, lika man domāt, ka tevī mīt ja ne režisors, tad scenārists. Vai scenārista palīgs. Nu, vismaz kafijas pienesējs scenāristam, – Egons atkal ampelējās.
– Mīt jau arī. Pasākumus radīt, lai klātesošie nepamūk jau pirmajās minūtēs, arī ir nopietns darbs. Tāpat kā filmu radīšanas process.
– Labi. Labi, bet ko tādu tu tagad dari, kas bija tik dikti slēpjams?
– Vācu informāciju par šo minēto rakstnieku un viņa darbiem, pētu, kas no tiem jau ir un kas vēl nav ekranizēti. Jāsaprot, vai skatīties, kas izdarīts, vai neskatīties un ļauties tikai savām izjūtām.
– Vai tad tev jau līgums rokā?
– Nē, tikai norunāta tikšanās ar producentu. Tad jau redzēsim, kas no tā visa sanāks.
Egons pamanīja, ka parasti tik nosvērtajā, nopietnajā, par visiem bažīgajā Annā Elizabetē pamodies tāds kā priecīgs bērns, kura acīs sajūsmas spīdums jau robežojas ar asarām. Un bērns knapi turas, lai neizplūstu emocijās. Viņš šo mirkli dievināja – beidzot būs kaut kas, kas viņa mīļoto sievieti atturēs no trakajām izmeklēšanām!
Bet vai tā būs? Producenta un Annas Elizabetes iecienītais autors savos darbos raksta par to pašu, ko viņi, Egons un visa komanda, dara ikdienā. Turklāt – runā, ka viņam esot smags raksturs. Tātad, lielā mērā nekas nemainīsies, vienīgi varbūt filmēšanas laukumā būs drošāk – tur noziegumi tomēr nenotiek pa īstam... Cerams...