Fokusa grupas lasītāju atsauksmes
par sērijas Izmeklē Anna Elizabete 10. grāmatu “LĀSTS”
(romāns lasīts un atsauksmes rakstītas 2018.g. decembrī - 2019.g. janvārī)

Kamēr baidīsies, tikmēr biedēs
   Mani vienmēr fascinējusi Daces Judinas spēja nopietnas filozofiskas un eksistenciālas atziņas iesaiņot aizraujošā detektīvžanra spēlē, tādējādi “iebarojot” pat tiem, kas citādā veidā ar šim dzīves gudrībām varbūt nesatiktos.
    Lāsts, “porča”, “vientulības vainags” - tie ir tikai daži veidi, kā mēģināt otram nodarīt ko ļaunu, nomaskējot to ar kāda cita atbildību. Paši par sevi vārdi “labs” vai “slikts”, nenozīmē neko. Tāpat arī lāsts sāk darboties tikai tad, kad kāds to “uzķer” vai attiecina uz sevi. Tātad – vienmēr vajag vismaz divus: vienu, kas dara ļaunu, un otru, kas ļaujas. Kamēr būs kāds, kas baidās, atradīsies tas, kurš viņu biedēs.
    Par mums un maskām. Visos laikos ļaudīm ir paticis maskoties - budēļi, ķekatas - arī mums pazīstami. Ir jauki simboliski baidīt prom ziemu, lai nāk gaisma. Taču maska ir arī lielisks veids, kā kļūt neredzamam, neatpazīstamam, anonīmam. Un tad var atlaist visas slēptās dziņas, reizēm nebūt ne tik nevainīgas! Piemērs? Sociālie tīkli...
    Kā nenonākt lāsta varā, kā atpazīt nomaskējušos neģēli? Katra paša ziņā – naivi ticēt ik citu teiktajam vārdam, vai mācīties analizēt savu un cita rīcību, tās patiesos motīvus. Daces Judinas grāmata var būt labs ceļvedis šajā grūtajā ceļā.
   Ilze Veitnere, klīniskā psiholoģe

Viņiem nekas nav svēts
   Pamatīgs izpētes darbs. Rakstniece neko nedara pavirši, un desmitā grāmata nav izņēmums. Šī nav izklaides literatūra, ko izlasīt un nolikt plauktā, bet gan darbs, pēc kura aizdomāties un pamanīt to, kas notiek sabiedrībā un mums līdzās. Autore ar izvēlētajiem vārdiem un tēmām mērķē precīzi. Jau atkal trāpīts tieši sirdī, rakstot par to, kas sāpina un sadusmo arī mani.
   Tik daudz kas no dzīves vai notikumiem, par kuriem esam lasījuši internetā vai dzirdējuši ziņu raidījumos. Arī mūsu sabiedrībā ir nežēlīgi cilvēki, kuri dara un turpina darīt nejēdzīga, kriminālus lietas, noziegumus, bet tiek sveikā cauri. Kādu izglābj nauda, uzpērkot vajadzīgos cilvēkus, kādu tas, ka apkārtējie baidās runāt un risināt situāciju, jo nevēlas kļūt par nākamo upuri... Šādi cilvēki ir gan Rīgā, gan mazpilsētās. Cilvēki, kuriem svarīgāka par visu ir nauda un vara, melo, zog, bojā dabu, apdraud vidi, piesārņojot ar ķīmiju utt. Šādi cilvēki nemainās – viņi, lai izjustu pārākumu un varu, gatavi nodarīt pāri gan dzīvniekiem, gan saviem tuviniekiem. Viņiem nekas nav svēts.
   Sirds ārkārtīgi sāp vēl par ko – par medniekiem, kas nogalina dzīvniekus. Nav iespējams vārdos izteikt tās sāpes un dusmas, kas manī vārās, kad tiek aizskarta šī tēma. Manī vēl ilgi atbalsojās grāmatā uzdotais jautājums: “Kāpēc tu iedomājies, ka tev ir tiesības noteikt, kurai dzīvnieku sugai jāiznīkst; ka tev ir tiesības nogalināt to, kurš nespēj sevi aizstāvēt?”
   Tikpat sāpīgi lasīt par vardarbību ģimenē un ļaužu vienaldzību. Tieši neiejaukšanās, klusēšana un izlikšanās, ka nekas nav redzēts vai dzirdēts, noved pie vissmagākajām sekām. Protams, mēs nevaram izglābt visu pasauli un visus, kam nodarīts pāri, taču ikviens var palīdzēt kādam, kurš pats nespēj sevi aizstāvēt. Pasaule iet bojā līdzcilvēku vienaldzības dēļ.
   Autore grāmatā precīzi apraksta arī izklaides pasākumu virtuvi, par kuru ar šo jomu nesaistītie cilvēki visbiežāk pat neaizdomājas, bet par ko vajag runāt. Un tikpat precīzi aprakstīts ir par “tādiem” cilvēkiem. Kāds varbūt teiks – autore pārspīlē, gan jau, ka tā nemaz nav, diemžēl neatkarīgo teātru un radošo cilvēku virtuve ir tieši tāda - kāds grib bez maksas, kāds grib tikai kādu fragmentu, lai lētāk, kāds grib tikai pusi maksāt un to otru daļu kaut kad vēlāk, ja vispār, kāds vairākus mēnešus nesamaksā rēķinus... Īpašs paldies autorei, ka aizskārusi grāmatā arī šo tēmu, ar ko pati esmu saskārusies darbā!
   Sigita Paula Cepleviča, SA speciāliste un tekstu autore

Tautas vēsturē svarīgs katrs burts
   Mēs katrs agrāk vai vēlāk saņemam savu mantojumu – savu vecāku, vecvecāku, senču atstāto... Mūsu bērni un bērnubērni saņems to, ko, savukārt, atstāsim mēs. Diemžēl bērni manto ne tikai vecmammu adītos rakstainos cimdus, bet arī vectēvu dzīves rakstus, paaudžu pieredzē sakņoto uzvedības kodu, kas var būt gan spēku dodošs, gan ārdošs. Nereti to otru, ēnas pusi mēs tik viegli neredzam un pat negribam redzēt, jo tiešā veidā nesasaistām ar neizprotamām neveiksmju sērijām, slimībām, nelaimīgiem dzīves stāstiem vairāku paaudžu garumā. Taču dzimtas grāmatā būtiskas ir visas lappuses, un, tikai izlasot to no vāka līdz vākam, var tikt tuvāk savai patiesībai.
   Tāpat arī tautas vēsturē – svarīgs ir katrs burts. Tikai apzinoties visu bijušo, dzimtas un tautas spēkam atjaunojas brīvs plūdums un paveras iespēja mainīt gan savas, gan tautas dzīves musturu. Tā ir iespēja vairs nebūt bezpalīdzīgiem upuriem, kas atkarīgi no savu senču sastrādātā negatīvā mantojuma, līdz ar to – tā ir iespēja savā tēvzemē dzīvot atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām, kas sakņotas atbildībā par mantojuma kvalitāti nākamajām paaudzēm.
   Dzīvot var visādi: lepni, sev, krājot, grābjot, negausīgi rijot it visu, kas parādās uz dzīves iespēju galda, bet jautājum - vai mūža nogalē tādējādi jutīsimies laimīgāki?
   Cik brīvi un apzināti esam savās ikdienas gaitās? Nav viegli atšķirt labu no ļauna, ja sirds rūgst no aizvainojuma, pāridarījumu, nemīlestības kā pērnā gadā pārturēts rosols. Tā žults, kas rodas no sava egoisma hroniska nepiepildījuma, kā palu ūdeņi iet pāri vāji būvētiem sirdsapziņas krastiem un, nereti, pašam cilvēkam nemanot, saindē visu asinsriti. Tad kļūst viegli apmaldīties savu kaislību labirintos un pie savas īstās dzīves tā arī nenokļūt. Mūžs, līdzīgi kā valsts, kuru pārvalda mirušas sirdsapziņas lāsta varā esoši politiķi, tiek izsaimniekots, kalpojot varai, naudai, slavai...
   Ja būsim pārlieku lepni un pieņemsim tikai to mantojuma daļu, kas vairo mantu un garamantu bagātību, ignorējot to otru - neglīto, neērto, tumšo, turpinot domāt tikai par savu vēderu, noniecinot un necienot dzīvību mūžības griezumā, tad nenovēršami, ja ne pie mums, tad pie mūsu bērniem un bērnubērniem, ieradīsies viņš – Lielais Pelēkais... Kā sods, kā samaksa, bet varbūt – kā mirušas sirdsapziņas lāsta lauzējs...
   Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas psihoterapijas speciāliste

Cilvēks cilvēkam vilks
   Lielais pelēkais. Vilkatis. Cilvēks ar vilka dabu. Homo homini lupus est. Kā teiktu latīņi, nekā jauna zem saules. Tikai savādāk.
Annai Elizabetei Bergai-Kaķītei nākas saskarties tādu socioloģisko paradigmu kā simboliskais interakcionisms. Katrs no mums spēlē savu lomu, kas mainās atbilstoši mūsu statusam sabiedrībā, ģimenē, draugu lokā vai arī politikā un citur. Vienu brīdi mēs esam vecāki, citā brīdī – bērni saviem vecākiem, vienā mirklī – priekšnieki un direktori, citā – padotie. Šī lomu spēle pavada mūs ik dienu, ik stundu, un mēs pat nepamanām, kurā brīdī notiek pāreja no vienas lomas uz otru, kurā brīdī mainās mūsu maskas. Ja mēs paši nepamanām savas metamorfozes, tad nav jābrīnās, ka izmaiņas nepamana arī tuvākie cilvēki, nemaz nerunājot par sabiedrību kopumā.
   Tieši tā netiek pamanīts, ka mūsu tuvumā kāds cilvēks no visai mierīgas un maigas būtnes pārvēršas par izteikti nežēlīgu slepkavu, kas spēj gan iedvest bailes, gan izraisīt līdzjūtību vienos un tajos pašos cilvēkos.
   Sērijas Izmeklē Anna Elizabete desmitajā grāmatā “Lāsts” aizķertas vairākas svarīgas un nozīmīgas sabiedrības problēmas. Kas ir noticis ar divām sievietēm, kuras, atriebjoties par savām izpostītajām dzīvēm, nostājas uz slepkavošanas ceļa? Kādēļ tas viss ir sācies? Vēl jo vairāk, ja abu sieviešu lēmums – doties kopīgā dzīves ceļā ar briesmīgajiem, varaskārajiem, nežēlīgajiem vīriešiem – bijis labprātīgs (vai bijis?). Kas šos vīriešus padarījis par briesmoņiem? Apkārtējā vide? Alkas pēc varas un sava seksuālā pārākuma izrādīšana?
   Vairāki noziegumi divās Latvijas vietās; kopīgs tikai slepkavu dzimums – sieviete.
   Dziļi tiek skarts jautājums par sabiedrības un cietušo ģimenes locekļu nevēlēšanos saukt lietas īstajos vārdos, samierināšanos ar pazemojumu, nevēlēšanos apvienoties un pretoties pāridarītājiem. Vārdos un saukļos viens, realitātē – pavisam kas cits.
   Šī Annas Elizabetes izmeklēšana liek domāt par to, ko gatavs darīt cilvēks, lai tiktu pie lielas naudas, kapitāla. Nav svarīgi, vai tā ir zeme, vai slavenu mākslas darbu viltošana. Dēļ lielas naudas cilvēki gatavi iet pār līķiem, un kādu laiku tas pat izdodas, līdz sanāk saskarties ar cilvēku vai cilvēkiem, kas izjauc iedibināto sistēmu.
   Anna Elizabete un Miks šoreiz nav saistīti ar politiku, ar politiķiem, toties ar vēsturi un tās tumšo manojumu gan. Un ne tikai viņi. Arī mēs. Vara, nauda un bailes lieliski ļauj panākt savu – iebiedēt, pakļaut. Nav svarīgi, vai tas ir profesors, vai lauksaimnieks. Atšķirība ir metodēs. Šim romānam vijas cauri retorisks jautājums – kā un kāpēc tas bijis iespējams tik ilgi? Lasītājs netieši saskaras ar varas tumšo pusi – specdienestiem, kam ir vistiešākā saikne ar nesen atvērtajiem aģentu maisiem – pagātni, kuras smagais mantojums vēl joprojām skar sabiedrību.
   Jautājums par bezjēdzīgu meža dzīvnieku slaktiņu. Joprojām nav atbildes, kādēļ cilvēkam jādodas mežā medīt, ja gaļu var iegādāties veikalā, turklāt, kādēļ jāmedī meža sanitāri – vilki un lūši, kas regulē meža dzīvnieku skaitu, netērējot vairāk kā nepieciešams? Vai arī – kādēļ jāpozē fotogrāfijām pie nogalināto dzīvnieku ķermeņiem? Ar šo jautājumu detektīvi saskaras Vec-Vilkos, kas ir gan mākslas darbu viltotāju paradīze, gan mednieku pieturas punkts.
   Aivis Biķernieks, sociologs un žurnālists

Par sirdsapziņas melnajiem darbiem
   Darbs “ievilka sevī” no pirmajām lappusēm; kad domāju – palaidīšu drusku vaļīgāk, ar savu raito valodu un saspringto sižetu sagrāba vēl ciešāk. Sapratu – no Lielā Pelēkā ķetnām vaļā netikt, līdz Vec-Vilku un Dzirnavu ļaužu sarežģīto radu rakstu un likteņu pavedienos nebūs atsieti visi mezgli. Un vēl sarkanā barona jeb cilvēka bez sirds vietējo ļaužu sen gaidītais gals!
   Autores veikums paliek atmiņā un raisa dziļas pārdomas: stāsts ir par likteņiem un to, ka tiesa un sods patiesībā tiek saņemti par sirdsapziņas melnās puses darbiem, bet likums, vismaz Latvijā, ne vienmēr nozīmē taisnību. Melnās puses darboņi cilvēkus evelk savā melnajā aurā, no kuras vairs neizkļūt. Rezultātā ārēji greznajā pilī ar garšīgajām maltītēm patiesībā valda nežēlība, mantkārība, meli, viltus, slavaskāre. Un maniakāls slepkava.
  Tik daudz ļaunuma vienuviet! Šis jautājums tagad “svilina”. Jā, mūsu mūsu vidū ir ļaunuma apsēsti cilvēki. Kaimiņos arī dzīvo tāds eksemplārs. Viņu vienīgo visi ciema suņi rej kā ārprātīgi. Sajūt taču, kā jau vilka radinieki... Tad saproti - vajadzīgs arī “Tīrītājs”, lai mūs nepamet apziņa, ka uz zemes vēl valda vismaz kaut kāda taisnība... Pretējā gadījumā Lielais Pelēkais mūs citu pēc cita ievilks savā purvā.
   Lasīšanas maratona beigās, atduroties pie vārdiem “Turpinājums sekos”, atviegloti nopūšos. Un gaidu, kad varēs skriet tālāk.
   Jānis Freimanis, literāts

Kad vilkači klejo apkārt...
   Grāmatu lasīšana ir neizprotama lieta. Kā tas nākas, ka vienāda biezuma grāmatas var lasīt tik atšķirīgi? Vienu burtiski “aprīt” dažās stundās vai pāris naktīs, citu lasīt nedēļām, mēnešiem un vēl ilgāk. Pēc vienas rodas prieka, domu lidojuma sajūta, pēc citas – smagas nopūtas ar domu – “beidzot, beidzot izmocīju un piebeidzu”. “Lāstu” ap pusdienlaiku iesāku un, vēl nesagaidot pusnakti un nakti, pabeidzu.
   Nezinu, vai autore spēj iedomāties, kādu prieku un baudu sagādājusi! Jāatzīst – nu ir mazliet bail iet gulēt. Ja nu kāds vilkacis staigā gar logiem? Jo ir taču vilku mēnesis...
   Lasot „Lāstu”, radās sajūta, ka pati esmu kopā ar Annu Elizabeti un Miku Kaķīti Vec-Vilku muižā, kas apvīta dīvainiem noslēpumiem, mistiskiem trokšņiem un nostāstiem. Pilnīgi noticēju, ka ārā sasnidzis pamatīgs sniegs, ka naktīs iet ārā nav labi, jo tas ir laiks, kad vilkači klejo apkārt un notiek tik daudz mistisku un baisu lietu. Tā gribējās pienākt pie loga, pavērt aizkarus un ieraudzīt biezu, baltu, mēness gaismā vizuļojošu sniega segu. Un kāpēc ne? Pirms pāris gadu desmitiem sniegs nebija nekas neparasts.
   Atkal jāsaka – tā ir dzīve. Mūsu šodiena. Vec-Vilku muižā. Adrians Feldbergs – cilvēks, kuru uzlūkojot, kļūst baisi. To sajūt gan suņi, gan cilvēki. Viņu gribētos nosaukt par cilvēkveidīgu briesmoni, tāpat kā Kazimiru Kozaku.
   Un nevajag nemaz skriet vilkačos. Cilvēks pārvēršas par zvēru, kad nogalina. Par sevi vājāku un neaizsargātāku. Dzīvniekus un putnus. Kāds teiks, ka medības sagādā prieku, droši vien atradīsies mednieku aizstāvis, kas centīsies pierādīt, kāpēc medīt ir labi un vajag. Šādiem “aizstāvjiem” gribas pajautāt – vai viņi kādreiz ir ieskatījušies acīs otram, kad ļoti, ļoti sāp? Dzīvniekam vai cilvēkam – acīs? Vai ir iedomājušies, cik bezspēcīgi jūtas dzīvnieku mazuļi, kas nomirst kopā ar nogalināto māti? Jo viņiem nav, kur un pie kā aiziet... Un kā vispār var šķirot, kurš dzīvnieks labs, kurš ļauns? Ļauni var būt tikai cilvēki.
   Atmiņā palikusi bērnībā lasītā Dagnijas Zigmontes “Pasaka par labo vilku”. Neviens neticēja, ka vilks var būt labs, jo cilvēkos bija radīts priekšstats, ka vilks ir ļauns. Vai tu, visvarenais cilvēk, arī savus bērnus iedalītu labajos un sliktajos? Cik ilgi domāsim un dzīvosim tikai šodienai? Kas paliks pēc mums? Kad sākas tas brīdis, kad cilvēks kļūst par briesmoni un pārvēršas par nezvēru, cietsirdīgu radījumu, kam nekas nav svēts? Kur pazūd cilvēcība? Vai tiešām ar laiku pasauli pārņems vienaldzība, egoisms, bauda un mantkārība? Tie ir tikai daži no jautājumiem, par kuriem jādomā, lasot šo darbu.
   Vardarbība ģimenēs. Sist, izsmiet, pazemot, sakropļot. Vienaldzīgi un ar baudu skatīties, kā otram sāp. Cik Kazimiru Kozaku mīt mūsu vidū? Varbūt labāk pievērt acis un neko neredzēt, aizbāzt ausis un neko nedzirdēt? Vismaz tik ilgi, kamēr neskar pašu. Dzīvot ar nemitīgo apziņu: “Ko gan es tam visvarenajam varu padarīt, ko es jaukšos pa vidu? Mums jau te vēl jādzīvo, tāpēc labāk runāt tikai labu vai neko.” Un atkal parādās ne cilvēka, bet cilvēkveidīgā neierobežotā vara – kāds ir varenāks un “vienlīdzīgāks”.
   Vai durvis vieglāk atvērt ar kāju vai roku? Vieglāk iet nodurtu galvu vai pateikt labrīt un uzsmaidīt? Vieglāk pasniegt roku pakritušajam vai iespert ar kāju un atstāt guļam? Apgalvot visai pasaulei, cik labs un sirsnīgs esmu, dot pamācības, kā pareizi jādzīvo, tajā pašā laikā nepakustinot ne pirkstu, lai otram palīdzētu. Nu ja, pa vējam iet vienmēr vieglāk nekā pret...
   Režisores Dinas Birmanes varone lasītāju ieved ikdienas realitātē, liekot aizdomāties, kāda ir mūsu kultūras dzīve un emocionālā pasaule. Uzvedība teātrī, pasākumos... Viedtālruņi, bezjēgas fotografēšanās un fotografēšana, sarunas un negausīgā ēšana kafejnīcu vakaros. Jo visam centrā taču esmu es – cilvēks visvarenais! Nospļauties par tiem, kas atnākuši pasākumu baudīt, klausīties. Maksāt? Par ko? Māksliniekiem tas ir vaļasprieks. Lai dzied, dejo, spēlē teātri, ja patīk. Biļetes dārgas? Grāmatas? Lai lasa tie, kam nav, ko darīt. Cilvēks visvarenais piestūķē kuņģi un jūtas laimīgs.
   Lūk, tādas pārdomas pēc “Lāsta” izlasīšanas. Apzinos, ka vienmēr būs tādi, kas pievērs acis un skaļi sauks: “Pie mums taču tā nenotiek!” Būs arī tādi, kuri atkal klusēs, samierināsies ar visu, kas notiek un sevī nodomās: “Kā labāk? Vai piekrist kliedzējiem, kuri apgalvo, ka nekā tāda nav, jo katram tiesības dzīvot un baudīt brīvību un dzīvi, vai labāk palikt klusiem, ciest, samierināties un audzēt vienaldzību vēl lielāku?”
   Ak, kā filmu vajadzētu! Varbūt tad kāds cilvēkveidīgais aizdomātos par to, kas notiek, jo tādi cilvēki droši vien grāmatas nelasa. Paldies par īstumu!
   Ruta Skrebele, literāte un pedagoģe

Jābūt ne rakstniecei, bet detektīvei
   Izlasot “Lāstu”, palika savdabīga romantisma pēcgarša, kurā izdzīvoju noslēpumainos notikumus. Brīžam šķita – tūlīt atrisināšu noziegumu pirms Annas Elizabetes, bet nekā... Autore neļauj nonākt pie risinājuma pirms laika, noturot uzmanību līdz beigām. Un viss kā dzīvē – nauda un mīlestība rada lielākās problēmas!
   Kā cilvēkam man tā bija patīkama bauda, jo autore darbam piešķīrusi zināmu vieglumu – neskatoties uz “Lāsta” drūmajiem notikumiem un attiecību samežģījumiem, ikviena varoņa personība ir izprotama, kas ļauj izsekot nozieguma gaitai un personāžu motīviem. Savukārt romānā izveidojusies situācija, kad divi, līdzīgu apstākļu radīti noziegumi, no vienas nozares speciālistu skatpunkta tiek vērtēti dažādi, ir ļoti raksturīga mūsu pašu ikdienai – tā notiek teju ikvienā jomā. Jo katra cilvēka personīgā pieredze, pašam negribot, rada zināmu stereotipu kopumu, uz kuru pamata tiek pieņemti ne tik racionāli lēmumi, kā pašiem šķiet.    Kas nosaka cilvēka dzīves līkločus un traģiskos paradoksus, un kā tie ietekmē cilvēka domāšanu?
   Šajā stāstā to varam izbaudīt no malas - cik ļoti emocionāls ir cilvēks, cik bieži paļaujas uz savas vienpersoniskās pieredzes balstītiem lēmumiem, ignorējot citas iespējas un risinājumus, neieklausoties kolēģu viedoklī, kā rezultātā arī gaidītais rezultāts tik ātri rokās nedodas. Pa lielu gabalu redz, ka prototipi ņemti no dzīves.
   Autorei ir laba izpratne par cilvēkiem un personībām, tāpēc arī raksta tik sarežģītu žanru kā detektīvs. Kurš katrs to nevar. Ļoti jūt cauri pašas klātbūtni, lasot ir sajūta, ka dialogos dzirdu viņas balsi. Varbūt viņai vajadzētu būt nevis rakstniecei, bet detektīvei?
   Anita Millere, psiholoģe, grafoloģe

Mēs maksājam par savas apziņas ietekmēšanu
   “Vairs nekādas politikas!” Tāda ir ikviena Pūču Mājas iemītnieka, viņu draugu un paziņu apņemšanās. Pat policijas priekšnieks Guntis Boze uzskata – Mika komanda nopelnījusi atpūtu. Annas Elizabetes vecmāmiņa nosūta ģimenes romantisko četrotni – Annu, Miku, Kārli un Ievu – medusmēnesī uz Vec-Vilku muižu. Viņi piekrīt, nezinot, uz ko parakstās. Taču Anna Elizabete jūt – miera nebūs, jo atgriezušies asie kaķa nadziņi vēderā… Diemžēl miera nav arī ģenerālim Basam un kinologam Viktoram Mežājos, bet ģenerāli Bozi Rīgā mierā neliek Ģirta Meldera jaunā draudzene, režisore Birmane. Pazudis viņas brāļadēls.
   Gluži neviļus visi kā viens iesaistīti katrs savā izmeklēšanā. Šoreiz pat baronese Anna Roze, Omīte un Bišu Miķelis nepaliek malā.
Daces Judinas jaunākais romāns “Lāsts” pirmajā brīdī rada mānīgu iespaidu, ka šeit viss būs mistikas pilns un autore metusi mieru kriminālo, sociālo nejaucību pētīšanai un bakstīšanai. Tā teikt, beidzot samierinājusies ar cilvēku tuvredzību, ķērusies pie melnajām zintīm un burvestībām. Taču tuvredzīgs ir tas lasītājs, kurš šiem autores pigoriem notic. Jāatzīst, mistikas romānā ir pārpārēm. Ziepniekalnā gaisā izkūpējis jaunietis – šalle un cimdiņi vien palikuši! Latgalē lielsaimnieks, ierocim nepieskaroties, nošāvies aiz sirdsēstiem par paša nekrietnību, bet Anna Elizabete un Co dzen pēdas īstam vilkacim. Termini, skaidrojumi, izvilkumi no folkloras pētījumiem liek noticēt, ka pie vainas nešķīstie spēki. Bet realitāte izrādās skarbāka...
   Šoreiz daži upuri ir sliktāki par nešķīstākajiem elles izdzimumiem. Nav brīnums, ka dabiskā taisnīguma vārdā kāds paliek nesodīts. Lai nu kā, mistika šeit galīgi nav galvenais vadmotīvs, taču mistikas pinekļos autore ieslēpusi nākamā romāna tēmu. Un diez vai tur nebūs politikas. Jo nav nekāds noslēpums, ka manipulēšana ar cilvēku prātu, masu ietekmēšana ar pārgudriem semināriem, izmantjoot gan neirolingvistiku, gan citas apziņas programmēšanas metodikas, šodien kļuvusi tik populāra!
   „Mēs iemācīsim jums sievišķību! Atklāsim jūsu neatklātos potenciālus! Parādīsim, kā kļūt laimīgākam, mīlētākam un veiksmīgākam!” Sauklis aiz saukļa, solījums aiz solījuma. Viss pamatots ar skaistiem kalambūriem un spēlējot uz cilvēces pirmkodiem. Lasi, klausies, un tiešām sāc justies nepilnvērtīgs, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā un ka piedāvātā apmācība ir tavs vienīgais glābiņš. Tas gan maksā daudz, bet kurš nepiekritīs apgalvojumam, ka vislabākais ieguldījums ir ieguldījums sevī? Tikai cik no šiem laimes solītājiem tiešām grib palīdzēt, cik – iedzīvoties, bet cik kāro iegūt varu pār cilvēku pūļiem? Domāju, piemēri no vēstures nav jāmin. Tikai vai mēs esam no tās mācījušies, un vai paši esam gana saprātīgi, lai nemanot nekļūtu par marioneti citu rokās? Mēs taču maksājam par to, lai tiktu mainīta un ietekmēta mūsu apziņa.
   Vēl viens pārdomas raisošs Daces Judinas darbs.
  Ruta Zimnoha, grāmatu blogere, www.sienakaudze.lv

Kā kulaks uz acs!
   Nu jau pazīstamo un iemīļoto tēlu jaunie piedzīvojumi – vienā elpas vilcienā!
   Latgales cilvēku dziļākā būtība kā kulaks uz acs (tīri subjektīvs viedoklis). Grāmata par cerību, ka mēs varam. Latviešu folklorā sastopamais vilkača tēls, noņemot kristīgās baznīcas uzspiesto dēmonisma zīmogu un atmetot retos psihiskas saslimšanas gadījumus, ir folklorā saglabājušās atmiņas par karavīru-vilku kastas pastāvēšanu senlatviešu ciltīs pirms to iekļaušanas kristīgās kultūras sfērā. Varam spriest par “karavīra garu”, kas pakāpeniski izzuda tikai XVII-XIX gs., dzimtbūšanas selekcijas rezultātā to nomainot ar “Indrānu tēva” sindromu.
   Un Latvijas likteņstāstos, izrādās, vilkači ir tīri pozitīvi tēli... Lielie Pelēkie eksistē, vai ne?
   Pēteris Jandavs, uzņēmējs

 Viss esam mēs paši
    Pasaule nav ar vāku! Mīlestība, nodevība, naids, slepkavība - viss reiz nāks gaismā! Cilvēku izvēle, laikmetu griežos un ikdienā pieņemtie lēmumi atstāj dziļas, neizdzēšamas pēdas pašos, līdzcilvēkos un nākotnē. Kad viss sākās un vai ir beidzies? Varbūt to zina Lielais Pelēkais?
   Grāmata par mums un to, kas mūsos! To, kas manī darās pēc Pelēkā izlasīšanas, nemāku pat aprakstīt! Vislabāk to raksturo vilki sniegotā mežā... Viss savijies, viss esam mēs paši. Tā gribas pievienoties tam apsnigušajam pelēcim!
   Vineta Rungaine-Jirgensone, vērotāja

 Ļaunam sākumam ļauns gals
    “Mali principii malus finis” - ļaunam sākumam ļauns gals. Šis motīvs vijas cauri visam aizraujošajam romāna sižetam. Notikumi, kas aprakstīti grāmatā, atspoguļo sabiedrībā valdošo vērtību devalvāciju. Ne velti viens no romāna tēliem saka - tagad jau ikviens, kas pie naudas ticis, pērk pilis, uzdodamies par kungu ar smalkiem ciltsrakstiem. Šo “kungu” nesodāmības sajūta rodas no sabiedrības pārspīlēti tolerantās attieksmes pret noziedzniekiem, bet no “zelta” klusēšanas atlec savs labumiņš. “Sabiedrības vienaldzība ir gadsimta lielākais lāsts” secina viens no kolorītākajiem romāna personāžiem – ģenerālis Bass. Un tam nevar nepiekrist!
   Ērika Bindemanis, brīvmāksliniece

   Nu, nav viss slikti!
   Ļaunums nepaliek mūžīgi. Agrāk vai vēlāk tas tiek sodīts. Vai to veic kāds Tīrītājs, Lielais Pelēkais, karma vai kas cits - vai nav vienalga? Būtiskāk, ka varam cerēt – dzīve uzlabosies.
    Cerams, pūķim nebūs trejdeviņas galvas, kā senās pasakās. Slavenais pēdējā laika teiciens #vissirslikti nekad nav bijis īsts, jo nav, nu, nav viss slikti! Ir cilvēki, kas cīnās pret ļaunumu, ir cilvēki, kas dara gaišāku mūsu ikdienu - kā Dace Judina ar saviem brīnišķīgajiem stāstiem.
    Ineta Tunēna, bankas finanšu konsultante

   Grāmata, kas jālasa, nodrošinoties ar karstu tēju un pīrāgu bļodu pie sāniem.
   Elīza Rozīte-Stabulniece, redaktore