Simtgades AMNĒZIJA

Pēdējo gadu laikā vārds “simtgade” ir locīts un staipīts, drukāts un izšūts, krāsots un margots, runāts, deklamēts un dziedāts. Viegli un gaiši, smagi un liktenīgi, no sirds un ar patosu. Simtgade. Simts gadi. Gadsimts. Gadu simtenis.

Cilvēka mūžam simts ir ļoti daudz. Taču – ne neiespējami. Krietns mūžs, daudz darba, dziļas pēdas. Zemei simts ir tikai puteklītis. Valstij – bērna gadi.
Ko dara bērns? Spēlējas, pēta, izjauc, salauž, izmet, neklausa, spītējas...
Jautājums – vai savā bērnu rotaļkārē, ziņkārībā un mākslīgi kultivētajā visatļautībā, nespējot savstarpēji vienoties rotaļām vienā smilšu kastē, mēs nesalauzīsim to trauslo veidojumu, ko sauc par mūsu brīvību, neatkarību, valsti?

Vērojot un analizējot notiekošo, bieži braucot pie lasītājiem pāri visai Latvijai, uz vistālākajiem stūrīšiem un vietiņām, iezīmējas nelāga tendence. Pieradums. Pieradums un apātija. Cilvēki ir noguruši.
Noguruši no varas, partijām, daudzajām ministrijām, pārvaldēm, inspekcijām, neskaitāmajiem ierēdņiem, kontrolieriem, menedžeriem, koordinatoriem, vadītājiem.
Noguruši no tukšiem vārdiem, skaļiem solījumiem un nekā nedarīšanas vai darīšanas tikai savās interesēs, darīšanas imitācijas dažos priekšvēlēšanu mēnešos.
Noguruši no graujošās labklājības, kas vienud spiež pirkt biļeti vienā virzienā, otrus – noslēgt rēķinus ar dzīvi, kamēr trešie, visam un visiem par spīti, sakož zobus un turpina cīnīties, grūtā brīdī uzdziedot “liku bēdu zem akmeņa”.
Jautājums – cik ilgi tiem trešajiem pietiks spīts un gaisa – elpot un dziedāt?

Runājam ar cilvēkiem: klātienē, izbraukumos un neklātienē – vēstulēs, feisbuka diskusijās, čatā, pa telefonu. Priecē, ka savā aizņemtībā lasītāji atrod laiku, lai uzrakstītu, dalītos savās domās, novērojumos, piedzīvotajā. Arī cerībās.
Man saka “Uzrakstiet, lai visi zina, kā ir patiesībā!”.
Visbiežāk to saka gados vecākie lasītāji – tie, kuri, uzauguši ar apziņu “avīzēs drukātam ticēt”, nu saskaras ar realitāti “papīrs pacieš visu”. Arī reklāmu melus, arī politiķu algoto piārotāju tukšo vāvuļošanu.
Bet ticiet, brīdī, kad tev acīs raugās divas asaru pilnas, garu mūžu nodzīvojuša un smagi strādājuša cilvēka acis, nereti – tikai ar milzu grūtībām gaismu redzošas, bet mute vaicā: “Kāpēc tā?”, gribas meklēt smagākus argumentus par vārdiem.

Kāpēc tāda nabadzība un bezcerība? Kāpēc jaunie aizbrauc un neatgriežas? Kāpēc pamet senču mājas? Kāpēc vecie lemti nomirt vientulībā un pamestībā? Kāpēc valsts un pašvaldība nelabo lauku ceļus? Kāpēc likvidē mazās skolas? Kāpēc mums tiek uzkrauti arvien jauni un jauni nodokļi? Kāpēc notiek sabiedrības segregācija – dalīšana pēc visām iespējamajām (etniskām, sociālām, reģionālām u.c.) pazīmēm?
Vai tāpēc, ka daži joprojām jūtas vienlīdzīgāki par pārējiem?
Mums iesaka aizmirst gan astoņu gadsimtu seno vēsturi, gan salīdzinoši neseno – pēdējo simt gadu - pagātni un dzīvot draudzīgi kā lielai un laimīgai ģimenē. Visiem. Gan tiem, kuri, gan tiem, kurus... toreiz. Gan tiem kuri, gan tiem, kurus... 
Nesanāks.

Kamēr būs dzīva kaut niecīgākā tautas atmiņas daļiņa, kamēr būs saglabājies niecīgākais veselā saprāta kriksītis – nevienam neizdosies mums iestāstīt “nekā jau nebija” un “nekad vēl nav bijis tik labi”.
Pat tad, ja mūsu tautas pašapziņa kā kautrīga bārenīte, gandrīz neelpojot, basām kājām iet cauri varas gaņgiem un meklē tos, kuri drošu roku, tīru sirdi seno dvēselīti godam cels saulītē.
Pat tad, ja šķiet, ka dzīvības spēka palicis vien tik, cik gaisa pēdējā ieelpā, akacī grimstot.
Pat tad, ja meli, izlikšanās un tiesiskais nihilisms kļūst par ikdienu, bet visatļautība, panākta ar lielu naudu, iebiedēšanu un izrēķināšanos, rada amnēziju tajos, kas savām acīm redzējuši, savām ausīm dzirdējuši, pašu rokām nofilmējuši faktus, jo, lūk, - “neviens taču nevar būt pārliecināts, ka redzējis tieši tā un ne citādi”.
Pat tad, ja visapkārt plosās globalizācija, kosmopolītisms, optimizācija, modernizācija, eiropeisms, liberālisms, unisekss un virtuāli erzaci. Vienalga – nesanāks!
Jo mēs zinām, no kurienes esam cēlušies. Atceramies, kā smaržo siens, kāds spēks strāvo no ozola un cik patīkams nogurums pēc malkas skaldīšanas. Mēs zinām, kāds svars ir labi padarītam darbam pret tukšvārdu projektiem, cik garda ir rudzu maizes šķēle pret virtuāliem vakariņu tūkstošiem, cik spoži mirdz mīlestība un cik rūgta ir nodevības garša.

Pirms kādam rodas vēlme pazoboties...
Jā, mēs mākam gan slaukt, gan mēslus mēzt, ar traktoru braukt un zāli pļaut, gan šūt, adīt un gatavot, gan projektus rakstīt, teātri spēlēt un dziesmu svētkus rīkot.
Pa Latviju braucot, atkal un atkal pārliecināmies, ka šādu – daudz protošu un varošu, sīkstu un spītīgu, pašpietiekamu mūsu ir ļoti daudz. Kuršos, zemgaļos, sēļos, latgaļos, vidzemniekos un jūrkrastniekos.
Mēs esam un mēs varam, jo mums ir saknes!
Savukārt tie, kam tīk kritizēt, ņirgt, aiz muguras anonīmi ķengāties, bet tiekoties saldi smaidīt, - varbūt aizbrauciet uz savām pamestajām, aizmirstajām senču mājām nopļaut nātres uz sliekšņa? Attīrīties. Paraudāt. Kļūs gaišāk. Vismaz dvēselē...
Bet mēs tikmēr mācīsimies elpot. Atkal. Dziļi. Un brīvi.

Psiholoģe Gundega Kozlova saka viedus vārdus: “Vajag tikai atcerēties, ielūkoties tautas saknēs – iesakņoties atpakaļ un atcerēties… Sākt ar vienu elpu... izelpot vecās važas, lieko un svešo... Ieelpot brīvību…. Bērni un jaunieši ieelpo tēvutēvu izelpoto. Mēs esam paaudzēs saistīti un būsim. Un tikai mūsu ziņā un varā – pārstāt maldīties pa kolektīvās amnēzijas radītajiem sagrozīto atmiņu labirintiem. Atšķirt tautas atmiņu albumu, atceroties gan labo, gan slikto; nosaukt vārdā netaisnību, pārestību un nodevību; iztīrīt gadsimtu putekļus, lai baltā galdauta svētkos goda vietā var apsēsties tautas dvēselīte.”

Mums vēl joprojām ir cerība.
Ka tauta spēs atsijāt graudus no pelavām, neļaujoties ne saldām dziesmām, ne skaļiem saukļiem un agresīvai bungu rībināšanai.
Ka nākamajā rītā pēc lielās simtgades svinēšanas nebūs milzu paģiras pie sasistas siles un alumīnija krūzīte ar ūdeni trīcošās rokās.
Ka nākamais rīts pienāks.
Ka mūsu ielas un namus nerotās zilas plāksnītes ar nosaukumiem kirilicā.
Ka mūsos vēl ir lielas latviskās spītības rezerves.
Ka mūsu sīkstās, dziļās saknes nespēs izraut nekādi vēji.

* * *

Nejaušību nav. Visam ir iemesls un cēlonis.
Mēs visi (un viss) joprojām esam neredzamiem diedziņiem saistīti.
Un bagāts tas, kam līdzās ir cilvēki, kuriem var uzticēties.
Paldies Savējiem – izdevējiem, lasītājiem, draugiem, ģimenei un ķepaiņiem!

Dace

 P.S. Pēcvārds tika rakstīts 2018. gada septembrī, kad vēlēšanu rezultāti vēl nerādījās pat ļāunākajos nakts murgos. Kad viss vēl bija priekšā. Gan pēdējās priekšvēlēšanu dubļu cīņas, gan vēlēšanu nakts rezultāti – vienam prieks, citam sarūgtinājums (Diemžēl - pārsvarā sarūgtinājums. Visiem. Joprojām.), gan valsts simtgades svinību kulminācija – 18. novembris, kam (vismaz teorētiski) vajadzēja kļūt par spožu, gaišu pavērsiena punktu nākotnē. Vajadzēja...