You are here

Kad klusums kliedz - Autores pēcvārds

    Pēcvārda vietā

    Laiks ieraksta mūsu sejās savus stāstus. Labus, sliktus, priecīgus, skumjus... Mūsu stāstus.

    Nu jau krietni ilgi mēs braucam pa Latviju – gan ar literāri muzikālām koncertprogrammām, gan apzināt un intervēt Latvijas stiprās dzimtas un cilvēkus. Šī darbošanās sevī ietver arī fotografēšanu, apstrādi un veco foto restaurēšanu. Reizēm, tīrā joka pēc mēdzam kādu mūsdienu attēlu novecināt un nolikt blakus senai bildei – visinteresantāk šādi salīdzināt dzimtu saiešanu lielbildes. Tie paši cilvēki – dižas atšķirības nav. Jā, varbūt šodienas sejās vairāk pozētas pašapziņas un dežūrsmaidu, kamēr vecāki, vecvecāki un vecvecvecāki bildēšanos apzinājās kā depozītu dzimtas arhīvā un stāvēja pret fotokameru tādi, kādi bija, – bez uzspēles, grima un fotošopa. Šodienas jauniešu sejās, iespējams, ir vairāk izaicinājuma un bravūras, kas nereti atgādina nekaunību, kamēr viņu vienaudži pirms trim paaudzēm likās bikli, kautrīgi, nedroši, taču tajā pašā laikā – īsti un pamatīgi.

    Šodien arvien vairāk cilvēku meklē savas saknes. Kādam tas nāk viegli, kādam – caur sāpēm, niknumu un mežonīgu piepūli. Jo nav. Mazās baznīcas sabumbotas, lielie arhīvi nodeguši vai aizvesti nezināmā virzienā, citviet nevērīgas apiešanās dēļ sadedzināti vai izšķīduši notekūdeņu plūdos.

    Bet dzimtu vecie vēl atceras. Šo un to. Kripatiņas. Ir vērts tās pierakstīt – kaut pa teikumam, uz mazām lapiņām. Jo vairāk vaicāsiet, jo vairāk atcerēsies. Sliktāk, ja vairs nav, kam jautāt. Lai nav tā, ka pēc gadiem un gadu desmitiem bērni un mazbērni vaicās – pastāsti, kā toreiz bija! -, bet opim vai omei atliks vien noplātīt rokas, jo savulaik paši vieglprātīgi palaiduši šos stāstus nebūtībā.

    Šīs grāmatas tapšanas laiks sakrita ar pēdu dzīšanu pašu dzimtu senajiem noslēpumiem un skeletu tramdīšanai no skapjiem, kur tie bija labi iesēdējušies. Lielām dzimtām arī skeletu daudz, katram savs raksturs un vēstījums. Dažs visu izstāsta uzreiz, cits, kauliem grabot un žoklim klabot, pamanās izvadāt pa visiem iespējamajiem maldu ceļiem, līdz, viņam par spīti, tiec pie patiesības.

    Mēs esam laikmetu griežos izšūpoti, zaudējuši stingro pamatu zem kājām. Mums ir nozagtas, nē, varmācīgi atņemtas vismaz trīs paaudzes tuvinieku. Laupīta normāla dzimtu attīstība. Atmiņas.

    Un ir tikai likumsakarīgi, ka tu un es, viņš un viņa, mēs visi meklējam tos, kuri par to atbildīgi. Meklējam tos, kuri toreiz nodeva, parakstīja, uzrakstīja, izsūtīja, norīkoja, veda, šāva, raka, mocīja, fabricēja dokumentus, piesavinājās, atņēma, izdzina, dedzināja, organizēja nelaimes gadījumus...

    Mēs meklējam atskaites punktu. Krustpunktu, caur kuru novilkt sarkano līniju, lai vienā pusē atstātu pagātni ar visiem rēgiem, otrā – turpinātu dzīvi. Taču mums to neļauj. Jau kuro gadu neļauj.

    Jēdziens “maisi” pēdējā laikā no dziļi traģiska pārvērties rūgti ironiskā. Kādi maisi? Tie paši?

    Ir tik daudz aizbildinājumu, demagoģijas un viltīgi pielāgotu likumu, noteikumu, instrukciju, kas liedz pētniekiem strādāt ar “maisiem”, lai gan tiem sen bija jābūt izpētītiem, izanalizētiem un secinājumiem – publiskotiem. Lai beidzot būtu gals spekulācijām – kurš tais “maisos” ir, kurš nav? 

    Ir tik daudz aizbildinājumu, demagoģijas un liekulīga humānisma par “maisu iemītnieku” privāto datu sargāšanu, cilvēktiesībām un nākamo paaudžu netraumēšanu. Re, kā – upuriem tiesību nebija.

    Ir tik daudz aizbildinājumu, demagoģijas un cinisku atrunu – tiem, kuri gājuši bojā, “maisu” atvēršana vairs nepalīdzēšot, laiks aizmirst un dzīvot tālāk mierā un saticībā. Viss esot izlīdzinājies.

    Nē, nav izlīdzinājies! Un nebūs. Pie ļaudīm braucot un ar viņiem no sirds runājoties, to redzam skaidrāk par skaidru. Nekas nav aizmirsts. Un neviens nav aizmirsts – ne tie, kurus, ne tie, kuri...

    Kāds stāsts, noklausīts izbraukumā... “Pusaudzes gados, ejot uz skolu gar kādas būdiņas logu, kurā allaž sēdēja skumjš tantuks, sirds sažņaudzās – nu, kāpēc neviens neparūpējas par viņu? Tā, kādu reizi ejot uz autoostu un redzot logā tanti, iedevu viņai cienastu. Jutos labi, kad pēkšņi man pienāca kāda sieviņa un dusmīgi noteica: “Lai tā vecene badā nosprāgst! Cik daudzus latviešus tā kapā iedzinusi un uz Sibīriju izsūtījusi.” Es apmulsu. Tagad, kad redzu tādas tantes, allaž sev saku – tu nevari zināt, kāpēc viņa nonākusi tādos apstākļos. Cietsirdīgi? Varbūt. Bet varbūt Liktenim savi nodomi.” Sieviete, kura to izstāstīja, arī meklē savus pazudušos, laika, likteņa un varas atņemtos.

    Un tāpēc gribētu aicināt – lai jau varneši un viņu pakalpiņi sēž uz maisadrānas polsteriem, lai sēž un sargā. Bet mēs, jūs, visi kopā taču varam iedarbināt savu kolektīvo atmiņu un atcerēties, kas bija un bija. Lūdziet, aiciniet, iedrošiniet dzimtu vecajos neklusēt, runāt, stāstīt, pierakstīt atmiņas. Tās ir nenovērtējamas – tieši tāpēc, ka dzīvas! Tik daudz vēstures jau pārrakstīts tā, kā vajag.

    Var tikai vaicāt, kāpēc gadu desmitiem tiek mazgāti balti tie, kuru rokas klāj melnas, sakaltušas asinis, kāpēc cilvēku apziņā ar visu iespējamo manipulāciju palīdzību tiek mazināta “čekas maisu” nozīmība, žonglējot ar argumentu “tos nevar adekvāti pārbaudīt”. Bet tikmēr tolaiku kangari un viņu mūsdienu pēcteči ērti tup stratēģiskajās vietās un rausta sviras, aizsedzoties ar patriotismu, valsts un Eiropas interesēm. Bet cilvēki, vienkāršie cilvēki, arvien vairāk zaudē ticību varai.

    Viena no šīs grāmatas melnraksta pirmajām lasītājām atsūtīja šādas skaudras pārdomu rindas:

     Ar sirdi just var mēmu klinti kliedzam,
    Kad vētra viņu bangām cērt un cērt.
    Tad ausīm kliedziens liekas neaizsniedzams,
    Kad pārpildīts kaut kur ir sāpju mērs.
    Nav cilvēka, ir tikai kliedziens kluss,
    Tik bezgalīgs, līdz galam neizprotams
    Tas cauri miglai sasniedz mākoņus.
    (Inguna Segliņa)

     Nekas nekur nepaliek un bez pēdām neizgaist. Runā arī mirušie, dažs labs – skaļāk, nekā spējis jelkad dzīvē. Un tad pienāk brīdis maksāt, jo Liktenis laipni piegādā aizzīmīgoto aploksni. Dažam tur ir uzaicinājums saņemt balvu, kādam citam – parādzīme, ko var dzēst tikai ar asinīm.

    Man daudzkārt ir vaicāts – ko cepies, nevari dzīvot mierā? Nē, nevaru. Un ir daudz tādu, kuri nevar. Vairs nevar. Pārāk ilgi ir klusēts, pārāk ilgi mierā dzīvots, ļaujot apzagt, aplaupīt sevi, savas ģimenes, dzimtas, savu tautu. Ļaujot ņirgāties par svētāko, kas mums ir – zemi, brīvību un valodu.

    Runājiet ar savējiem! Vecie ar jaunajiem. Jaunie ar vecajiem. Vīri ar sievām un sievas ar vīriem. Neklusējiet! Nav nekā ļaunāka par pacietīgu klusēšanu, cerot, ka reiz taču kļūs labāk. Nekas pats no sevis nenotiks. Neklusējiet. Runājiet pretī. Kliedziet. Dziediet. Smejieties. Visi. Mēs visi.

    Jo mēs esam, un, par spīti laba nevēlētājiem, būsim. Jo mums – kuršiem, līviem, suitiem, zemgaļiem, sēļiem, vidzemniekiem, piebaldzēniem, malēniešiem, latgaļiem – IR jābūt.

    Un mūsu dzimtām IR jābūt. Un dūdām, likteņbungām, koklēm, strīpusegām, speķpīrāgiem, putraimdesām, pelēkajiem zirņiem, biguzim, sklandraušiem, šmakovkai, bērzu sulai, linu krekliem, dzīparu jostām un prievītēm, rakstu cimdiem, uzartas zemes smaržai, govju māvieniem, izkapts švīkstiem rīta rasā, cīruļa dziesmai, stārķu klabināšanai un dzērvju saucieniem – IR jābūt.

    Un tāpēc mēs neizslēgsim gaismu lidostā, bet padosim uguni no pakalna uz pakalnu, no mājas uz māju, no ciema uz ciemu. Lai silda, lai liesmo, lai atkausē ledaino klusēšanu. Laiks runāt!

    Dace