PĀRCĒLĀJS
Laika stāsti – 5. grāmata

Dziļupes pārceltuve

– Bet ja ļoti, ļoti vajag?
    – Atvainojiet, tas nav iespējams.
    – Viņa taču ir tik maziņa! Un viegliņa!
    – Diemžēl man jūs jāapbēdina.
    – Es nevaru savu labāko draudzeni vienu atstāt te, bet pati doties prom!
    – Atstājiet droši. Es pieskatīšu.
    – ...nu labi. Taču, ja viņai kaut kas notiks...
    – Nenotiks, es apsolu. Bet nu gan pasteidzieties – es vairs nedrīkstu ilgāk gaidīt!

Žēlabaina, smaga nopūta saplūda ar auto durvju klikšķi, kam sekoja apkaltu papēdīšu klaudzoņa pa koka dēļiem. Jauna, simpātiska, garkājaina tumšmate tumšā kostīmā un melnās augstpapēžu laiviņās, atstājusi Dziļupes vienā krastā savu acīmredzot nesen iegādāto koši sarkano smārtiņu, ar baltu rožu pušķi vienā un viedtālruni otrā rokā, uzkāpa uz plosta.
    Īdzīgi nomurminājusi – te jau pat autobusam pietiktu vietas!, iemeta pie apmales piestiprinātajā organiskā stikla kārbā eiro monētu un aizgāja uz plosta priekšgalu.
    Viņa atkal bija izpaudusies... Nebija spējusi savaldīties un, puspasaulei redzot, izgāzusi savu neapmierinātību uz cilvēku, kurš vienkārši darīja savu darbu. Ja reiz tādi drošības noteikumi, tur nekas nav darāms ne ar smaidīšanu, ne rāšanos. Turklāt – kašķēties ar tik glītu, jaunu vīrieti it nemaz negribējās. 
    Liels, muskuļots, mierīgs, smaidīgs... Ak!

* * *

Upes puisis – tā Dziļciemā un apkaimē sauca Sigurdu Sīli – spēcīgu, augumā raženu vīru, kurš pāri upei cēla ļaudis un viņu mazos braucamrīkus – velosipēdus un mopēdus. Lielākos, četrriteņu viņa mazais plosts nevarēja panest.
     Upes puisis savā amatā strādāja jau sešus gadus. Toreiz, pabeidzis studijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, atgriezies dzimtajā pusē un tā arī neatradis fizioterapeita diplomam atbilstošu izmantojumu, bija meties attīstīt tūrismu – kopā ar tēvu un vectēvu atjaunojuši un sakārtojuši vecās piestātnes abpus Dziļupei, ierakuši pamatīgus balstus, pārvilkuši trosi un nopirkuši jaudīgu motoru. Atlika uzmeistarot jaunu, pamatīgu plostu, jo vecais, vairākus gadus krastā kaltis, mircis, saules un vēju ārdēts, vairs nespēja pat sevi noturēt virs ūdens, kur nu vēl braucējus. Viņi bija mēģinājuši to pielabot un ielaist ūdenī, taču peldobjekts zibenīgi pārvērtās slīkonī, piespiežot kuģotājus laisties peldus.
    Mhm... Bet pārceltuve šajā vietā bijusi jau vairākus gadsimtus un ļaudis pie šīs ērtības pieraduši! Turklāt tas ir unikāls vēstures nospiedums Dziļciema vaigā. Pat mūsdienās.
    Trim Sīļiem nācās ķerties pie plāniem, rasējumiem un aprēķiniem.
    Abi vecākie nosvīduši prātoja tā un šitā: kā lētāk, labāk un vieglāk, ar lielāku celtspēju? Sigurds neteica neko, tikai kaut ko aši uzskicēja uz lielas lapas, pabāza abiem domātājiem zem deguna un pats izmuka no istabas.
    Lai izstrīdas divatā.
    Viņš bija aplam lepns par savu lielisko gaisa spilvena ideju – apvienot veco laiku plosta vizuālo veidolu ar mūsdienīgu tehnoloģisko risinājumu: zem plosta grīdas un nesošās konstrukcijas blīvi, vairākos slāņos piestiprināt tukšas plastmasas pudeles. Minerālūdens, kola, burbuļūdeņi – derēja jebkura tara. Kamdēļ mest konteinerā, ja to visu var lietderīgi izmantot? Un celtspēja būs kā vellam! Plosta ārmalas var glīti apdarināt, un neviens okšķeris nemanīs, kāds fizikas brīnums izmantots.
    Acīmredzot arī tēvs ar vectēvu bija nonākuši pie līdzīga slēdziena. Un pat miera ceļā!

 – Nu, puis, ja reiz tā ir tava ideja, pats arī vadīsi darbus, mēs būsim palīgstrādnieki, – vectēvs Frīdis pastiepās uz pirkstgaliem un uzsita mazdēlam pa vareno kamiesi. Pēc tam apmierināti iegrudzinājās (citādi šo smiekliņu nosaukt nevarēja). – Nu, cik ilgu laiku tam tavam gaisa ķisenam vajadzēs?
     – To var paveikt ātri. Ja vien būtu pudeles... Ja gribam, lai tas ir vismaz četrreiz četrus metrus liels un spēj noturēt vairākus cilvēkus, vajadzēs simtiem, pat tūkstošiem pudeļu...
     – Labi, – vecais svarīgi pamāja. – Jūs ar tēvu sāciet kokdarbus, es gādāšu par pudelēm.

Kas zina, kur viņš gāja un ko darīja, taču trīs mēnešu laikā Sīļu māju pagalmā slējās vesels PET pudeļu aisbergs. Spēj tik mazgāt, susināt un stiķēt kopā. Vēl pēc mēneša pāri Dziļupei atsāka kursēt koši krāsots plosts ar lepnu nosaukumu Jautrais Sīlis.
    Par krāšņā upes peldoņa kapteini kļuva Sigurds, abi vecākie Sīļi, apsolījuši dēlam un mazdēlam visu iespējamo palīdzību, atviegloti atgriezās pie ierastajām nodarbēm: Gunārs, vidējais Sīlis, – pie saviem labības laukiem, zaļumiem un kazām, vecākais, Frīdis, – Sīļu kapos. Jau ceturto gadu desmitu viņš strādāja par kapu sargu un zvaniķi, izturēdamies pret darbu ar milzīgu pienākuma izjūtu – gandrīz vai misijas apziņu.
    Mūžvecās Sīļu mājas, kurās nelāgas likteņa sakritības dēļ šobrīd nesaimniekoja neviena daiļā dzimuma pārstāve, atradās pārsimt metru attālumā no vēl senākās, dižkokos ieaugušās kapsētas. Visapkārt kā zeltaina jūra viļņoja daudzdesmit hektāru labības un rapša, bet nepilnu puskilometru aiz mājām majestātiski plūda Dziļupe.

Pretēji vēsturiskajai realitātei – liels ūdensšķērslis atdala vienu administratīvo teritoriju no otras –, Dziļciems bija izvietojies abos Dziļupes krastos, un vietējiem bieži nācās celties pāri, lai kaut ko nokārtotu pagastmājā, nopirktu bodē, kādu apciemotu vai... pavadītu.
    Dažas minūtes ilgo braucienu pāri pasakainajai upei pārceļamie arvien izmantoja jaukai patērzēšanai ar Upes puisi. Savos nepilnajos trīsdesmit viņš bija jautrs un humorīgs, sevišķi valdzinot vecāka gadagājuma dāmas, kuras regulāri devās pāri upei – uz Sīļkapiem, pie savējiem. Taču pēdējā laikā līdzi vecmāmiņām – uz kapu svētkiem, svecīšu vakariem un vienkārši tāpat – arvien biežāk rāvās arī jaunas, skaistas meitenes. Visas sapucējušās, sakautrējušās un tik smaidīgas kā maija saulītes.
    Nu saki viens cilvēks, vai nav jāpriecājas par šādu apzinīgumu?!

* * *

 Bija augusta pirmās sestdienas rīts. Virs upes trīsēja vāra migliņa, kaitinot draiskos saules stariņus un maigi slāpējot to karsto temperamentu. Gaiss smaržoja pēc graudiem un pelavu putekļiem – jau vairākas dienas apkaimes laukos dūca un lodāja milzu vaboles, ar saviem tērauda žokļiem aprīdamas hektāru pēc hektāra. Šogad laba raža un brangs birums.
    – Vai nav trakums – tik daudz pavadītāju! Es taču pirmiņ, vēl krastā teicu, ka ātrāk būs, ja viņi ar saviem glaunajiem vāģiem aizbrauks gar upi uz augšu līdz kaimiņpagasta tiltam. Bet nē, gaidīšot tepat. Gribot kā vecos laikos. Nu, manis pēc... – Sigurds čukstus stāstīja savam vectēvam, sirmajam kapu sargam Frīdim, kurš reizē ar pārējiem arī cēlās no pārupes. Arī viņam rokās bija baltas rozes (citas krāsas Dziļciema ziedaudzētavas saimniece šodien nez kāpēc nepiedāvāja – visas esot aizlaistas uz tirgu), jo arī viņš gribēja izrādīt pēdējo godu.

Šodien glabās veco Mariju – ļoti attālu Sīļu radinieci. Varenu sievu, dižu saimnieci un milzīgu smējēju – Marija bija jokojusi par visu un visiem. Laikam tāpēc tik garu mūžu nodzīvojusi. Simtu pieci gadi – tas vien jau pieminams ciema dzīves grāmatā!
    Iespējams, ja savilktu kopā visus galus, Dziļciemā visi izrādītos cits citam rada. Tālāks, tuvāks, dzīvs, miris, tikko piedzimis – visi kaut kādā pakāpē saistīti. Tāpēc, vai nu apzināti, vai ne, kopš sendienām bija iegājies tā, ka bēres attiecas uz visu ciemu – gan šaipus, gan taipus upei. Tagad pat – līksmajos atkalsatikšanās apkampienos plosts līgojās vien. Tas nekas, ka iemesls nopietns un pat bēdīgs, – dzīvības prieks no tā mazāks netapa.
    – Re, ku’ labi, ka radi bērēs satiekas priecīgi, – pasmaidīja vecais kapu sargs.
    – Jā, labi, ka vismaz bērēs satiekas, – atjokoja Sigurds, taču, kā jau katrā jokā, arī šajos vārdos slēpās zināma smeldze...

Nebija jau gluži tā, ka dziļciemiešus vienotu tikai bēres. Bija arī citi pasākumi, tomēr, salīdzinot ar aizgājušo laiku savstarpējo uzticēšanos, tieši pēdējos gados, tā teikt, atjaunotās brīvības laikmetā, cieminieku vidū bija parādījušās lielas, dziļas plaisas. Ļaudis arvien vairāk atsvešinājās, jaunie kā aizbrauca mācīties, tā ar galiem, bet vecie dusmīgi purpināja: “Ni vairs labības, ni siena talku, ni kārtīgas zaļumballes ar ragu orķestri, ko ta’ brīnās, ka jaunie mūk prom? Ko’t šeit darīt? Nāvi gaidīt? Tā atvilksies arī bez gaidīšanas!”

 Vai nu bērinieki – savs desmits brangu vīru un sievu – par daudz sakustinājuši plostu, vai pie vainas bērneļu līksmā lēkāšana labajā malā, taču peldošā platforma pēkšņi noraustījās, sašķiebās, un priekšējā labajā stūrī atskanēja spiedziens, ko papildināja skaļš plunkšķis.
    Cilvēks ūdenī! Meitene iekrita! Iegrūda! Nē, viņa pati ielēca! Eu, bet šī tak neprot peldēt!
    Cits caur citu cieminieki kliedza un sauca, lai pievērstu Ūdens puiša uzmanību, taču paši lēkt upē, lai glābtu peldētāju vai slīcēju, negrasījās. Pirmkārt, mugurā goda drānas, nevar tak mērcēt! Otrkārt, ja kāds grib slīcināties, nevajag traucēt. Treškārt, kam tad domāts Sigurds? Sportists, atlēts, skaistulis – lai nu rāda, ko labu samācījies!
    Viņš rādīja ar’. Izdzirdis pirmo spiedzienu, nometa kurpes un slaidā līdaciņā ielēca melnajā dzelmē plosta labajā pusē.

Vecais Sīlis tik vien paspēja kā nospiest sarkano Stop pogu, lai izslēgtu motoru, kas grieza trīsi un vilka tauvu.
    Kas tad nu? Tā, ka bēru dienā kāds slīcinātos, vēl nebija gadījies...
    Visādi jau gājis, tas tiesa. Viena otra sieva, pie dārgā vīra kapa ieraugot kādu no lauleņa izbijušām brūtēm, metusies tai ģīmī ar nagiem. Dažs vīrieša gabals, tuviniekam pēdējo godu izrādot, pamanījies tā pieļurbāties, ka tikai brīnums izglābis šo no iekrišanas bedrē apakš lejā laižamās mūža mājas. Bet reiz gadījās vēl ļaunāk – večiņas, kurām teju gadsimts aiz muguras, pavadījušas mūžības ceļos laikabiedreni, tik čakli sāka krimst viņas kauliņus, lai noskaidrotu, kā tad nu īsti bijis – kura kurai to brūtgānu aizvīlusi?, ka vienai no pamatīgiem sirdsēstiem uzlēca asinsspiediens un bēru mielasta vietā nācās braukt uz slimnīcu...

– Vectēv, slēdz iekšā un brauc krastā! Es viņu dabūju! – no krasta atskanēja varens bass.
    – Rau, kas par varenu puisi – i meiču izglāba, i pušķi izvilka! – ļaudis jūsmoja.
    Sīļu Frīdis klusēdams nospieda zaļo pogu Go!Nu, ja reiz “go”, tad “go”!
     – Kas jums bija uznācis? Vai tiešām mašīnas dēļ upē jālec? – Sigurds smaidīdams uzrunāja meiteni.
    Tēvs teiktu – nu, čalīt, tev gan vārava patrāpījusies!
    – Par ko jūs runājat?! Es nelēcu. Mani iegrūda...