No Kursas līdz Ziemeļvidzemei, no zilo ezeru zemes līdz Zemgalei un Leišmalei... Ozoli, Legzdiņi, Kalēji, Tillmaņi, Ziemeļi, Baltie, Locāni – visi satikušies, jo šo dzimtu likteņi kā smalki zirnekļa tīmeklīši savijušies un sapinušies Likteņa austos, neatdarināmos un neizārdāmos musturos.

   Savi stāsti mājām, savi – lietām (gredzeniem, grāmatām, fotogrāfijām), savi – cilvēkiem. Tiem nav sākuma, tiem nav un nevar būt beigu. Laikam nav robežu – vakardienas rītdiena ir rītdienas vakardiena. Un mēs pa vidu – tik, cik katram atvēlēts šajā Dieva un Saules zemītē. Tik, cik balti, pelēki vai... melni esam. Tik, cik labi vai ļauni, mīlami un mīloši...

 Pusotrā gadā – no 2016. gada nogales līdz 2018. gada vasaras sākumam – iznākušas visas tetraloģijas Latvijas simtgades romāni grāmatas – “Septiņi vakari”, “Gredzens”, “Kad klusums kliedz” un “Uzraksti man... vakar”. Katrai no tām ir savs uzdevums: “Septiņi vakari” godina Mājas, “Gredzens” meklē atbildi uz jautājumu – vai eksistē iedzimts ļaunums?, “Kad klusums kliedz” izmeklē gandrīz gadsimtu senu noziegumu, bet “Uzraksti man... vakar” runā par slēpto un atklāto emocionālo, psiholoģisko un fizisko vardarbību pašu vidū – mājās, ģimenēs, kaimiņos... diendienā, gadiem un gadu desmitiem. Par sabiedrības un līdzcilvēku vienaldzību.
   Vairāk nekā simtpiecdesmit reižu esam braukuši pie lasītājiem, krustu šķērsu izbraukājot Latviju, tinot kamolā lielos un mazos ceļus. No pusotra simta – vairāk nekā četrdesmit reižu ar literāri-muzikālo programmu “Simtgades stāsti un dziesmas”. Stāstām, lasām, dziedam, sadziedam. Un klausāmies, dzirdot gan pateikto, gan noklusēto.
   Jūsu atmiņas, pat ja tie ir tikai daži teikumi vai īss atgadījums, nekur nepazūd – tās tiek rūpīgi noglabātas un kalpo par iedvesmu kādai epizodei vai jaunam stāstam. Ilgākās ciemošanās pārtop stipro dzimtu un cilvēkstāstos publicēšanai žurnālā Mājas Viesis, - arī tur jau sakrājusies krietna vācelīte. Un būs vēl. Jo labie, augšupceļošie, uzmundrinošie stāsti šodien vajadzīgi kā maize, gaiss un ūdens.
   Bet ceļš turpina līkumot, un mēs tam sekojam.

 Šo gadu laikā esmu saņēmusi ļoti daudz vēstuļu – gan ar pateicībām par ierosmi meklēt pašiem savas saknes, pētīt un zīmēt dzimtas kokus, gan ar lūgumiem palīdzēt un jautājumiem, ar ko, no kura gala sākt šīs izmeklēšanas cauri laikiem.
   Pirmais un galvenais – ar sevi. Saprast un pieņemt – ja būsi nostājies uz radu rakstu pētīšanas takas, viss – tālāk ceļš tevi vedīs pats, un viss brīvais laiks un līdzekļi tiks ziedoti tikai šim mērķim. Taču ir vērts! Sasiet pārrautos pavedienus, uzbūvēt tiltus pāri gadu aizām un ļaužu klusēšanai, saprast to rašanās iemeslus – to nevar samaksāt pat ar visas pasaules naudu!
   Galvenais – neklusēt pašiem. Jautāt un mudināt atbildēt! Un nekavēties. Nenokavēt.

 Savās žurnāliste un publicistes gaitās esmu daudz intervējusi visdažādāko arodu pāstāvjus, esam runājuši par visu – darbu, sasniegumiem, ģimeni, mājām, likteņiem, sapņiem un dzīves vērtībām. Neraugoties uz gadiem, materiālo un sociālo stāvokli vai ģeogrāfisko atrašanās vietu, mums visiem ir kopīgi Lielie dzīves jautājumi.
   Kāpēc, laikam ejot, nekļūst vieglāk, gaišāk un cerīgāk? It kā taču miera laiki... tad kāpēc vēl arvien jākaro? Savā zemē, savos pagastos un novados, savā sētā un ģimenē?
   Kāpēc mēs, cilvēki, esam tādi, kādi esam? Divdabīgi, svārstīgi, lokani? Mūsos mājo gan gaisma un mīlestība, gan tumsa un naids. Kāpēc mums ar katru gadu arvien vairāk trūkst viendabības un vienprātības? Kodola – silta, cieša, dzīvi pulsējoša kodola?
   Kāpēc mēs ar vienu roku ceļam, lolojam, auklējam, ar otru – iznīcinām, graujam, ārdām? Slavējam, glāstām, lepojamies un turpat – lamājam, nicinām, nolādam, verbāli nogalinām?
   Psiholoģe Gundega Kozlova teic - tikai pieņemot savu dualitāti, lai cik sāpīgu un šausminošu, mēs radīsim jaunu un veselu savas, savu bērnu un tautas nākotnes ceļu. Mēs neesam ne paaudzi, ne divas pirms sevis sākušies. Latvijas zemē dzīvojošo tautu saknes ir ļoti senas. Tās ir mūsu saknes!
   Tad kāpēc tie, kuriem būtu mūs jāsargā un jāaizsargā, dara visu, lai devalvētu vērtības, izšķobītu karogmastus un sašķaidītu, iznīcinātu tautas dzīvo kodolu? Šo attieksmi redzam ik uz soļa – valoda, kultūra, vēsture, sabiedrība, veselība, labklājība, izglītība, sadzīve, svētki...

 Šis rudens nāks ar Saeimas vēlēšanām. Daudzi, diemžēl pārāk daudzi, par šo “demokrātijas aktu” izsakās ar skepsi un rūgtumu – “nav jēgas, tik un tā būs tā un tā...” Un uzdod pretjautajumu – “bet ko darīsi tu, par ko balsosi tu?” Godīgi sakot, tādos brīžos man īsti nav, ko atbildēt. Es nezinu.
   Jo tāpat kā daudzi citi, esmu vīlusies partiju un koalīciju sistēmā, partejisku, nevis kompetentu ministru krēslu dalījumā, politiski iznīcinošos lēmumos, pretējos tautas labklājībai, divdesmit astoņos gados joprojām nesakārtotās, valsts pastāvēšanai vitāli svarīgās pamatlietās, toties straujā miljonāru pieaugumā! Tāpat kā daudzi citi, es nevēlos balsot par partijām, bet par cilvēkiem, konkrētiem cilvēkiem, kuri ar savu darbu, zināšanām un personīgo piemēru pierādījuši, ka ir cienīgi pārstāvēt savu tautu. Un vēl – tāpat kā daudzi citi, arī es ceru, ka pēc šī rudens vēlēšanām mums vēl būs sava valdība, kas nemēģinās izkalpoties pieciem kungiem vienlaikus, un sava valsts ar savu valodu, himnu, karogu un cilvēkiem. Ka pēc simtgades 18. novembra svētku nakts pienāks dzidrs un saulains 19. novembra rīts, aizsākot simtu pirmo – jaunas un gaišas dzīves gadu.
   Naivi? Protams. Bet ticēt un cerēt taču neviens nav aizliedzis.

 Tieši tāpēc mums, jums un ikvienam – skaidru galvu, siltu sirdi un taisnu mugurkaulu! Domās, runās un darbos. Tik vien un tik daudz. Jo viss – gan ģimene un dzimta, gan sabiedrība un valsts – sākas no mums pašiem. No mazumiņa.
   Reizēm aiz šķietamiem sīkumiem slēpjas lielas un būtiskas lietas, kas pēc dzimtas (partijas, valdības, uzņēmēju) vienošanās (rīkojuma, pavēles) netiek ne cilātas, ne izpaustas. Vai kāds jelkad pētījis un skaitījis, cik melno plankumu, noslēpto skeletu un zem grīdas pūstošu žurku ir jebkuras – vienalga, kuras – dzimtas vēsturē? Bagātie, senie un varenie ne vienmēr ir laimīgāki par nabagiem un mazajiem - Liktenis viņus sit un dauza tieši tāpat.
   Grāmatas fokusa grupas lasītāja Indra raksta: “Mūsdienās vērtības ir pārvērtētas. Jauns telefons, ceļojumi uz aizokeāna valstīm un ekskluzīvs auto nav dzīves patiesās vērtības, kā mums cenšas iegalvot reklāmas un plašsaziņas līdzekļi. Īstā vērtība ir mūsu ģimene un dzimta.”
   Diemžēl ir vēl kas. Visus – gan bagātos, gan nabagos – skar ievazātais bezatbildīgās vienaldzības vīruss: cik Latvijā ģimeņu, kur tēvs nav tēvs, māte nav māte, bērns adoptēts, vecāki un vecvecāki spēlē lomu spēles un neviens par īstajiem senčiem neko nezina. Un arī neuzzina, jo – nevēlas zināt...
   Cik milzīga daļa rūpīgi slēptu noziegumu, nodevību, noklusējumu, neiejaukšanos, nepalīdzēšanu aiziet nebūtībā reizē ar noslēpumu glabātājiem? Bet nākamās paaudzes nevar saprast, kāpēc viņiem – labiem, tīriem, gaišiem, jaukiem cilvēkiem – dzīvē tā neiet. It kā taču nevienam pāri nav nodarījuši, bet ģimeni vai dzimtu vajā cita nelaime pēc citas – slimības, avārijas, pēkšņa nāve, biznesa neveiksmes, tiesu lietas, galu galā – onkoloģija...

 Kā var dzīvot, publiski izrādoties labam, tīram un gaišam, bet ikdienā neatrodot labu vārdu paša tuviniekiem? Aprunājot un nopeļot visu, kas kaut par kripatu atšķiras no paša (vienīgā pareizā?) pasaules redzējuma. Diži tālāk par Blaumaņa ošiem mēs neesam tikuši... Paaudzes joprojām turpina konfliktēt par neko un tukšā vietā, cīnoties par ietekmi, varu un pēdējo vārdu tur, kur jābūt sadarbībai, viedumam un cilvēciskai labestībai. Dzimtu kari joprojām turpinās...
   Kā var dzīvot, nezinot savu pagātni, kaut sapņos neiepazīstot vecākus un vecvecākus – kādi bijuši, kā izskatījušies, ko mīlējuši, ko nīduši, kāpēc teikuši vai rīkojušies tā un ne citādi?
   Tās ir cieši un nesaraujami saistītas lietas, kas ietekmē paaudžu likteņus!
   Kamēr šāda ģimene (dzimta) nav sīki un smalki izpētījusi savu vēsturi, atradusi pirmo klupšanas akmeni, aiz kura aizķērusies senča kāja un viņš nogājis no taisnā ceļa, kamēr šie nodarījumi netiks izlīdzināti un izlaboti – viss turpināsies.
   Vakardiena un rītdiena veido šodienu. Un Laiks nav lineārs... Laiks ir spirāle, kurā ikviens vijums atgriežas tajā pašā vietā, tikai solīti augstāk... vai zemāk.

 Taču mūsu tauta ir Saules tauta. Un tas, kam saule kūmās, spēj izturēt visu.
   Mums ir, ar ko lepoties - katrā dzimtā, katrā ģimenē ir savi lielie cilvēki, stingrie mugurkauli, ozoli, kas stalti un lepni stāv pret vēju; savi laukakmeņi, no kā būvēt māju pamatus; savi labie un stiprie vārdi, kas izdzīvos cauri laikiem!

 * * *

 Atkal viens ceļa posms noiets, laiks teikt Paldies.
   Izdevniecībai Latvijas Mediji - Evijai, Ingai, divām Dacēm, divām Lindām, divām Ievām, Zanei, Guntai, Evelīnai, Edžum.
   Arturam, cilvēkam-orķestrim – šo grāmatu dizaina un maketa autoram, izbraukuma programmu instrumentālo skaņdarbu komponistam un manai uzticības personai. Ģimenei un Draugiem – Mammai, Varim, Kristam, Lienei, Gatim, Ingunai.
   Latvijas bibliotēkām, Kultūras namiem un Tautas namiem. Un, protams, Jums, Mīļie Lasītāji!

Nekas nebeidzas.
Uz tikšanos Laika stāstos!
Dace