You are here

Kad klusums kliedz - Lasītāju viedokļi

    * Nav labā bez sliktā

    Kad pienāk laiks, viss nokārtojas, un notiek tā, kā tam jānotiek. Ja meklē un ir jāatrod, tad atrod visu to, kas cilvēka dzīvē ir svarīgs, jo patiesību nevar noslēpt, tā atnāks, jo pati mācēs atvērt durvis, un nekas to nespēs apturēt.
    Cilvēks daudz ko var gribēt no dzīves, bet saņem to, kas viņam tajā laikā ir būtisks. Var ticēt, ka esi viens visā pasaulē bez atbalsta un mīlestības, bet, ja tu nemāki dot citiem, un tev nav ko dot, tad arī nebūs, ko saņemt. Lai kas dzīvē būtu bijis, var tikai pateikties saviem senčiem par to, ka viņi deva tev iespēju piedzimt un visas dzīves laikā mācīties novērtēt viņu ieguldījumu. Tikai jāsaprot, ka nav labā bez sliktā. Tā arī Katrīna un Kaspars strādājot Jurģa labā, atklāj tik daudz jauna sev, kā nekad nenotiktu, ja viņi dzīvotu tikai savā labā.
    Reti tā lasu. Lasīju un vizuāli redzēju atsevišķus varoņus – un no šī skata nevarēju atbrīvoties.

    Maija Liepa, fotogrāfe un grāmatu blogere

    * Vai ļaunais mūsos iedzimts?

    Tikko beidzu lasīt. Viens vārds - PĚRLE. Tas, ka izlasīju vienā piegājienā, izsaka visu. Jau ar pirmajām lappusēm āķis kārtīgi iecirtās lūpā. Tikai... kaut kā ātri beidzās.
    No sākuma likās – pārāk daudz sīku detaļu, taču nē, tieši tās palīdzēja domās pilnībā pārcelties konkrētajās vietās, pat sajust smaržas. Daudz vēsturisku datu, kas nav mazsvarīgi, bet ir izzinoši un interesanti. Intriga saglabājas līdz beigām, tikai brīžiem bija jāpiedomā, kurš kam vīrs, sieva, bērni – jālasa lēnāk un jāpiedomā. Visu laiku bija sajūta, ka lasu memuārus, balstītus uz dzīvu patiesību. Ne mirkli nekas nelikās izdomāts, bija tāda dīvaina sajūta, it kā būtu ciemos, konkrētā mājā – ar visām skaņām un trokšņiem!
    Man ļoti patika, ka ieskanas arī mums šobrīd aktuāli jautājumi. Spēcīgi uzrakstīta grāmata, bez ūdens vai tukšiem savārsmojumiem.
    Aizdomājos - vai ļaunais mūsos ir iedzimts? Vieni dzīvo, ļaunumu turot sevī, otriem tas izlaužas letālā veidā, citi ir kā mūsdienu politiķi – liecas, kur vēji pūš un kur labāk. Par tumšām lietām nav ērti runāt. Nav pieņemts. Labāk klusēt un izlikties par beigtu zivi, lai nav jāiet cauri atmiņām. Arī man ir bail no ļaunuma, kuru varam radīt, paši to negribot. No tā neviens nav pasargāts – mums apkārt ir daudz melno spēku. Tāpēc jācenšas meklēt mīlestību, lai būtu samērība.
    Ekselenti, paldies par tik interesantu piedzīvojumu un par iespēju izlasīt kaut ko tik foršu un iegrimt citā pasaulē, pa reizei pasmaidot!

    Vissāpīgāk kliedz klusums,
    Un nakts, kad dienas gaisma dziest.

    Un jūra šķietami ir aprimusi -
    Tās dzelmē izmisuma kliedziens briest.
    Ar sirdi just var mēmu klinti kliedzam,
    Kad vētra viņu bangām cērt un cērt. 
    Tad ausīm kliedziens liekas neaizsniedzams,
    Kad pārpildīts kaut kur ir sāpju mērs.
    Nav cilvēka, ir tikai kliedziens kluss,
    Tik bezgalīgs, līdz galam neizprotams
    Tas cauri miglai sasniedz mākoņus.

    Inguna Segliņa, psiholoģe, grāmatniece

    * Atgādināt mirkļu īslaicīgumu

    Sveika, Dacīt! Par „Kad klusums kliedz”. Par Tevi. Un mazliet arī par novembri. Tas ir mīts, ka novembris ir gada nemīļākais mēnesis. Tāpēc, ka pelēks. Tāpēc, ka lietains. Tumšs un drūms. Nē, tam es nepiekrītu. Man novembris ir skaists laiks. Ar vairākiem svētkiem. Ar omulīgiem vakariem sveču gaismā. Ar veļu laiku, kad domās satiekamies un runājamies ar savējiem. Un vēl… ar vienu no skaistākajiem vakariem. Skaistākajiem tāpēc, ka tikko izlasīju Tavu darbu „Kad klusums kliedz”.
    Dacīt, Tu savu Kasparu romānā raksturo kā cilvēku, kas neko nemācēja darīt pa pusei. Par Tevi varu teikt to pašu – arī Tu nemāki neko darīt PA PUSEI. Ja dari, tad pa īstam. Dziļi un pamatīgi. Ja raksti, tad tā, ka nevar nedomāt. Neizdzīvot. Nepārdzīvot. Lasīju Tavu darbu un kopā ar Kati atgriezos senatnē, pētīju vecus noslēpumus, kopā šķirstīju vecos albumus ar fotogrāfijām un ielūkojos Jurģa dzimtas radurakstos. Jā, tai brīdī es jutos kā Tava Kate, jo arī viņa neko neprot darīt tā – pa pusei.
    Tev lieliski izdevies atgādināt mirkļu īslaicīgumu, savu sakņu apzināšanu. Ne vien Jurģis, bet daudzi no mums satiekas ar saviem senčiem tikai fotogrāfijās. Cik pazīstamas epizodes par garām palaistām iespējām izrunāties ar savējiem, kamēr tas iespējams!
    Novembris – laiks, kad svinam Latvijas dzimšanas dienu. Vēl pēc gada sagaidīsim Latvijas simtgadi. Daudzi no mums vēlas, lai Latvijā labi klātos. Bet ar gribēšanu vien nepietiks. Vajag darīt. Katram pašam. Vēl ir cerība, ka tāpat kā no siltajām zemēm reiz atgriežas gājputni, tā atgriezīsies arī tie latvieši, kas devušies svešumā laimi meklēt.
    Lasīju Tavu darbu un gluži nemanot ceļoju vēsturē. Tu tik veiksmīgi lasītāju vadā pa šiem gadsimtu līkločiem, ka rodas sajūta, ka sēžu visinteresantākajā vēstures stundā. Varbūt tāpēc, ka novembris? Viltniece! Kārtējo reizi apbrīnoju Tavas plašās zināšanas. Par vēsturi. Par senatni. Par mūsu tradīcijām. Dzīvesveidu. Nu, jā, atkārtošos – Tu neko neproti darīt pa pusei. Tāpat kā Tavi romāna varoņi.
    Dacīt, paldies par skaisto novembra vakaru, kuru Tu man uzdāvināji! Arlabunakti!

    Ruta Skrebele, literāte, skolotāja

    * Ko es zinu?

    Uhh... nu, gardumiņš. Jau atkal ievilka un vaļā nelaida, kamēr nebija pēdējais burts izlasīts! Aizraujoši veidots pinums, valdziņu pa valdziņam kopā liekot, krāsu dzīparus saadot, izveidojies, kārtējais noslēpumiem caurvītais romāns.
    Nejauši pieķēru sevi pie domas - cik paaudzēs es zinu savas dzimtas radurakstus? Vien dzirdēts par dažiem skeletiem skapī. Būtu vērts papētīt vairāk un dziļāk. Brīnišķīgi plūstoša un bagāta valoda. Paldies, Dace!

    Dace Samete-Frīdenberga,
    bibliotekāre, trīs bērnu mamma, reizēm dzejniece

    * Likteņi acu priekšā

     Īsā brīdī izdzīvots pārsteidzoši liels vēstures apjoms. Tik dzīvi, ka likteņus redz acu priekšā. Visskaļāk kliedz klusums, bet tas nav tikai par pagātni. Tieši šobrīd notiek daudz kas tāds, ka, klusējot tagad, nākotnes var arī nebūt. Viena pēc otras laukos aizveras skolas. Cilvēki bezjēdzīgi kalpo likumam, nevis likums jēdzīgi cilvēkam.
    Ko tad mēs varam darīt, mēs jau neko... jāsadzīvo ir....” Un kad tu dažreiz arī pats ieslīgsti vienaldzīgo pakaļskrējēju purvā, ir labi, ka atkal jauna grāmata nāk kā dzinulis, kā atbalsts, mudinājums neapstāties.
    Paldies Dace, fantastisks darbs ieguldīts!

    Līga Pommere, privātuzņēmēja, astroloģe

    * Pagriezt savu dzīves ritumu citā virzienā

    Man grāmata ļoti patika un aizrāva tikpat dziļi kā abas iepriekšējās. Lasīšana bija kā skrējiens cauri sāpīgām vēstures lappusēm, ar sapratni vai nepatiku pavadot katru tēlu viņu gaitās. Tik labi sapludināta tagadne ar pagātni, ka pazūd laika sajūta.  Valdzina dzimtas ceļu līkloči un, no malas skatoties, - tik acīmredzamie likteņu atkārtojumi un ģimenēs ieaudzināto vērtību pāriešana no paaudzes paaudzē. Tik maz ir to, kuri spēj pagriezt savu dzīves ritumu citā virzienā un atmest mantoto, bet tieši tie ir īstie drosminieki, spējīgi saprātīgi domāt un pieņemt paši savus lēmumus. Tajā pašā laikā skumdina cilvēki, kuri nespēj dzīvot tālāk un visu savas dzīves neizdošanos noveļ uz to, kas bijis... Nekas jau nav jāaizmirst, tikai, manuprāt, turot darvas karoti sirdī, sabojājas arī tur mītošais labais un skaistais.
    Man šis romāns atmodināja vēlēšanos savest kārtībā savus radu rakstus, jo, tikai meklējot un rokot, varu uzzināt, cik dziļi un kur tiecas manas saknes, un kāpēc esmu tieši tāda, kāda esmu! Milzīgs paldies par grāmatu! Jau gaidu turpinājumu, jo ir sajūta, ka tādam jābūt!

     Margarita Gašpuite, transporta un muitas datu speciāliste

    * Mēs paši esam seni un pamatīgi

     Dacei Judinai lieliski padodas stipro sieviešu tēli. Nespēju izlemt, kas tuvāka - sirds- un dzīvesgudrā detektīve Anna Elizabete vai Katrīna, sieviete ar kārtīgām saknēm un dziļu Latvijas mīlestību.
    Dzimtas vēstures pētīšana ir traki riskanta, jo nekad nezini, ko izraksi – Balto tēvu un māti, kas puspagasta laimīgus padarījuši, vai cilvēku ļaunākās atmiņas, ko izraisa senču naids un pāridarījumi. Taču beigu rezultāts gan iepriecināja! Viennozīmīgi – labākā izvēle!
    Labi, ka ir varenas latviešu dzimtas, un labi, ka ir cilvēki, kuri spēj izzināt to saknes. Līdz šim mums bieži nācies lasīt par dižcilšu dinastijām, taču mēs reizēm aizmirstam, cik seni un pamatīgi esam paši. Mums ir sava vēsture, lepnu, staltu vīru un daiļu, stipru sievu veidota. Vai citādi mazā latviešu tauta būtu izdzīvojusi cauri gadsimtiem, saglabājot savu valodu, kultūru un dzīvesziņu? Prieks lasīt tieši tādu, pamatīgu latviešu stāstu! Mēs esam un būsim. Ar saknēm SAVĀ zemē.

    Ineta Tunēna, finanšu pakalpojumu konsultante

     * Ielīdusi dvēselē un ieviesusi tur kārtību

     Grāmata izkustināja visu, kas ir dvēseles dziļumos. Tik laba, ka bail paliek. Pirmkārt jau paldies, ka esi un es Tevi zinu. Nenormāli laba sajūta jau tikai tāpēc vien. Par uzrakstīto darbu arī paldies. Lasīju un izkustināju visas savas jūtu stīgas. Ar katru teikumu sajutu, cik trāpīgi esi ielīdusi dvēselē un ieviesusi tur kārtību. Ja Tev atvestu kaudzi ar jūrmalas smiltīm, tad Tu no tās izlasītu visus sīkos dzintariņus un izveidotu krelles. Un tās Tu dāvātu visiem saviem mīļajiem. Un es saku paldies, jo es tās krelles nēsāju tuvu sirdij.
    Tik izjusts, tik trauksmains, pārdomāts un tuvs šis darbs! Atslēdzu veselo saprātu un pati nebiju es, bet kāda no Lpils iedzīvotājām. Lasot staigāju līdzi pa klusajām Lpils ieliņām, kaut gan nekad agrāk tur neesmu bijusi, un ar katru šūnu izjutu visus šos burvīgos cilvēkus, kurus neviens nelutināja. Mēs neesam pat viņu mazā pirkstiņa vērti. Čīkstam un pīkstam par niekiem.
    Esi ieguldījusi milzīgu darbu, kuru novērtēt nav iespējams. Varēja just, ka uzņēmies atbildību par katru frāzi, katru faktu, pasniedzot mums tos kā tos marcipāna sirds cepumus ar kafiju. Acis miglojas, tas nozīmē, ka cepumi garšoja. Pat ļoti. Es apēdu. Nē, apriju. Mēs omes jubilejā runājām par taviem romāniem. Par to, cik viegli lasās. Un šis nav izņēmums. Gaidīsim grāmatu. Šī noteikti ienāks mūsu mājā.

    Dace Viļumsone, jaunāko klašu skolotāja

     * Nav izsāpēts un piedots

     Kāpēc ar mums notiek tas, kas notiek? Par ko man tas? Un tamlīdzīgi. Ik stundu, minūti, sekundi pasaulē ienāk jauni ļaudis, kas atkal un atkal kādā dzīves brīdī sev uzdos šos vai līdzīgus jautājumus. Droši vien tādēļ atbilžu variantu nevar būt diezgan, vai drīzāk – nevar būt diezgan ceļazīmju uz atbildi, nevar būt diezgan vai par daudz literatūras, kas kādā brīdī liek, aicina vai paģērē domāt, aizdomāties vai vismaz ieklausīties. Tādi nu mēs te vairumā esam. Ar “visi man labi bija, kad es pati laba biju” nepietiek. Vai arī mēs diez ko neprotam tā. Un, izrādās, paaudžu paaudzes pirms mums arī nav pratušas. Diemžēl mūsu vājības, maziskums, ļaunums un naids, jā, īpaši tie, nekādā melnajā caurumā neizgaist. Diemžēl tas turpina strādāt, ja nav izgaismots, ja nav izsāpēts un piedots, jo ir noklusēts un notušēts. Tas gruzd un kādā brīdi izverd ar postošu liesmu, un tad notiek briesmu lietas, notiek traģēdijas un kari. Par to aicina domāt dzimtas stāsts „Kad klusums kliedz”.
    Lasīt dzimtu stāstus ir aizraujoši, tie ievelk un nelaiž vaļā līdz pēdējam vākam. Jo visvairāk jau interesē tieši tas, kas ir par un ap mums pašiem. Un te nu tā ir – mūsu tautas gaita, mūsu vēsture un mēs ar savām izvēlēm. Tepat Latvijā.

    Līva Grudule, Vecpiebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja

    * Jaunie nav vārgi un saudzējami stādiņi

    Reizēm klusums ir skaļāks par vārdiem un pilnā balsī izkliegtām lamām. Mūsu tautai klusēšana nav sveša, jo bija laiki, kad stingri turējāmies pie sentēvu gudrības – klusēšana ir zelts. Klusējām, jo citas iespējas nebija, jo tos, kas neklusēja, – apklusināja. Mūsu vecvecāki un vecāki klusēja, jo nedrīkstēja runāt, jo baidījās, jo rūpējās par to, lai nākamā paaudze izdzīvotu, lai netiktu iznīdēta. Kamēr vien zaļo kaut viens no dzimtas zariem, dzimtai ir iespēja izdzīvot, tautai ir iespēja izdzīvot. Pat tad, ja izciešot neizsakāmas dvēseles sāpes, jāklusē par netaisnību, nodevību, slepkavību, izpostītiem likteņiem...
    Latvijas iedzīvotāji klusēja, līdz klusums pats sāka līdzināties kliedzienam, kas pieprasa patiesību.
    Par klusuma kliedzieniem, par patiesības atklāšanu, par savas dzimtas sakņu meklēšanu un vēstures apzināšanu – Daces Judinas Latvijas simtgadei veltītās tetraloģijas trešā grāmata “Kad klusums kliedz”.

    Tas ir stāsts par apzinātu savas dzimtas izpēti, skeletu izvilkšanu no skapja un pamošanos, skaidra skata atgūšanu, kas ļauj pārvērtēt savas izvēles, un saprast – kas ir manas vērtības, kādu ziņu gribu atstāt nākamajai paaudzei? Ja pirmajās divās grāmatās dzimtas stāsti nāk caur simboliem – dzimtas māja, gredzens, tad trešajā grāmatā “Ozolu” saimniece Katrīna tiek lūgta izpētīt kādas citas dzimtas saknes vairākās paaudzēs. Ne lūguma izpaudējs, ne pati Katrīna un viņas mīļotais vīrietis Kaspars nenojauš, kādus atklājumus nesīs šis pasūtījums un cik lielā mērā tas ietekmēs viņus pašus.  Romānā “Kad klusums kliedz” Dace Judina lieliski parāda, ka dzimtas apzināšanai ir ļoti liela nozīme un ka jaunajai paaudzei ir svarīgi zināt to, ko viņu vecvecāki un vecāki gadiem noklusējuši. Viņi, jaunie, nemaz nav tik vārgi un saudzējami stādiņi. Viņi spēj gan pārdzīvot kaunu un negodu, ko dzimtai nesis kāds no tās ģimenes locekļiem, gan lepoties ar savas dzimtas godavīriem.
    Tiem, kuriem sava dzimta un ģimene ir svarīga, klusums kliedz griezīgi, neļaujot dzīvot mierā ar sevi un citiem. Tādēļ viņi grib zināt, grib saprast. Jo, tikai zinot, viņi spēj būt stipri un stāties pretī jebkuram apvainojumam un pazemojumam. Tikai zinot, viņi var izdarīt pareizās izvēles. Tikai tā mēs varam kļūt par stipru nāciju. Tieši to savā darbā pasaka Dace Judina. Tas IR jāpasaka, jo pēc piecdesmit klusēšanas gadiem, neskatoties uz to, ka jau vairāk kā ceturtdaļgadsimtu atkal esam brīvi, mēs vēl arvien klusējam. Ne tikai par pagātni… Arī par tagadni.

    Ruta Zimnoha, grāmatu blogere, www.sienakaudze.lv

     * Kā Doriana Greja portretā...

    Lasīju un pārlasīju jauno simtgades romānu.
    Uzticīga savam stilam, aizrautīgi un saspringti, turot spriedzē lasītaju līdz pašām beigām, arī trešajā simtgades romānā autore risina samudžinātos vairāku dzimtu dzīves gājumus. Mūsu tautas likteņgaitas tiešām ir detektīvžanram atbilstošas. Taču nevar nepamanīt, ka pastāv nemainīgie Dieva un Dabas likumi un sakarības – dots devējam atdodas; ko sēsi, to pļausi; nedari otram to, ko negribi, lai tev dara; neviens ļauns darbs nepaliek bez soda utt. Un kas ir ļoti pamanāmi: cilvēks ieraksta savā sejā visu, ko darījis, – gan labo, gan ļauno. Kā Doriana Greja portretā. Katrs savām rokām uzzīmē savu portretu vecumdienās, un mūža galā saņem savu darbu bilanci – vai nu pozitīvu, vai negatīvu.
    Grāmata mudina apzināt savas saknes, pētīt savus radurakstus, izprast senču likteņus, tā saņemot mācību, labāku  izpratni par sevi un savu dzimtu, audzinot jauno paaudzi.
    Visas trīs simtgadei veltītās grāmatas ir vērtīgs un cieņas pilns piemineklis Latvijai.

    Ilze Veitnere, klīniskā psiholoģe

    * Cilvēkiem un tautai nav dota laika bezgalība

    Pretrunīgi, grūti, lēni un subjektīvi. Pārdomājot rakstīto, rodas vairākas asociācijas un domas.
    Kā viena no pirmajām – slepkavu, laupītāju, nodevēju un viņu bērnu jautājums. Vienkāršāk – vai noziedzniekiem - okupantiem, čekistiem, nodevējiem un viņu tiešajiem pēctečiem - kaut kas šeit pienākas, izņemot kriminālatbildību un nicinājumu? Atbilde – pienākas viss, ko dzīve var piedāvāt, jo nav notikusi lustrācija (labprātīga grēku nožēlošana), netiek “purināti čekas maisi”, un bez J. Bojāra un G. Andrejeva neviens pats nav atzinies. “Ir taču pagājis tik ilgs laiks, mazbērni ne par ko nav atbildīgi.” Pat par tēvu un vectēvu salaupīto asiņaino mantojumu. Liberālais taisnīgums pār sociālo taisnīgumu. Sešdesmitgadīgi krievu okupantu pēcteči brēc: “Mēs esam veci, ko no mums prasīt latviešu valodas zināšanas!” Es šiem mēdzu pajautāt: “Cik tev bija 1991. gadā? Vai tik nebija kādi 35 – 40 gadi?”
    Nākamā doma asociatīvi saistās ar jūru un Heraklītu. “Tīro latviešu” jautājums. Vai tādi vispār pastāv, tīrasiņu latvieši? Šeit, visu vēju krustpunktā, vietā, kur vairāk kā jebkur “nevar divas reizes iekāpt vienā un tajā pašā upē”, tautu kustība ir daudz intensīvāka nekā stabilās lielvalstīs, līdz ar to – nesalīdzināmi mazāk iespēju saglabāt “tīras latviešu asinis”. (Mans vectēvs pa mātes līniju bija igaunis, tēva mamma –poliete. Es esmu latvietis.)
    Jautājums sev pašam – kādēļ mēs lepoties ar Latgales ebreju Marku Rotko, ar Maskačkas krieviem – Sergeju Eizenšteinu un Veru Muhinu? Ir vērts! Bet kādēļ tik maz goda un lepnuma par baltvāciešiem – Valteru Capu (foto “Minox” radītāju), Frīdrihu Canderu (raķešbūves un reaktīvā dzinēja idejas autoru) vai Vilhelmu Ostvaldu (vienīgo no Latvijas teritorijas nākušo Nobela prēmijas laureātu)? Un kas tā par ligu: septiņsimt verdzības gadu vai padomju okupācijas mantojums? Varbūt – slinkums un vēlme vainot citus? Nav ģenētiski mazvērtīgu vai sliktu tautu. Ir tikai visa veida atkritumi visas tautās, visos laikos. Bet to, paldies Radītājam, ir mazākums.
    Par jūru – te satek daudzas upes, arī netīras, te gāžas daudz atkritumu, te ir miljoniem nāvju, trūdējuši koki, bet – kurš apgalvos, ka mūsu jūra ir netīra, ka dzintari ir nožēlojamas sveķu atliekas? Jūra pašattīrās, jo viņai pieder viss pasaules laiks. Būsim kā jūra, taču neaizmirsīsim pagātnes dimensiju, jo mums kā cilvēkiem un tautai nav dota laika bezgalība.

    Agris Andžāns, latviešu valodas un literatūras pasniedzējs

    * Vai tiešām man jāatbild?

    Rakstniece Dace judina ir Dzīvesgudra Sieviete. Izlasīju “Kad klusums kliedz”. Izbaudīju.
    Autore lieliski savirpina dažādu paaudžu mīlas un dzīvesstāstus. Un uzjunda pārdomas. Vai tiešām man jāatbild par tēvu tēvu grēkiem līdz septītajam augumam? Vai tiešām man jāatbild par sava vectēva grēku? Laikam jau. Vai man jāatbild par sava tēva brāļa nošautajiem cilvēkiem? Laikam jau. Vai Jurģim ir jāatbild par savas vecāsmātes grēku? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildi sniedz Dzīve – notikumi, satiktie vai nesatiktie cilvēki. Mēs nevaram izmainīt pagātni, bet šodiena un nākotne ir atkarīga arī no mums.
    Mēs lieliski protam sadzīvot ar saviem skeletiem, bet, neskatoties ne uz ko, esmu saulaina optimiste. Paldies par iespēju izlasīt!

    Gunta Andersone, datorgrafikas skolotāja

      * Būtu lieliska filma!

     Spēcīgi uzrakstīts stāsts par dzimtu likteņiem! Lieliski noder kinofilmu radītājiem - būtu ļoti interesanta filma!

    Daina un Valdis Skujiņi, liepājnieki, bibliotēkas vadītāja un mūziķis