Fokusa grupa lasīja romānu 2018. gada vasarā-rudenī,
pirms vēlēšanām

IZCELT REŽISORUS NO AIZKULISĒM

Vēl viens aizraujoši fantastisks stāsts par tik iemīļoto Annu Elizabeti!
Prieks par caurstrāvojošo mīlestību, ģimeniskumu, savas valsts novērtēšanu un tā visa sargāšanu. Lai vai cik ļaunie tēli cenšas visu iemīt zemē, tiem ir neatslābstošs pretspars. Un tā vajag!
Vajag šādas grāmatas, kas nesaudzīgi izceļ “režisorus” no aizkulisēm un parāda, ar kādiem diedziņiem mēs tiekam raustīti kā marionetes, kā tiek apstrādāti prāti, kā tiek apmānītas sajūtas. Vajag šādu rakstnieci, kāda ir Dace Judina - skarba, problēmas izceļoša, bet tajā pašā laikā arī skaidri parādoša - ir, joprojām IR mums arī cilvēki, kas mīl savu zemi, savu tautu, un kas nepieļaus, ka uzvarēs ļaunums.
Paldies, Dace, par Tavu nenogurdināmo darba sparu!
Ineta Tunena, finanšu konsultante

UZRAKSTĪT, PIRMS TAS NOTIEK
Lasot šo romānu, neviļus uzmetas zosāda. Ne jau tāpēc, ka darbs burlaku un šausminošu notikumu pārpilns.
Varu tikai apbrīnot autores spēju un talantu līdz saknei izjust un atpazīt sabiedrībā notiekošo, bīstamās tendences slavas, varas, naudas dēļ, vērtību sistēmas ačgārnu attīstību un visas no tās izrietošās sekas.
Šis talants autorei ļauj “pareģot” lietas, pirms tās notiek realitātē. Var jau smiet un teikt, ka tas viss ir māņi, tikai nez kuro reizi mani pārņem pavisam neomulīga sajūta, kad pēc Daces Judinas grāmatas izlasīšanas aprakstītais notiek arī dzīvē. Tas tikai atkal un atkal pierāda, ka Dace līdz mielēm izjūt sabiedrībā valdošās tendences un kā zinošs, situāciju izprotošs cilvēks spēj saredzēt, pie kā tas viss novedīs.
Ruta Zimnoha, grāmatu blogere, www.sienakaudze.lv

ATCERĒTIES AIZMIRSTO?
Amnēzija, atmiņas zudums, var saistīties ar kādu noteiktu dzīves periodu vai arī būt progresējoša: pamazām dzēšas no atmiņas kadrs pēc kadra.
Grāmata ar šādu nosaukumu nāk klajā laikā, kad tuvojas Latvijas sabiedrībai būtisks notikums, iespēja katram kaut ko mainīt, vai vismaz cerība, ka tas ir iepējams. Cik ļoti “Amnēzija” aizķers lasītāju, vai būs “progresējoša”, varbūt, tieši otrādi, palīdzēs atcerēties aizmirsto... redzēsim.
Pēteris Jandavs, uzņēmējs

SABIEDRĪBA IZVĒLAS NEREDZĒT
Cik dziļai un visaptverošai ir jābūt vērtību degradācijai, lai iestātos amnēzija? Katram un kolektīvā?
Mānīgi viegli lasāms kriminālromāns. Vieglums slēpjas aizraujošajā sižetā, bet mānīgums - šobrīd aktuālajos sabiedrības procesos, uz kuriem balstīts romāna sižets. Un kurus liela daļa sabiedrības izvēlas(?) neredzēt! Īsta vai simulēta amnēzija?
Grāmata, pie kuras jāatgriežas!
Vineta Rungaine-Jirgensone, vērotāja

UN KĀ ES DZĪVOJU ŠO DZĪVI?
Kas var būt aizraujošāks par tikšanos ar labi zināmajiem, mīļiem un tuviem personāžiem! Intriga no pirmās lapas. Atrauties nav iespējams. Un viss nav tā, kā uz pirmo aci izskatās. Tāpat kā dzīvē...
Autore nebaidās skart tieši šā brīža aktuālās sabiedrības problēmas, saukt lietas īstajos vārdos, parādīt sekas. Romāns, kas skar mūs visus. Liek apstāties ikdienas skrējienā un padomāt: un kā es dzīvoju šo dzīvi!?
Andželika Deklava, kosmetoloģe

AMNĒZIJAS NEBIJA NEVIENAM
Amnēzijas nevienam nebija nevienā brīdī. Viss tika meistarīgi notēlots.
Vienkārši ideāls, līdzi dzīvojams lasāmgabals. Ne par daudz, ne par maz. Vienas varenas dzimtas piedzīvojumi visās attīstības fāzēs, savijot kopā pagātni ar tagadni.
Grāmatā ieskanas visas šodien aktuālās tēmas, tomēr nenovirzoties no galvenās – sabiedrība cauri laikiem. Daudzas lietas un vietas atgādina par notikušo un notiekošo mums apkārt, sākot ar nākamo gadu pēc PSRS sabrukšanas.
Dainis Dreimanis, Liepājas Grāmatu klubs

MĒS VAIRS NEPROTAM BRĪVI ELPOT!
Amnēzija – kā miglas mākonis nemanāmi pārņem cilvēku prātus, aizkrāso domas, izdzēš atmiņas, sagroza rītu ar vakaru. Tad nu arī dzīvojam kā greizo spoguļu karaļvalstī - paaudžu paaudzēs.
Tajos retajos apskaidrības brīžos, kad tautas sirds “uzdod” un skudriņas izskrien cauri kolektīvās apziņas mākonim, cenšoties atmodināt latvja pašapziņu (kas kā kautrīga bārenīte, gandrīz neelpojot, basām kājām iet cauri Latvijas varas gaņgiem un meklē tos latviešus, kuri drošu roku, tīru sirdi to seno baltu dvēselīti godam iecels saulītē), - parādās cerība.
Anna Elizabete šķetina noziegumu, kā mezglu atsienot, uzšķiļ cerības dzirksti un dod iespēju lasītājam skaidri saskatīt pašam sevi savā šodienā: “Ir 2018. gads, ir mana Latvija un es esmu!” Ar katra mezgla iziršanu samazinās amnēzijas radītās sekas.
Amnēzija ir slimība, tās uzdevumi nav viennozīmīgi. Brīdī, kad no dzīvības spēka palicis pāri tikai tik, cik gaisa pirmsnāves pēdējā ieelpā, tā ļauj nenomirt. Mēdz būt, ka jāaizmirst viss, lai vienkārši izdzīvotu, lai izturētu, lai tiktu pāri tam, kas cilvēka psihei neizturams. Tādos brīžos amnēzija glābj kailo dzīvību – jāaiztur elpa, lai nenoslīktu, ja esam ierauti akacī.
Tikai viena nianse - elpu aizturēt var vien uz brīdi, bet, kad esam no akača ārā, jāelpo pilnu krūti, citādi nenoslīkuši nosmaksim. Gadsimtu gadsimtiem tādu akaču mūsu tautas dzīvesceļā ir bijis gana… Paradoksāli, gandrīz profesionāli protam nenoslīkt, bet vairs neprotam brīvi elpot!
Bet pratām, kādreiz, tajos senajos laikos, pratām!
Vajag tikai atcerēties, ielūkoties tautas saknēs – iesakņoties atpakaļ un atcerēties… sākot ar vienu elpu... izelpojot veco važu pārpalikumus, lieko un svešo... ieelpojot brīvību…. tad vēl vienu, tad vēl un vēl…
Ja pilsētas galvenajā laukumā izliktie spoguļi melo, rāda izkropļotu bildi, tad jāskatās Daugavā, jo ūdens atspulgā mēs ieraudzīsim savu īsto seju, savas tautas seju, tautas dvēseli. Likteņupes ūdeņi nemelo. Varas meistaru gatavotie spoguļi - diemžēl...
Bērni un jaunieši ieelpo tēvutēvu izelpoto. Mēs esam paaudzēs saistīti un būsim. Un tikai mūsu ziņā un varā ir pārstāt maldīties pa kolektīvās amnēzijas radītajiem sagrozīto atmiņu labirintiem. Atšķirt tautas atmiņu albumu, atceroties gan labo, gan slikto; nosaukt vārdā netaisnības, pārestības un nodevības; iztīrīt gadsimtu putekļus, lai baltā galdauta svētkos goda vietā var apsēsties tautas dvēselīte.
Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas terapeite

PAŠSAGLABĀŠANĀS VAI CEĻŠ UZ NEKURIENI?
Amnēzija. Cik jauks vārdiņš, zem kura var pabāzt visu! Visu, kas notiek Latvijā.
Un patiesībā jau arī ir amnēzija, sociālā amnēzija. It īpaši, ja iedzīvotāji neatceras neko senāku par trīs mēnešiem, un neplāno neko tālāk par deviņiem mēnešiem. Īstermiņa atmiņa, īstermiņa plānošana. Sabiedrība bez atmiņas un bez nākotnes ambīcijām.
Varbūt pamest visu un doties prom? Prom un uz neatgriešanos? Šāds jautājums ir ne tikai Annai Elizabetei, bet daudziem... Ko darīt tiem, kuri redz nepatīkamas tendences savā apkārtnē, redz nejēdzības, liekuļošanu, labā / sliktā orientieru nojaukšanu; kuri nespēj aizmirst, kaut labprāt aizmirstu un pārstātu būt baltie zvirbuļi sabiedrības acīs?
Sabiedrība pati rada monstrus, pati tos izskolo, bet rezultātā cieš mazākie, vājākie, neaizsargātākie.
Tie, kuri paši piedalījušies briesmoņu radīšanā, to nekad neatzīs, jo “nekas tāds taču nav noticis”. Taču tie, kuri apzinās savas rīcības sekas un rīkojas ar nodomu - sagraut jebkādas ētikas un estētikas normas, sabiedrību kopumā dzen caur Overtona logu tehnoloģiju, lai panāktu sev vēlamo - smadzeņu izskalošanu, morāles normu nojaukšanu, visa veida visatļautību...
Piemēri nav tālu jāmeklē. Politisko troļļu fermas nav fantāzija, bet realitāte, un pat ļoti izglītoti cilvēki neapzinās, ka viņi jau ir ietekmēti. Viltusziņu portāli, kas lētas un ātras naudā konvertējamas popularitātes dēļ muļķo sabiedrību, spēlējas ar cilvēku dzīvībām, nav pasaka, bet realitāte. Un, ja kāds nonāks briesmās, bet ilgstoši muļķotā sabiedrība neapjēgs, ka šoreiz tas nav joks, un nepalīdzēs, - arī tā būs realitāte.
Meli un izlikšanās ir sabiedrības ikdiena. Kad paskatās uz noziegumiem un saņemto sodu apmēriem, - ļaunā mālēšana par baltu un noziedzīgas rīcības attaisnošana ir tiesu ikdiena. Vēlme par katru cenu būt populāram un pamanāmam, pat uz citu cilvēku veselības un dzīvības rēķina, nemaz nerunājot par dzīvniekiem, redzama ik dienu - uz ceļiem, sociālajos tīklos, tā sauktajos live video, foto galerijās. Sabiedrībā valdošā visatļautība, kas panākta ar lielu naudu, iebiedēšanu un fizisku izrēķināšanos, rada amnēziju tajos, kas redzējuši, dzirdējuši, nofilmējuši, jo pēc Overtona logu tehnoloģijām un tiesu procesu juridiskajām niansēm neviens vairs nevar būt pārliecināts, ka viņš redzējis tieši tā, un ne savādāk.
Sākas amnēzija. Sākas pašsaglabāšanās individuālajā līmenī. Individuālā, interešu grupu, sabiedrības amnēzija – ceļš uz nekurieni.
Aivis Biķernieks, sociologs

KAMĒR TAS NESKAR PAŠUS...
Detektīvs un izmeklēšana ir ūdens virskārta – interesanta, mainīga, rāma vai viļņota, kas zem sevis slēpj tādu dziļumu! Visu cieņu par tēmām, ko savos darbos paceļat!
Pēc iepriekšējās smagās tēmas – pedofilija un bērnu izmantošana, likās, ka būs vieglāk lasīt par nelikumībām politikā un medijos. Bet kas tad tur vieglāk - politiķi, varas vīri, komplektācijā ar medijiem sagandē tikpat daudz un vēl vairāk dzīvju.
Ir sāpīgi apzināties, ka tās problēmas, ko aprakstāt (varasvīru neaizskaramība un varas neglītā izmantošana, divsejainā tiesas sistēma, haotiskā mediju pasaule, pagrimusī jaunatne), - ir aktuāli, reāli, pa īstam. Tas nav tikai izdomājums romānā, par ko laimīgi aizmirst, pienākot beigām. Tas patiešām milzt tepat kā tāds pulsējošs, sāpīgs augonis, kam bail pieskarties, bet kas turpina augt, līdz būs aprijis visu, kas labs un tīrs.
Bet vēl sāpīgāk apzināties, ka Anna Elizabete, Miks, abi Kārļi, Egons un visi pārējie, nav reāli. Ka nav mums tādas mazās glābējkomandas, kura savu brīvo laiku velta pasaules glābšanai un attīrīšanai.
Toties mums esat Jūs! Cik patiesi rakstījāt: “Ir iestājusies kolektīvā amnēzija.” Es neapstātos pie amnēzijas – arī kolektīvais kurlums, aklums un tizlums. Neko nedzirdam, neredzam, nedarām, kamēr tas neskar mūs pašus. Bet, kad skar, tad brīnāmies - kā sabiedrība var būt tik vienaldzīga, kāpēc nemetas palīgā?
Tie, kas dzird, runā un dara, cik viņiem ir grūti! Cik patiesi un emocionāli bija lasīt par Annas sirdssāpēm un vēlmi padoties. Tu, cilvēks, dari un dari, ziedodamies un domādams par citiem, bet vienmēr atrodas kāds, kas nories, apmelos, noķengās, aiz muguras nolādēs. Un ne viens vien.
Kā gribētos tos kurnētājus un šņācējus skaļi izsaukt, lai atbild par saviem vārdiem! Cik patīkami lasīt, ka vismaz trīs ļaunās čūskmēles dabūja trūkties. Lai arī romānā, tas nekas!
Man tiešām gribētos gan šo romānu sēriju, gan Katrīnas gaitas četros simtgades romānos iekļaut katra latvieša un Latvijas iedzīvotāja obligātās literatūras sarakstā (būtu labi, ja tāds būtu!). Kā nāktu par labu visiem atcerēties vai uzzināt par mūsu tautas un valsts pagātni. Un atvērt acis uz to, kas notiek šodien mums apkārt. Vai vismaz aizdomāties par to, ko mēs katrs varam darīt. Vai nedarīt.
Un nepazaudēt latvieti sevī ar visu to modernizāciju, eiropeismu. Atcerēties, no kurienes esam cēlušies. Atcerēties, kā smaržo sienaugšā, kāds spēks strāvo no ozola un cik patīkams nogurums ir pēc malkas skaldīšanas. Paldies, ka spējat to sajūtu atgriezt!
Ja man jāsaka, kas mani visvairāk pārliecina par Jūsu rakstnieces talantu, tad tā ir kafija! Man, rūdītai kafijas nedzērājai (vienkārši negaršo, labi ja divas mutītes dzīvē esmu pagaršojusi, pat smarža nepatīk), kafijošanas apraksti tā pieķērāss un likās tik garšīgi, ka esmu pat citiem teikusi – klau, pamēģini uztaisīt kanēļkafiju un pasaki, kā garšo. Labi, ka šajā romānā parādās arī tēja. Tā tiek tik gardi aprakstīta, ka esmu pat raususies ārā no silti, ērti iekārtotas lasāmvietas, lai skrietu sev tēju uzvārīt.
Ar nepacietību gaidu turpinājumus. Un tik ļoti ceru, ka neviens cits no šīs lielās, brīnišķīgās ģimenes nesaies sviestā, jo viņi visi kļuvuši tik mīļi un tuvi. :)
Līva Krastiņa, mārketinga speciāliste

PERFEKTS LAIKA SPOGULIS
To, ka Daces Judinas romāni spēj aizraut, zināju jau no viņas iepriekšējiem šīs sērijas darbiem. Taču, lasot „Amnēziju” (lidmašīnā, atgriežoties no atvaļinājuma), aizrāvos tiktāl, ka nepamanīju mirkli, kad sākām piezemēšanos virs Rīgas – tik ļoti saistošs, lai arī smags, bija lasāmais.
Vienlaikus, protams, analizēju lasāmo, jo mani fascinē tas, cik precīzi Dace attēlo fonu, uz kura risinās romāna notikumi, tādējādi veidojot kolosālu un perfektu kopainu, kas lasītājam, vismaz man, noteikti palīdz precīzāk un labāk uztvert romānā notiekošo.
Vienvārdsakot, „Amnēzija” jau atkal ir perfekts šā laika spogulis, ne vienmēr glaimojošs. Bet – tādā laikā dzīvojam. Jāpiebilst - lasot ”Amnēziju”, ik pa brīdim prātā nāca visnotaļ konkrētas situācijas un cilvēki, kas tajās iesaistīti, lai gan, teorētiski, zinu, ka tās ir tikai sakritības. Arī tās reizes, kad viens otrs labi pazīstams personāžs ir aizbildinājies ar īslaicīgiem atmiņas zudumiem, lai tikai nebūtu jāatbild par reiz teikto vai darīto. Arī tās situācijas, kad viss izrādās pavisam citādi, nekā šķitis, parādoties pavisam savādākā gaismā…
Lai nu būtu kā būdams, ar milzu nepacietību gaidīšu nākamo romānu, un to mirkli, par ko esmu vairākkārt rakstījusi – ka atradīsies labs režisors, kurš no Daces Judinas romāniem spēs izveidot lielisku seriālu vai daudzsēriju filmu. Varu atzīties - lasot nepārtraukti prātā vizualizēju, kā viena vai otra epizode varētu izskatīties uz ekrāna.
Una Griškeviča, kultūras žurnāliste

PAMODINĀT UN SAPURINĀT TAUTU
Izrāvu cauri, pēc tam ilgi staigāju kā apdullusi.
Kārtējā AE grāmatā Dace Judina, atbilstoši savam stilam, nežēlīgi uzplēš sabiedrības trumus, griež kā ar asu skalpeli. Neviļus nāk prātā asociācijas ar latviešu teikām, kurās svarīgi īstajā brīdī nosaukt vārdā ezeru, un tas nonāk zemē, vai pili, kas ceļas augšā. Dace nepielūdzami nosauc īstajos vārdos visas mūsdienu nebūšanas, izceļ tās ar visām saknēm.
Jebkuras psihes negatīvās izpausmes - bailes, dusmas, naids, skaudība, atriebība - tikai izceltas dienas gaismā  zaudē savu iedarbības spēku.
Īpaši mani uzrunā sabiedrības stigmatizācija - bailes no atšķirīgā, norobežošanās un izstumšana, kā arī pārspīlētā liberāli tolerantā attieksme pret noziedzniekiem - nespēja atrast aizbēgušos, mistiskās slimības, līdz iestājas noilgums, neadekvāti mīksti soda mēri utt. Visatļautība un nesodāmība, pārprastās noziegumu veicēju un galīgi aizmirstās cietušo, upuru un viņu tuvinieku cilvēktiesības.
Atliek vienīgi cerēt, ka dienasgaismā izvilktās negācijas pamodinās tautu, sapurinās to, pieprasot atbildību no vainīgajiem, iedrošinās uz aktīvu darbību savu bērnu un tuvinieku reālai aizsardzībai un drošībai.
Un varbūt Daces grāmata spēs iekustināt arī kādu politiķi, jo nevar taču būt, ka starp politiķiem nav neviena ar atsaucīgu sirdi!?
Ilze Veitnere, klīniskā psiholoģe

TRĪS NEVAINĪGI BURTI - NLP
Darbs neļauj atslābt līdz pat pēdējai lapaspusei. Lasot romānu, daudz kas kļūst skaidrāks.
Trīs nevainīgi burti - NLP. Ar visu un visiem tiek manipulēts. Cik bieži mēs rīkojamies pretēji savai pārliecībai? Un vai varam būt droši, ka rīkojamies pēc savas pārliecības? Varbūt tā mūsos vienkārši ir ieprogrammēta?
NLP iesākumā radās, lai palīdzētu cilvēkiem, diemžēl tagad šī metode tiek pielietota, lai manipulētu ar cilvēku prātiem. Varbūt tāpēc rīkojamies neadekvāti, pat nezinot, ka ar mums “strādā” caur TV, internetu un drukātajiem medijiem?
Un turpat līdzās NLP romānā ir narkotikas. Cik viegli tās kļūst nepieciešamas... Cik nesvarīgi to ietekmē kļūst tuvie un mīļie cilvēki, cik ātri pazūd griba un vēlme dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi.
Sargāsim savus mīļos!
Una Blaumane, Naukšēnu Cilvēkmuzejs

TAS IR MŪSU IEKŠĒJAIS HIBRĪDKARŠ
Izlasīju. Vienā elpas vilcienā! Viss tik sasodīti pazīstams.
Pēdējā laikā sevi pieteicis jauns termins – “hibrīdkarš”. Nevajag domāt, ka tas pastāv tikai starpvalstu konfliktos. Šeit mēs redzam iekšējo hibrīdkaru – cilvēku grupa, kura ir varas virsotnēs vai tiecas uz tām, karo pret savas valsts iedzīvotājiem – slēpj savējo noziegumus, ar “troļļu armijas” palīdzību veido sev vajadzīgo viedokli, novāc vai nobīda pie malas nevēlamos cilvēkus.
Totalitārisma valstīs tas tiek darīts atklāti, pie mums – maskējoties aiz demokrātijas izkārtnes. Un te nu ir mūsu kolektīvā amnēzija – ļoti ātri esam aizmirsuši, ko ar mums darīja iepriekšējā – totalitārā vara, un ļaujam to pašu darīt tagadējai...
Raivo Deklavs, NBS virsnieks

JĀ, TAS IR VIŅŠ!
Romāna notikumu gaita pārsteidza un nemanot ievilka, ļaujot izbaudīt situāciju kā vērotājam no malas un vienlaikus sniedzot īstu klātesamības momentu. Grāmatas varoņu runas stils tik tuvu atspoguļo realitāti, ka burtiski spēju katram tēlam radīt prototipu, lasot māju ar galvu: jā, viņš (vai viņa) tā noteikti teiktu vai darītu.
Paldies par kārtējo ceļojumu kriminālajā pasaulē!
Anita Millere, psiholoģe, grafoloģe

ATSTĀTI BEZ ELPAS UN ŪDENS...
Strādājot ar šīs grāmatas dizainu un maketu, skrienu cauri tekstam, bīdu teikumus, atstarpes, robežas.
Ātrumā tekstu uztveru kā realitāti, un nekas neliekas tik pārdabisks, lai par to šausminātos. Bet, lasot lasītāju komentārus, apjaušu, cik ļoti mēs esam sagūstīti, saspiesti, atstāti bez elpas un ūdens…
Mēs kā ar saujām nesam to no tālas upes, bet ceļā kāds iesper pa muguru, un ūdens izlīst. Nereti tas kāds, par kuru pirms gadiem esi domājis, ka varat kopā kalnus gāzt, šodien ir sagūstīts politisko virtuozu radītajos slazdos, aizmirsis savus uzskatus un solījumus. Pats to nenojaušot, kļuvis par akmeni kāda impērijas pamatos, turpinot radīt politiskos plakātus. Pieradumam ir spēks. Un nu viss, kas notiek ikdienā, ir pieņemams, jo “ja man šorīt bija maize, tā būs arī rīt”. Un neviens netaisīs revolūciju.
Bīdu teikumus, lieku tekstam robežas… Dzīvē robežas saliek tie, kuri sev robežas nojaukuši. Tādi slēpjas aiz politiski pareiziem saukļiem, lai radītu savu mazo impēriju un gadiem to uzturētu; noveļ vainu uz ārējas varas ietekmi, novirzot naudas plūsmu sev. Un tā nav pasaka.
Iesaku divreiz izlasīt lasītāju komentārus, otrajā reizē apjaušot - “viņi ir tādi paši cilvēki kā es!” Mēs kopā stāvam veikalu rindās, kopā maksājam nodokļus valstij. Kopā. Un visi kopā esam tik tālu viens no otra, ka spraugās mazie netīrie nadziņi izzog valsti un apēd tavu rītdienas maizi. Vai mēs arī rīt būsim kopā?
Arturs Nīmanis, mākslinieks, komponists

NE VISU VAR PIEDOT...
Katra AE sērijas grāmata mani arvien vairāk pārsteidz un aizrauj tik ļoti, ka nespēju to nolikt malā, kamēr neesmu izlasījusi no vāka līdz vākam. Ne tikai ar Pūčmājnieku dzīves notikumiem, dzimtas noslēpumiem un dažādiem līkločiem, bet arī ar to, ka un kā rakstniece raksta par to, kas notiek mūsu valstī. Bez cukura un saldinātājiem. Skarbi un patiesi! Stāsts ir izdomāts, tomēr ikviens lasītājs tur var saskatīt daudz reālu līdzību. Apbrīnoju autores izdomu, ar sižeta diedziņu smalki un precīzi pārdomāti sapinot visus noziegumus! Un tik ļoti saistītus ar mūsdienām.
“Amnēzija” mani nošokēja, jo rakstniece bija izlikusi uz papīra to, par ko es pēdējā laikā bieži domāju - gan par tādiem draugiem kā Zane, gan tādiem kolēģiem kā Guna, gan tādiem radiniekiem kā Zelma, kuri grib to, kas ir citiem, ienīst par to, ka viņiem tā nav un visus citus vaino savās nelaimēs. Par nodevību un atriebību. Šādi cilvēki nemainās un nemainīsies. Un diemžēl tādi ir mūsu vidē.
Tāpat pēdējā laikā aizdomājos par “citādajiem” jeb cilvēku kopumiem, par uzliktajiem zīmogiem, par paaudžu naidu un pārdzimtām īpašībām un uzvedību, arī par dažādiem amnēzijas veidiem, īpaši – par slēpto jeb to, kuru kādā konkrētā situācijā ir izdevīgi izmantot. Protams, arī par kolektīvo amnēziju, ko esmu novērojusi, taču nebūtu tik precīzi raksturojusi kā autore. 
“Amnēziju” uztvēru personīgi, tādēļ tā manī atstāja vēl jo spēcīgākas sajūtas. Šī no visām grāmatām "aizķēra" vispersonīgāk... Pazuda pat ēstgriba, un tās dažas stundas miegā, ko pavadīju, baigi murgoju... Tā teikt - risināju noziegumus. Daudz bija arī asaru acīs...
Nejaušību nav. Joprojām viss un visi saistīti neredzamiem diedziņiem. Tu vairs nezini, kam var uzticēties. Pie visa vainīgs bizness un nauda, politika, varas kāre, un, protams, neiztikt arī bez atriebības, smadzeņu skalošanas un stulbiem jociņiem, kas izvēršas par asiņainiem notikumiem...
Kā autore to raksturo - politiskais šovs! Visprecīzākais apzīmējums visiem pēdējā laika notikumiem un noziegumiem gan šajā, gan iepriekšējās AE sērijas grāmatās! Brīžiem šķiet, ka vienā brīdī pasaule ies bojā, jo kāds, atkal pārskatījies bojevikus, gribēs dzīvē izmēģināt ekstrēmās spēlītes.
Autore caur savām grāmatām ļauj paskatīties uz reālo dzīvi un nesaslimt ar amnēziju, uz visu pieverot acis, aizmirstot, vai vēl trakāk – vienkārši piedodot un dzīvojot draudzīgi tālāk.
Tomēr ne visu var piedot. Ir savas robežas!
Sigita Paula Cepleviča, sabiedrisko attiecību vadītāja un tekstu autore