Sērijas Izmeklē Anna Elizabete
devītais romāns Amnēzija
Fragmenti

– Viņa neko neatceras... – Anna raudzījās kamīna uguns dejā.
    – Vēl arvien? – Miks pietupies pastiepa nosalušās rokas tuvāk dzīvinošajām liesmām.
    – Jā. Guļ. Klusē. Raugās griestos. Un raud.
    – Un ko saka dakteris Konrāds? – Kaķītis bija tā pārguris, ka it nemaz nevēlējās zināt, ko saka dakteris, taču nepajautāt nedrīkstēja.

Šī bija nenormāli gara diena. Kārtējā svētdiena, kuru viņš, Smago noziegumu pārvaldes priekšnieks, pavadīja darbā, risinot ārkārtas situāciju – kopā ar puišiem tvarstot atsaldeņu bandu, kas pēdējo nedēļu laikā iedzinusi bailes visai Rīgai.
    Tikko sakrēsloja, pilsētas ielās parādījās ātri braucošu melnu džipveidīgo kolonna, un sākās terors. Ātri traucoties garām, pār ielu malā stāvošajiem bira atkritumi, bundžas, stikla pudeles, bet fizisko ņirgāšanos pavadīja skaļa rēkšana un vājprātīga mūzika. Citviet ļaudis ziņoja par no garāmbraucošām melnām mašīnām mestiem akmeņiem, kas izsituši auto stiklus un savainojuši cilvēkus. Bet šodien džipisti bija pārkāpuši pēdējo robežu – pirmais auto uz gajēju pārejas notrieca vecu vīrieti, pārējie tam pārbrauca pāri un aizbēga.
    Teorētiski tā bija Ceļu policijas kompetence, taču Kaķītis ar saviem puišiem, reiz uzņēmušies atsaldeņu lietu, cieti nolēma – noķersim, lai ko tas maksātu!

    – ... acīmredzot jāmeklē profesora Mihailova palīdzība. Arvis baidās, ka viņai ir amnēzija, tādas kaites viņš nemākot ārstēt. Es profesoram piezvanīju, rīt atbrauks uz tēju. Slimniece tik un tā nav kustināma. Eu-uu, mani kāds dzird?
    Dzird jau, dzird. Tikai aiz pārguruma snauž turpat uz suņu tepiķīša.
    Nē, savu medusmēnesi viņš bija iztēlojies pavisam citādu...

* * *

 Šaura, koši tirkīzzila un caurspīdīga upīte, līču loču izvijoties no meža, pāri zeltaini baltajam liedagam skrēja uz jūru, tikai nez kāpēc neveidoja deltas paplatinājumu, bet divas piedurknes, atšķeļot no krasta garu, žilbinoši spožu smilšu strēli. Labā piedurkne – īsāka, šaurāka, straujāka – jau pēc pārsimt metriem ieplūda jūras rāmajā zaļpelēkumā. Turpretī kreisā – o, tā bija ka kaprīza skaistule: lokoties, goroties un visādi izrādoties, tecēja gar krastu uz rietiem un tikai pēc pāris kilometriem negribīgi pievienojās māmuļai jūrai.
    Tik neticami zilu, kristāltīru ūdeni viņa bija redzējusi tikai Vidusjūrā vasaras vidū.
    Viņa bija kopā ar lielu grupu, taču visi bija bez sejām. Nez kāpēc viņi, brienot pa šauro, straujo upīti, devās uz jūru – it kā tās sasniegšana būtu dzīvības un nāves jautājums, it kā tas atrisinātu problēmas. Nostājušies rindā uz baltās smilšu sēres, atnācēji sveica rietošo sauli, un... devās atpakaļ. Pa to pašu ūdensceļu, kā nākuši, tikai nu bija jācīkstas ar pretstraumi, kas, naktj tuvojoties, šķita kļuvusi stiprāka. Pa krastu iet nevarēja – tur bija vieni brikšņi, džungļi, kritalas un dūksnājs.
    Pēkšņi upes ceļu aizšķērsoja māja – uzbūvēta tieši uz upes, tā atgādināja preskartona rotaļu namiņu, taču izstaroja draudus. Savādi – turpceļā te nekā tāda nebija.
    Cits aiz cita pa akmens imitācijas kāpnēm viņi devās uz otro stāvu, lai tur izietu cauri tumšai, mirgojošu diožu un pīkstošu skaņu signālu pilnai telpai un nonāktu tukšā istabā, kuras vidū bija... ovāla atvere. Kā ūdens atrakciju parkā. No tās lejup veda caurule, pa kuru jānolaižas lejā, mājas otrā pusē...
    Daudzi jau bija izgājuši cauri pīkstošajai istabai un nolaidušies pa ovālo cauruli. Nu bija viņas kārta līst atverē. Juzdamās saērcināta – ejot cauri tumšajai istabai, visas iekārtas bija pīkstējušas trauksmes režīmā –, viņa ielīda caurulē... un ar šausmām konstatēja, ka dibens un kājas kūļājas izplatījumā, bet, kā teiktu vecmāmiņa, “biste” iesprūdusi. Panikā viņa sāka spārdīties un kārpīties, sitot ar kājām un rokām. Negribējās te palikt mūžam un nosmakt, bet vēl vairāk negribējās, lai kāds šo te ieraudzītu...
    Un pēkšņi viņa bija brīva! Gulēja zaļā zalītē, blakus nekārtīgā kaudzē samestas preskartona driskas, pār kurām staipījās vadiņi ar krāsainām diodēm.
    Kāda balss aiz muguras uzsauca: “Neguli, celies, ejam, citādi mūs noķers! Viņi grib visus, kas vecāki par trīsdesmit gadiem, pārvietot uz geto! Mums jābēg prom. Nāc, pārējie gaida!”
    ... viņi skrēja – caur mežu, pa sen aizaugušām takām, brikšņiem un dūksnājiem. Aiz muguras arvien uzmācīgāk un skaļāk sīca tāli aparāti, dunēja zvani, klaudzēja cirvji, visbeidzot sāka riet suņi.
    Laikam vajātāji tikuši mums uz pēdām, viņa panikā nodomāja.
    Un pamodās.

 * * *

 Zvanu dunoņa, koka klaudzoņa un suņu rejas bija īstas.
    Guļamistabas durvis bija vaļā, no kāpņu galerijas vēdīja ledains aukstums.
     Lejā kāds izmisīgi dimdināja senlaicīgo durvju zvanu, dauzīja biezos ozolkoka dēļus, bet visi pieci mājas suņi cits caur citu skaļi rājās un skrāpēja durvis.
     Kas te notika?
     Virs naktskrekla uzrautā halātiņā, basās kājās uzautām čībiņām noskrējusi lejā saltajā hallē, lai apsauktu suņus un ieviestu kārtību, Anna Elizabete samulsa.
    Zvanīšana pēkšņi bija mitējusies, arī klauvējieni kļuva arvien vārgāki, līdz apsīka pavisam.

Aizgāja? Bet kas tas bija? Un vispār – kur ir mājinieki?
    Labi, Miks – pulkvežleitnants Kaķītis, viņas svaigi pielaulātais vīrs, bija darbā, jo kur gan citur viņam, poliču vadonim, svētdienas rītā būt... Kārlis doktorātā pie Ilzes – kaļ kāzu plānus. Bet kur Ģenerālis, Bišu Miķelis un abas vecmāmiņas? Pagrabā pēta senās ejas? Aizgājuši uz rīta dievkalpojumu? Nez vai. Ne veco bitenieku, ne ģenerāli baznīcā neievilktu pat ar kāpurķēžu traktoru. Aizbraukuši uz Rīgu? Izgājuši pastaigāties – tagad, ziemas spelgonī? Vai būtu kas atgadījies?

Kā par spīti, masīvā atslēga vecajā slēdzenē bija iestrēgusi un neparko negriezās.
    Kad durvis beidzot atvērās, Anna Elizabete uz sliekšņa ieraudzīja... sniega cilvēku.
    Tas bija kaut kas divkājains un tuntulīgs, tik ļoti apsnidzis, apledojis un apsarmojis, ka pazuduši pat sejas vaibsti. Tuntulis sazvārojās, sašūpojās un uzkrita Annai tieši virsū. Viņa šokā palēca nostāk, ledus vīstoklis, čaukstot un čabot, noslīga uz grīdas un palika guļam...
    Abi lielsuņi – pelēkais vilks Grāfs un rudā stafene Rūsa – rūkdami metās tam klāt, tad pēkšņi aprāvās un sāka žēli smilkstēt. Taksis Figaro iztālēm neuzticīgi rauca degunu un ņurdēja, sīkā pudeļbirstīte Lilo raudāja, bet Rūsas dēls Rokijs mulsi lumpačoja apkārt sainim.
    Notupusies pie pakritušā sniega cilvēka, Anna sadūšojās tam pieskarties. Ap to vietu, kur vajadzēja būt mutei, baltā apledojuma garoza bija pakususi – tātad elpo! Ieskatījusies vērīgāk, viņa pamanīja koši rozā lūpu krāsu, kas šajā situācijā izskatījās sirreāli, lai neteiktu – nepiedienīgi...

 Tuntulis klusi ievaidējās.
    – Guliet, guliet, nekustieties, – Anna Elizabete norāva no tuvākā dīvāna dekoratīvo pārsegu un uzsedza gulētājai, bet pati metās pie telefona, lai piezvanītu dakterim Konrādam. Doktorāta numurs neatbildēja. Viņa zvanīja uz mobilo.
    – Arvi, brauc ātrāk – man hallē uz grīdas guļ sniega cilvēks!
    – Līzbet, labrīt! Kas atgadījies – jetijs ciemos atnācis? Iebāz ledusskapī, ka neizkūst vai neaizbēg. Atbrauksim, apskatīsim, – dakteris smējās. – Mēs esam Melnpilī, pērkam jaunajam pārim aizkarus...
    – Beidz zviegt! Es nejokoju! – Anna viņu nikni pārtrauca. – Man te cilvēks mirst! Jauna sieviete. Pārsalusi, apledojusi, bez samaņas. Bet vēl elpo. Ko darīt?
    Mežāju ārsts Arvis Konrāds mirklī atguva nopietnību:
    – Pirmkārt, tūlīt sauc ātros. Lai gan – viņi brauks no Dobeles, mēs būsim ātrāk. Klausies, dari, ko teikšu, nepaniko un būs labi...!

* * *

 – Tā ir tā pati meitene, kuru es vakar satiku mežmalā, kad ar suņiem gājām uz bodi!
    – Vakar? Puika, tu neko nejauc? – ģenerālis Bass pārjautāja.
    – Ja netici man, paprasi Grāfam un Rūsai, – Kārlis sapiktojās. Kas tā par modi – apšaubīt viņa teikto?!
    – Nerūc... – vecākais vārdabrālis mierinoši noducināja. – Tātad, saki, tobrīd sāka krēslot? Un netālu atradās melns džips?
    – Jā, ceļa malā stāvēja melns džips tonētiem logiem, kas, starp citu, aizliegts! Mēs tikko bijām iznākuši mežmalā – tur, kur Mazkalniņu māju ceļš krustojas ar šoseju. Biju ieskrējis pie Zelmas tantes, ienesu avīzes un grāmatas no bibliotēkas...
    Mazais Kārlis bija vienīgais pūčmājnieks, kuru ģenerāļa Basa māsa uzlūkoja vēlīgi.
    – ... un tur bija tā meitene? – Kaķītis vedināja stāstīt tālāk.
    – Jā, tur bija tā meitene. Savā pufīgajā lillā sniega jakā, ugīšos un adītā bumbuļmicē. Viņa ātri skrēja pa ceļa malu, kā izskatījās – bēga, bet viņai nopakaļus, pa mašīnas atvērtajām durvīm lidoja ņirdzīgi smiekli, rupjas lamas un pavēles atgriezties. Tad no autiņa izkāpa liela auguma jauns vīrišķis un skriešus metās viņai pakaļ. Meitene apstājās, viņi brīdi skaļi strīdējās, dzirdēju tikai fragmentus: “apnicis, ka tu mani pazemo savu draugu priekšā”, “sūdzēšos...”, “pietiek, es aizeju!” Viņš atvēzējās, lai viņai iesistu...
    – Bet? – Anna uzrāva kreiso uzaci. Tūlīt viņš pateiks, ka suņi...
    – Suņi izrāvās un metās viņam virsū, bet meitene iemuka mežā.
    – Sakoda? – Mikam radās nojauta, ka tik vienkārši viss nebeigsies. Melns džips..?
    – Nē. Norēja līdz slapjām biksēm. Varmāka brēkdams aizbēga uz autiņu un aiznesās Rīgas virzienā.
    – Numuru piefiksēji? – Kaķītis saspringa.
    – N-nuu, šef! Ne tikai numuru piefiksēju, bet visu notikumu nofilmēju.
    – Un meitene? Kur palika meitene? – Anna Elizabete satraucās.
    – Pazuda. Kā ūdenī iekrita. Mēs trijatā meklējām un neatradām.
    – Nespēju noticēt, ka ziemas spelgonī viņa visu nakti pavadījusi mežā...
    – To mēs uzzināsim tikai tad, kad viņa atgūs atmiņu.