Pēcvārds
Dāvāt ziedus dzīvajiem...

 Tāds Laiks. Mēs mazāk esam pasaulē, vairāk – sevī un ap sevi.
      Pretēji sociālajiem tīkliem, interneta medijiem un komentāriem šajā virtuālās realitātes vidē, ir patīkami apzināties, ka ir vesela fronte ļaužu, kuri lasa grāmatas. Īstas grāmatas. Pat tad, ja pie patreizējā ienākumu un nodokļu līdzsvara valstī pirkt grāmatas šķiet vairāk nekā neloģiski.
      Vēl patīkamāk apjaust, ka izlasīto saprot, pat ja tas ieslēpts starp rindiņām. Tāpat kā starp skuju un lapu miljoniem slēpjas egle, priede, liepa, ozols. Pats koks.
      Vārdam un domai piemīt tā maģiskā īpašība tikt saprastam, sajustam, uztvertam vai... pārprastam. Gadās draugi, kuri tā vai citādi, savu personīgo iemeslu dēļ, nesaprot uzrakstīto vai pateikto. Vai negrib saprast. Viņus par to nevar vainot. Protams. Tajā pašā laikā ir daudz svešu ļaužu – sekotāju, lasītāju, ar kuriem esam vai pat neesam tikušies, bet kuru acīs redzam – cilvēks saprata. Bieži – tikai no pusvārda, pat līdz galam nepateikto... Un nav vajadzīgi nekādi skaidrojumi. Vienkārši saprot.
      Tie ir Savējie, kuru apziņā rezonē stīgas – sapratne un uzticēšanās. Mūsdienās visai retas parādības. Kā lietus jūlijā.

 Mēs, pieaugušie, protams, runājam par pieaugušo lietām, bet... tepat līdzās ir jaunieši un bērni, kuru nākotne tieši atkarīga no spējas saredzēt, sadzirdēt un sajust cilvēkos Savējos – tos, no kuriem gūt mācību turpmākajaidzīvei. Tos, kuri skaudri, asi un rūgti, bez baltiem cimdiem un puķītēm liks saprast – mazais, tu esi izdarījis tā, kā darīt nedrīkst, un tagad par to būs jāsaņem alga...
      Diemžēl liela daļa šodienas audzināšanu baudījušo bērnu ne tikai no pusvārda nesapratīs, bet arī pēc vairākkārtīgiem aizrādījumiem turpinās peldēt neaizskaramā visatļautībā, ko paredz nu jau iesakņojušās valsts bērnu aizsardzības tendences – bērniem nedrīkst aizrādīt, bērnus nedrīkst rāt un sodīt, likt pie darbavai kaut ko uzspiest. Pat pašu vecāki ne...
      Apelējot pie loģikas un veselā saprāta, - vai notiktu kas slikts, ja viņi ar saviem senčiem vēlu vakarā sēdētu pie ugunskura un kopā ar dūmiem ieelpotu vecu, gudru ļaužu prātojumus, nevis nez cikos liktos gulēt ar viedtālruni zem spilvena? Vai notiktu kas slikts, ja viņi kopā ar senčiem izietu pastrādāt dārzā vai siena pļavā, uzkoptu māju, pagatavotu maltīti?
      Drīzāk gan notiktu kas labs – bērni pieaugtu un nobriestu dabīgi darbīgā ceļā. Jo tas, kāda būs viņu nākotne un morāle, vistiešāk atkarīgs no auglīgas domu plūsmas un darbošanās savējo, savas ģimenes un dzimtas vidū.

 Arvien vairāk domubiedru grupu sociālajos tīklos. Arī mums. Lai arī neesam tuvāk pazīstami, jūtam – mūsu uzrakstītais viņiem ir svarīgs un vajadzīgs. No īsiem, skaudri aprautiem komentāriem skaidrs: doma ir nolasīta un saprasta. Tas ir patīkami.
      Bet, ja saprot veselu grāmatu, tas ir miljons. Mūsu zelts. Paldies!

Arturs

 Viss ir tik reāls, cik mēs ļaujam tam tādam būt. Cik ielaižam šo realitāti sevī.
      Mēs esam fiziskas, dzīvas, elpojošas būtnes, mums apkārt ir tikpat fiziska pasaule. Reālā pasaule. Fiziskā realitāte, ko var nosvērt, nomērīt, aptaustīt, satvert. Galu galā – nopirkt, paņemt, aiznest, pārvietot...
      Bet tepat līdzās – netaustāmā, neredzamā, nedzirdamā pasaule. Nereālā?
      Domu, jūtu, skaņu, tēlu, atmiņu pasaule. Mīlestības pasaule. Tā pasaule, kas mūsos tiek būvēta kopš mazām dienām no mūžīgo vērtību stūrakmeņiem – morāles, tikuma, garīguma, ētikas, estētikas, vieduma... Tā pasaule, kas pārmantota no senčiem.
      Kādam šie pamati ir stabili kā klints, citam – vien birstošu smilšu sīkgraudiņi. Tie parasti ir lielākie vīpsnātāji, ironizētāji un nereālās pasaules noliedzēji, viņiem dzīvē svarīgākais – nosvērt, nomērīt, aptaustīt, satvert, paņemt, aiznest, nopirkt, pārdot... Visu. Atmiņas, prieku, sāpes, sirdsapziņu un dvēseli ieskaitot. Jo tik dzelžaini pareiza ir kopš bērna kājas ieaudzinātās vienīgās īstās fiziskās pasaules pārākuma sajūta. Jo tik ļoti gribas būt bagātam, stipram, varenam, slavenam. Jā, veselam un laimīgam arī.
      Taču tad izrādās, ka nauda, popularitāte un vara tomēr nav gluži tas, ko cilvēks alcis no dzīves... Jo vienlaikus var uzvilkt tikai vienu drēbju un apavu kārtu, norīt tikai vienu kumosu vai ūdens malku, jā, un mirstamam kreklam nav kabatu... Un vispār – nākas saskarties ar dīvainībām: izrādās, ka tik pareizajā materiālajā pasaulē lietas nenotiek tā, kā tām, pēc loģikas, būtu jānotiek, jo pēkšņi un neizskaidrojami atgadās kas tāds, kā dēļ viss pavēršas pilnīgi pretēji...

 Valstsvaru uzurpatori, sev atvēlētajos īsajos laika nogriežņos spēlējoties ar cilvēku dzīvībām un likteņiem, pašpasludināto pārvaldīttiesību rožainajā dūmakā nespēj saskatīt asiņaino miglu viņu ceļa galā. Tāpat to nespēj tie, kuriem pašu labklājība, bagātība un varenība svarīgāka par citu esību.
      Varbūt arī labi, ka nespēj. Jo, kā teica mūsu senči – visiem viss nav jāzina. Pietiek, ja ir daži, kuri saprot, ka pasakas nav tikai mutvārdos tālākdoti teksti vakarīgai izklaidei. Kuri zina, kā darbojas mehānisms kā sauksi, tā atsauksies. Un kuri redz tālāk par deviņās padomēs sēdošu likumpārkāpēju pašrakstītiem likumiem, kas jau sākotnēji domāti pašu pasargāšanai no pārvaldāmo ļautiņu iespējamām dusmām.
     Šodien vairāk, asāk un niknāk nekā agrāk tiek sludinātas visas iespējamās vienīgās īstās patiesības. Tādas, kuru pierādīšanai labi visi līdzekļi, postu un karu ieskaitot.
     Bet kurā brīdī palikšana (par katru cenu) pie savas vienīgās patiesības, savām domām pārvēršas par agresiju un klaju necieņu pret otru? Kurā brīdī pasaule, cilvēce, sabiedrība sašķeļaspareizajā un nepareizajā, unpareizie (lai kuri tie būtu) - atļaujas nicīgu un pat klaji zemisku attieksmi pret tiem, kuri vienkārši uzdod jautājumus, prasa pierādījumus un atbildības uzņemšanos par tiem vai citiem rīkojumiem?
     Vai tomēr nav tā, ka brīdī, kad tiek aizliegti jautājumi un viedokļu izteikšana, brīdī, kad tiek pieprasīta neargumentēta bezierunu paklausība, visi skaistie lozungi par demokrātiju, brīvību un labklājību izšķīst kā ziepju burbuļi, bet to vietā nostājas melni draudīgas varas spēles ar cilvēku bailēm - bailēm zaudēt darbu, bailēm nevarēt nodrošināt ģimeni, bailēm zaudēt kaut kādas iedomātas privilēģijas?! Tā vārdā visos laikos noticis ļoti daudz noziegumu un glumas gļēvulības: kā tie visi, tā es ar...
     Tiesa, vēlāk to parasti izdevīgi aizmirst...
     Atceras tikai tad, kad pienāk pēdējais rēķins, kurā lieliem burtiem skaidri rakstīts – par taviem gēkiem maksās nākamās paaudzes. Respektīvi, tu pats – tās tavas asins daļiņas, kas pārmiesojušās tavos bērnos un bērnubērnos, un tava dvēsele, kas atkal un atkal būs spiesta atgriezties, lai atkārtotu savu ciešanu ceļu. Līdz brīdim, kamēr būsi sapratis un gatavs izpirkt reiz sadarīto...
     Un tikai tad, kad tava sirds un dvēsele būs kļuvusi viegla kā spalviņa, Pārcēlājs, kurš vienīgais drīkst šķērsot Mūžības un Laika upi, uzņems tevi savā laivā.

Dace

 Laime ir dāvāt ziedus dzīvajiem – ar mīlestībā un priekā mirdzošām acīm, 
      nevis kaunīgi slēpt sirdsapziņu un nožēlu aiz pušķiem un vainagiem...