Pēc romāna izlasīšanas pie manis atnāca trīs mirkļi...
    Pirmajā gribējās runāt... Daudz un ilgi. Visu nakti un vēl mazliet. Gribējās pastāstīt, izstāstīt, izrunāt, izjust... Otrajā – pasēdēt klusu un sajust, kā gaiss un telpa pasaka vairāk, nekā vārdi spēj... Trešais atnesa domu par māju sajūtu.
   Mēs katrs meklējam vietu, kur justies labi, kur ir silti, mīļi, kur gaida un saprot. Mājas, kurās dzīvo cilvēki ar siltām acīm, atvērtu sirdi un plašu dvēseli. Vai mājām ir sava smarža? Manas bērnības mājām? Tavām bērnības mājām? Ozolu mājām tā ir maize un jasmīni.
   Mēs nevaram izdzīvot otra dzīvi, izdarīt izvēli viņa vietā. Katram pašam jāizlemj, kā labāk. No kurienes rodas dzīvesgudrība, sirdsgudrība? Vai to var pārmantot no paaudzes paaudzē?
   Cilvēkam visos laikos dota izvēle. Nodot vai nenodot, nogalināt vai glābt, klusēt vai izstāstīt, palikt cilvēkam vai nē. Tiec nu gudrs, kā labāk, kā pareizāk. Ja vispār var runāt par kaut kādu pareizumu. Varbūt nerunāt nemaz, jo klusēt taču vienkāršāk? Varbūt nemaz nevēlēties uzzināt patiesību, jo tā var būt nepatīkama? Reizēm mēs visi jūtamies kā dullie Daukas. Jo tā gribas zināt...
   Ir mirkļi pēc izrādes, kad jāatskan aplausiem, bet to nav. Tikai klusums.
   Paldies par mirkli klusuma!

Ruta Skrebele, literāte un skolotāja

* * * 

“Septiņi vakari”, “Gredzens”, “Kad klusums kliedz” un “Uzraksti man... vakar” nav tikai atsevišķas dzimtas vēsture, tas ir mūsu tautas likteņstāsts! Vairāku paaudžu pārdzīvojumos, samezglotajā tagadnē un pagātnē sakņota mūsu Latvijas nākotne, tā, kuru gaidām, ceram un viļamies, ilgoto nesasnieguši.
   Ja vakardiena zudusi, šodiena aizmiglota, maz ticams, ka rītdiena būs saules pielieta. Visticamāk, saule spīdēs gana spoži, taču - tur augšā, debesīs, zemes cilvēku sirdis nesasniedzot.
   Tautas dvēsele sevī slēpj tēvtēvu dzīvju pēdas, kas, šodienas acīm neredzamas, guļ zemapziņas akačos. Apzināt senču mantojumu ir mūsu uzdevums. Un, kad sapratīsim, kāpēc esam tādi, kādi esam, būs jāiemācās pieņemt skaudrā patiesība – bez baltā un skaistā ir arī melnais un neglītais. Tikai pieņemot savu dualitāti, lai cik sāpīgu un šausminošu, mēs radīsim jaunu un veselu savu bērnu un tautas nākotnes ceļu. Mēs neesam ne paaudzi, ne divas pirms sevis sākušies. Latvijas zemē dzīvojošo tautu saknes – mūsu saknes! - ir ļoti senas.
   Mūsu pienākums - ne tikai rūpēties, lai pašiem un bērniem maize uz galda, bet arī visdziļākajā līmenī apzināties senču spēku, kas baltu ciltis vadījis cauri gadsimtiem, gadu tūkstošiem. Senā dzīvesziņa ir mūsu asinsritē - laiks to atkal sajust, ļaut ieplūst sirdī - atmodināt mīlestības spēku un apskaidrību!
   Pietiek bezcerīgi nolemtā autopilotā sevī un bērnos potēt svešas vakcīnas, kas nomāc tautas pašcieņu! Mēs esam garā stipras sievietes, mums blakus ir rīcībā spēcīgi vīrieši! Mums ir savi lauki, kas jāapsēj, savas dziesmas, kas tīra dvēseli, pirtis, kas dziedina miesu; mums nav jāmūk prom uz svešām zemēm laimi meklēt, - ir, ko darīt tepat, savā zemē!
   Vajag vien izbrīvēt septiņus vakarus, lai, sēžot pie ugunskura, beidzot satiktu savu klusumā kliedzošo dvēseli, uzartu kartupeļu lauku un atrastu zudušo senmātes gredzenu, ar cieņu apbedītu gadsimtiem ilgi skapjos krātos skeletus, lai tie beidzot var sirdsmierā dusēt, un paaudžu paaudzēs piedzīvoto mantojumu kā dzīvesziņu ierakstītu nākotnes pieredzē! Ļoti gribu ticēt un cerēt, ka šo grāmatu lappuses kļūs par cilvēku spārniem, kas aiznesīs, aizvedīs atpakaļ uz mājām...

Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas psihoterapeite