Lasītāji par Laika stāstu 5. grāmatu “Pārcēlājs”

Kad mēs augām, tā nebija! Klasiskā frāze kāda cilvēka vai cilvēku grupas uzvedības nosodīšanai. Frāze, ar kuras palīdzību zem paklāja paslaucīt nejēdzības, traģiskus likteņus, nevēlamu cilvēku rīcību. Bija! Kaut kas tomēr bija, tikai ne vienmēr izstāstīts, atklāts, izprasts.
     Pārcēlājs. Robežas šķērsotājs. No viena krasta uz otru. No vieniem pie otriem. Par meklējumiem, par šaubām, par vēlmi uzzināt, kas patiesībā noticis.
     Priekšplānā Sīļu ģimenes stāsts par zaudēto māti, zudušo sievu un aizbēgušo vedeklu. Fonā – stāsts par Marijas Vecsīles neizveidojušos ģimeni, par viņas bērniem, kurus viņa pati nav spējusi izaudzināt un nodevusi audzināšanā citiem. Par šo bērnu likteņiem, kas izveidojušies dažādu ģimeņu audzināšanas metožu rezultātā. Jebkurš bērns piedzimst tabula rasa (neaprakstīta lapa), tikai ar ģenētiski mantotu bagāžu – raksturu, temperamentu. “Pārcēlājā” var sastapt dažādus Vecsīļu Marijas bērnus – gan labestīgus, gan iedomīgus un pārliecinātus par savu pareizumu, gan tādus, kas par māti neko nevēlas zināt, jo viņa tiem nav devusi neko citu, kā vien dzīvību. Sievietes liktenis laikos, kad uzvedības normas sabiedrībā bija daudz striktākas, sabiedrības reakcija uz ārpusnormu uzvedību – daudz neiecietīgāka un slēpti divkosīgāka.
     “Pārcēlājs” liek domāt par to, cik nadzīgi sabiedrība un indivīdi pārsteidzīgi spriež par citiem, neko nezinot par viņu uzvedības un rīcības motivāciju, par to, kā dažādās ģimenēs un apstākļos izaug vienas mātes bērni, par patiesajām radniecības saiknēm, kuras tagad var noskaidrot ar DNS analīzēm, par samudžinātajām un labi noklusētajām attiecībām un intrigām mūsu seno un ne tik seno senču dzīvēs. Pirms mest akmeni vai nosodīt, uzzini, vai nenosodi savējo.
     Aivis Biķernieks, sociologs

Ir tādi ļaudis – Dieva doti, kas sarunājas ar vēju, ar uguni, ar akmeni, ar… Laiku un Pārlaiku. Kuri pārceļ pāri gadiem un dzimtām un izgaismo apslēpto. Viss, kas reiz noklusēts, taps zināms, kas bijis paslēpts, taps atklāts. Kā būs tālāk dzīvot?
     Lasot Daces Judinas un Artura Nīmaņa grāmatu “Pārcēlājs”, dziļi urdās jautājums: bet kā īsti ar manu dzimtu? Kurš ir manas dzimtas Pārcēlājs, spējīgs izcelt no dzīlēm apslēpto, savienot nesavienojamo un salikt kopā pazudušos puzles gabaliņus? Un kā tās lietas, kas tiek “noslēptas” šodien, ietekmēs bērnu un dzimtas nākotni?
     Sērija “Laika stāsti”, manuprāt, ir spēcīgākā abu rakstnieku daiļrades daļa, jo katra šīs sērijas grāmata, it kā viegli lasāma, no lasītāja zemapziņas izvelk laukā tieši to noslēpumu, kurā tik ļoti negribas ielūkoties. Tomēr, kad esi ļāvies un ieskatījies, vai vismaz pieļāvis domu, ka arī šis kaktiņš būtu no putekļiem izvēdināms, tad kļūst viegli un mierīgi. Jo esi atradis kādu savu dzīļu dārgumu un samierinājies, ka cilvēka daba ir tāda, kāda ir. Esi paspēris vēl kādu soli tuvāk sev un savai dzimtai.
     Kvintesence no pārdzīvojuma, kas izraisīja asaru plūdus lasot... Spēcīgi! 
     Meldra Gailāne, grāmatu blogere

Laiks joņo kā aptracis... “Laika stāsti” ir īpaši ar to, ka sižetu pamatā ir gadījumi “iz dzīves”. Ne velti saka: dzīve piedāvā tādus sižetus, pret kādiem nobāl vispārdrošākās fantāzijas. Arī šoreiz vēstījuma pamatā tādi cilvēku dzīves gājumu samezglojumi, kādus grūti aptvert un izprast. Kā sarkans pavediens vijas skarbā atziņa: atšķirīgajiem vienmēr nākas ciest, tos nepieņem, tiem dara pāri. Marija ir spilgts piemērs. Diemžēl likumsakarīgi – nosoda cietušo, ne pāridarītāju...
     Jo agrākā vecumā izdarīts pirmais pāridarījums, jo vislielākā varbūtība, ka būs arī nākamais, vēl un vēl. Jo cietušajam nav spējas pretoties, nav pie kā pieturēties, nav neviena, kas spētu iestāties par cietušo. Katrs nākamais tikai pagrūž vēl dziļāk.
     Deprivācija – agrīnā vecumā iztrūkstošā emocionālā piesaiste, nesaņemtā beznosacījumu mīlestība bērna attīstībā atstāj neizlabojamas sekas. Tālāk dzīvē tāds cilvēkbērns kā vītenis pieķeras katram, kurš kaut uz brīdi bijis pret viņu laipns; gatavs uzticēties un atdot visu. Kā prazdama, Marija centusies gādāt, lai viņas bērniem būtu ģimenes, taču pēdējā, Anda, nokļuvusi bērnu namā, palikusi bez ģimenes aprūpes, tāpēc izaugusi bez emocionālas imunitātes pret ļaunumu, naiva, viegli pakļaujama, manipulējama pat tik ļoti, ka gatava atstāt savu mazo bērnu un bēgt...
     Samežģīto dzīvesstāstu sāpe: akūts mīlestības un līdzjūtības trūkums agrā bērnībā cilvēka attīstību un dzīves gājumu ietekmē daudz vairāk, nekā pierasts domāt.
     Bet par tiem trakajiem, kuri pa dzīvi iet bļaudami, kliegdami, par viņu darbiem un nedarbiem lai atbild viņi paši! Žēl vienīgi, ka tā atbildība parasti iestājas tikai tad, kad kāds viņus aptur tīri fiziskā veidā vai kad paši ieskrējuši ar pieri sienā. Tikai neviens nevar pateikt, no kurienes tas naids un trakums. Bet arī tam ir saknes!
     Agrāk vai vēlāk atjaunojas līdzsvars, neviens ļauns darbs nepaliek nesodīts. Reizēm nākas pabrīnīties, vērojot cilvēku publisko rīcību: vai nav bail, ka Lielais Svārsts nāks atpakaļ ar daudz lielāku spēku? Taisnīgums un godīgums mūža garumā – daudz prasīts?
     Paldies par grāmatu! Tā nevar atstāt vienaldzīgu nevienu, un tā ir lielākā vērtība!
     Ilze Veitnere, klīniskā psiholoģe

Pārcēlājs: no šodienas pagātnē, no pagātnes – šodienā. Viss ir saistīts. Laiks un cilvēki laikā.
     Juriste Vita Ābele atbraukusi uz Dziļciemu nolasīt testamentu. Vienkārši!? Kāda izmocītā dvēsele iegrūž Vitu upē. Mājā spokojas, tiek sabojātas mašīnas bremzes. Kādiem noslēpumiem jāpaliek noslēptiem? Varbūt noziegumiem?
     Kad pagātne ienāk šodienā, paņem cilvēku pie rokas, pieskaras prātam un sirdij, pašķir melu, noziegumu un sāpju miglu, atsedzas izmocītu likteņu noslēpumi.
     Vai bērni var piedot mātei, kura viņus pametusi? Vai var piedot maza bērna nepiepildītas ilgas pēc mammas? Vai var piedot liktenim par sūro pieredzi, izpostīto dzīvi?
     Var! Pārcēlājs, kurš prot sarunāties ar vēju un akmeņiem, kurš sadzird ūdens čukstus un uguns vaidus, pārcels pāri arī “tai upei”.
     Tā nav izklaide. Smaga sāpe. Bet – īsts, tīrs un patiess. Mans! Paldies.
     Džuljeta Leiterte, LM administratore

Daces Judinas un Artūra Nīmaņa romānu “Pārcēlājs” (sērija “Laika stāsti”) izlasīju vienā piesēdienā; šķita mazliet par īsu – tik interesants un aizraujošs bija šis savijušos paaudžu un ģimenes stāsts. Man allaž paticis lasīt šādas grāmatas, kas stāsta par mums – par Latviju un tās vēsturi – caur ģimenes sāgu prizmu. Vienubrīd gandrīz gribēju ņemt papīru un zīmuli, lai uzzīmētu aprakstīto ģimeņu dzimtaskokus, un neslēpšu – visu lasīšanas laiku un arī pēc tam domāju, ka beidzot taču vajadzētu uztapināt arī mūsu ciltskoku.
     Grāmata liek aizdomāties arī par to, no kurienes daļā latviešu ir tā skaudība, ļaunums, kas tik kolorīti parādās dažu romāna varoņu raksturā – un vai tiešām šīs rakstura īpašības tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē? Ceru, ka nē! Kā liktenis būtu pagriezies, ja Ūdru Marija vai Sīļu Anda rīkotos citādāk? Līdzsvaram, protams, burvīgie Sīļu ģimenes Pārcēlāji, īpaši Sigurds un Frīdis – kārtīgi latviešu vīri, kādi, cerams, sastopami ne tikai romānos vien.
     Pārdomu daudz, tās neliek mieru krietnu brīdi pēc grāmatas izlasīšanas. Sapnī redzēju pārceltuvi, Sigurdu darbībā un to, kā Vita rokas pa arhīviem… Ja gribat pavadīt vērtīgu vakaru, šī noteikti būs ļoti piemērota grāmata, kam veltīt laiku.
     Una Griškeviča, kultūras žurnāliste

Pārcēlājs ir pacietīgs un nesteidzinot gaida, līdz cilvēks sapratīs, ka sirdij ir ķermenis, ne otrādi. 
      Mēs dzīvojam pasaulē, kur sensenis noteikta lietu kārtība. Saule aust rītausmā, noriet vakarā, lai pēc nakts tumsas uzaustu no jauna. Mūsu zemē ir četri laika cikli, pēc ziemas nāk pavasaris, vasara, rudens un jauna ziema. Laika rats griežas atbilstoši Visuma kārtībai, nevis cilvēka prāta iegribām. Mums ir izvēle – dzīvot saskaņā ar dabas ritu, vai “darīt pa savam”. Ja mēs sevi asociējam tikai ar ķermeni un tā galu, neredzot jaunu sākumu, ja dzīvojam pēc patīk-nepatīk vadlīnijām, kas nereti pat nav saistītas ar mūsu gribu, bet kāda iniciētas, nerespektējot dabas likumus, var gadīties, ka senču viedie vārdi “ko sēsi, to pļausi”, vistiešākā veidā manifestēsies tepat un tūlīt. Vairumam mūsdienu cilvēku viedums nav šūpulī ielikts, līdz tam jāizaug, turklāt ar pases vecumu te maza saistība. Tā ir pieredze, ko iegūst, ejot tikai savu dzīves ceļu, piedzīvojot, pārdzīvojot un atbrīvojot. Tas, ko sauc par ego, tāpat kā bērns jāizaudzina un tāpat kā grauds jānobriedina. Vispirms mātes beznosacījumu mīlestībā jāizlolo, lai sevi aptvertu kā unikālu, pēc tam tēva nosacījuma mīlestībā jāiemāca saskaņoties ar apkārtējo pasauli, būt sadarbībā un līdzjūtībā, nevis nepieēdināmā savtībā. Nesasniedzot veselīgu ego briedumu, dzīve paiet nenobrieduša egoisma ēnā. 
     “Pārcēlājs” ir stāsts par māti, mātes lomu un būtību, par mātes klātesamību bērna brieduma ceļā vai, gluži pretēji, tās trūkumu, kas rezultējas kā mūžam nepiesātināta vēlme pieprasīt. Mātes mīlestības trūkums nav aizēdams ar pasaules labumiem, sāta sajūta neiestāsies. Tāpat tukšuma pilna māte saviem bērniem mantojumā, visticamāk, nodos vēl lielāku tukšumu. Šī ķēdīte var vilkties cauri paaudzēm. Kā zināms, daba nemīl tukšumu, un agrāk vai vēlāk tas aizpildīsies. Ar ko? Šis ir jautājums, brīvs no jekkādas tolerances attiecībā pret jebkādu politkorektumu.
     Lasu un domāju... Ar prātu saprotu, kā un kāpēc māte atsakās no sava bērna, ar sirdi ne.
     Manā praksē – lai cik greiza savā dzīvesstilā nebūtu māte, kam atņem bērnu, tik un tā viņa, pāri savam trakumam, tiecas to atgūt. Ja vēl dzīva sirds. Ja tā sasalusi, tad gan. Bet varbūt – ja vienreiz pārkāp sarkano līniju, katra nākamā reize ir vieglāka, jo izveidojas ieradums? Vai arī kopā ar pirmo bērniņu kapā gūlusies viņa pati? Marija kā māte ir mirusi, bet pārējos bērnus dzemdējis viņas emocionāli nedzīvais ķermenis?
     Un tomēr – neskatoties uz cēloņsakarībām, šo bezmērķīgo skrējienu var apturēt. Vitas ierašanās Marijas bērēs iegriež likteņdzirnas graudu un pelavu sijāšanai, apturot, izmainot, visbeidzot saslēdzot horizontālē aizgājušo laika līniju un šī laika stāsta varoņu likteņus cikliskā ritā.
     Mēs esam baltu tauta, mums laiks netek taisnā līnijā, bet rit cikliski. Tad, kad par to piemirstam, ierodas Viņš, Pārcēlājs, lai atgādinātu... Viņš nav zibens, taisns vektors no A uz B, viņš ir rats, pulkstenis, laika upe, laika dzirnavas... Tieši tas ir svarīgi.
     Gundega Kozlova, psihodrāmas speciāliste, psiholoģe

“Pārcēlājs”. “Laika stāsti”! Galvā dun sens teiciens: “Ja mūri spētu runāt...”
     Tāpat ar Dziļupi, Dzīļupi, es teiktu – Likteņupi... Ko tās abi krasti, tumšās dzīles spētu izstāstīt. Par mantas, miesas kārajiem, apmātajiem, laimīgajiem, nelaimīgajiem. Par to ļaužu likteņiem, kuri kopš aizlaikiem dzīvojuši abos krastos.
     Cik dvēseļu..? Upes straume kā vieds šķirotājs dažus saved kopā, citus izšķir, aizrauj tālu svešumā. Sagaida piedzimstam, pavada mūžībā.
     Upes puisis un upes meita! Skaisti, sirdsgudri stāsta galvenie varoņi atrod viens otru Dziļupē. Kā tālāk vīsies viņu dzīves ceļi..? Prasās pēc turpinājuma! 
     Paldies autoriem par stipru, emocijām bagātu, domāt rosinošu stāstu.
    Jānis Beķeris, Robežnieku saimnieks

Pār-Celt. Celt pāri, celt augstu, celt gaismā...
     Autori savā jaunākajā veikumā pieskaras tam, kas notiek, kad cilvēka mūža kamolītis iztinis pēdējos metrus un dvēsele devusies uz citiem plašumiem. Kas notiek ar palicējiem, kā mēs, dzīvie, pieminam mūža miegā migušos un cik jautājumu, cik atbilžu izskan. Cittautu gudrība vēsta: draugus iepazīstam nelaimē, tuviniekus - dalot mantojumu. Autori savā jaunākajā romānā meistarīgi savij gan ģimenes locekļu starpā noklusēto, gan to, kādas kaislības virmo tad, kad “spēles laukumā” parādās nauda, vara, īpašumi. Kolorīti personāži, spilgti raksturi, paaudžu stāsti, mazpilsētas šarms un ēnas puses, trausls romantikas pavediens...
     Romāns par mums. Par mūsu iedabu un spēju atzīt kļūdas, palūgt piedošanu, rast izlīdzinājumu.
     Ziedus nes dzīvajam. Mūža miegā rimušajam klusējot vēlēsim gaišu ceļu Turp un lūgsim būt līdzās, kad esam dzīves krustceļos. Atgriežoties mājās no atvadām, istabiņa smaržo pēc liepziedu tējas. Tas ir mīļo, ar sirdi līdzās sajūtamo apskāviens no Tās puses...
     Vita Strode, grāmatmīle

Lasot stundas pagāja nemanot! Pārdomas gan ilgi maisījās galvā. Par ģimeņu likteņu līkločiem, kas cauri gadu simtiem skar cilvēkus, neatkarīgi no valstī esošās varas un ideoloģijas. Atgādinot, ka necienīga rīcība nepaliek nesodīta. Sods var nākt visnegaidītākajā brīdī no visnegaidītākās puses, tāpat kā balva par labiem darbiem.
     Patīk vai nē, katram jaatrod savs pārcēlājs, kurš savienos šodienas dzīvi ar dzimtas pagātnes noslēpumiem. Kāpēc pieauguši cilvēki, pēkšņi atrodot savas māsas un brāļus, ne vienmēr ar prieku pieņem jaunos ģimenes locekļus? Kāpēc daudzās dzimtās neizrunātā dēļ jaunā paaudze dodas prom no dzimtajām mājam? Vai viemēr bēgšanai laimīgas beigas? Nē. Tikai ne visiem drosme to atzīt.
     Valdis Gavars, politiķis

Lasot stāstu par radu un līdzcilvēku sarežģīto likteņu virpuļiem, aizķērās tā daļa par cilvēkiem ar citādu dzīves uztveri – neērtais jautājums: vai “pareizā” sabiedrības daļa ir līdzvainīga pie šo ļaužu likteņiem? Vai vispār iespējams nodalīt pareizo no nepareizās dzīves uztveres? Jo trauslā robeža ir tik neredzama. Stāsts rosina meklēt savas dzimtas noslēpumus, liekot jau ieriekš sagatavoties, ka ne viss uzzinātais būs patīkams un plašai sabiedrībai stāstāms.
     Nelda Gavare, sabiedriskā darbiniece

Šī grāmata “paņēma” līdz kaulu smadzenēm. Izjūtas grūti aprakstāmas.
     “Laiks no tevis neko negrib. Grib cilvēki.” Apsēsties un padomāt par savu vietu un būtību, ļaut vaļu izjūtām un nebaidīties no tā ko redzam, jūtam – pat, ja tas nav loģiski izskaidrojams. Lauku ciemata ikdiena kā dzīvē – visi visu par visiem zin, pat labāk par pašu. Kurp ved vienaldzība, klusēšana, noklusēšana un patiesības slēpšana?
     Šis darbs man ielicies dziļi sirdī. Paldies!
     Una Blaumane, Naukšēnu cilvēkmuzejs