Lasītāju atsauksmes

“Neviens četrkājains plēsējs nav spējīgs nodarīt tik daudz ļauna kā cilvēks. Otram cilvēkam, dzīvniekam, dabai. Pats sev.” Gribu izteikt apbrīnu par autores milzīgo enerģiju, viņas neticamo spēju īsā laikā uzburt absolūti citu pasauli. Neparastu, aizraujošu, pārdomas rosinošu. Vienu teikumu gan citēšu: “Dažiem zvaigznes rāda ceļu, citiem tās ir tikai mazas sapņu uguntiņas.” Daces Judinas grāmatas cilvēki lasa un gaida.

Lia Guļevska, radiožurnāliste un raidījumu redaktore

Cilvēku daba gadsimtiem ilgi nav mainījusies un laikam arī nemainīsies. Ne visu noslēpumu atklāšana dod mieru turpmākai dzīvei, tāpēc katram ir tiesības izvēlēties savu ceļu. Tostarp jautājumos, kas saistīti ar progresu. Taču vienmēr der atcerēties: “...vienā brīdī šis nosacītais progress vienkārši nostājas pret pašu cilvēci”. Tad ir jābūt spēkam atgriezties pie pamatvērtībām. Vai, kad un kuram tas izdodas, atkarīgs no paša.

Mārcis Krūmiņš, zvērināts advokāts

Atkal stāsts ievelk vētrainā, šķēršļiem skrējienā pa notikumu labirintiem. Filigrāni izstrādātā tīklā iepītas mūžsenas atziņas: “viss paiet”, “nekas nepazūd”, “viss atgriežas”. Pastāv neapstrīdama atziņa par labo un ļauno darbu nezūdamības likumu: “Nedari otram to, ko negribi lai dara tev”. Lielais Svārsts nekļūdīgi nāk atpakaļ kā šūpolēs un kā bumerangs ķer visus, lai kā un kur tie slēptos. Vai mēs to atceramies, pirms ko lemjam, plānojam vai rīkojamies? Paldies par viedo atgādinājumu!

Ilze Veitnere, pensionēta klīniskā psiholoģe

Negaidīti pavērsieni, spraigs sižets un intriga līdz pēdējai lapaspusei... Tādam jābūt kriminālromānam – neko citu prasīgais lasītājs nemaz nedrīkst gaidīt! Latviešu Agatas Kristi – Daces Judinas jaunākais darbs ne tikai vēlreiz apliecina viņas nenoliedzamo literāro meistarību un talantu (par izkopto, bagāto mūsu mīļo, dzimto valodu nerunājot), bet skaidri un nepārprotami identificē viņu kā pilsoniski aktīvu aktuālo sabiedrisko norišu (diemžēl, pēdējā laikā neiepriecinošu) vērotāju un analizētāju. Autore, būdama laba un smalka cilvēka dabas pazinēja, vienlaikus šķetinot sarežģīto, vairākās paralēlās plaknēs un pat dimensijās notiekošo sižeta līniju, pamanās precīzi un trāpīgi paust savu personisko, vietām pat provokatīvo pozīciju jautājumos, kuri svarīgi atlikušajiem brīvajiem, radošajiem un spriestspējīgajiem līdzcilvēkiem. Tiem, kuriem nav vienalga.

Egons Rusanovs, advokāts

Dace Judina par Annu Elizabeti raksta tā: “Sieviete – avantūra. Pazīst puspasaules, taču dievina vienatni... Prot rīkot svētkus, bet mīl klusumu...” Nereti, sarunājoties ar detektīvsērijas IAE lasītājiem, esmu dzirdējusi, ka līdztekus satraucošajiem sižetiem vilina arī galvenās varones privātās dzīves līkloči.
     Tāpēc, svinot mūsdienu populārākās latviešu detektīvromānu sērijas 20. grāmatas iznākšanu, aizdomājos, ka paralēli šermuļiem, kas pārskrien, lasot par noziegumiem, paralēli rakstnieces asā prāta vērojumiem par mūsdienu sabiedrībās morāli, Dace šajā sērijā lasītājiem uzdāvinājusi ģimeni – ne vienmēr perfektu, bet dzīvi jūtošu un uz labo vērstu cilvēku un ķepaiņu pulciņu. Savējos. Atverot jaunāko grāmatu, droši zini, ka tevi sagaidīs ne vien piedzīvojumiem un noslēpumiem bagāta (taču negulēta) nakts, bet arī Annas Elizabetes visuredzošais acu skatiens, Omītes un Baroneses rūpes, krietnu vīru drošais atbalsts, kūpoša kaņēļkafija un draudzīgs momm-momm Grāfa izpildījumā. Tāpēc, glāzēs dzirkstot burbuļiem, novērtēsim tos, kuri mums doti – kā pavisam īsti, tā grāmatu lapaspusēs iemīļoti!

Inga Ābelīte, “Latvijas Mediji” galvenā redaktore
un šīs sērijas sešu grāmatu projekta vadītāja

Kad Annai Elizabetei kā Sievietei palika 20 gadi, mēs neko daudz par viņu nezinājām, bet tas bija skaists laiks un dzīves sākums. Tagad? 20 grāmatas sērijā Izmeklē Anna Elizabete ir fenomens latviešu literatūrā! To var atzīt vai neatzīt, bet tā tas ir. Un tās vēl nav beigas... Anna Elizabete pasmaida un dodas tālāk! :)

Andris Bulis, aktieris, Annas Elizabetes draugs

Ko darīt pasaulē, kurā ļaunums norāvies no ķēdes? Pirmkārt, pašiem būt gaismas pusē, neieslīdot kompromisos starp melns un balts. Otrkārt, ik uz soļa meklēt apstiprinājumu un apliecinājumu tam, ka labais uzvar ļauno. Tikai labajam ieroči jātur uzasināti un gatavībā. Jo ļaunums ir neiznīdējams – tikko šķiet, ka tas izsvēpēts, tieši šobrīd kaut kur atkal spraucas tā indīgie dzinumi. Tāpēc stipriniet labo sevī un pasaulē – arī lasot tādu sirsnīgu, asprātīgu un nevaldāmas fantāzijas piesātinātu labā uzvaras manifestu kā rakstnieces Daces Judinas detektīvseriālu Izmeklē Anna Elizabete.
     20. romāns “Es tev piedodu” ir kārtējā pretindes deva ļaunumam. Turiet pa rokai!

Dace Terzena, žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore

Mūžsenais jautājums – kāpēc tur, kur parādās Anna Elizabete, notiek negadījumi, slepkavības? Varbūt tādēļ, ka viņa saskata to, ko citi neredz, nevēlas saskatīt? Īpaši, ja tas notiek slēgtā, savstarpēji saistītā komūnā, ārzemēs. Svešā vidē nav skaidrs, kurš ir savējais, kurš nē, kam pāriets ceļš un kurš kļuvis bīstams.
     Lai cik labi zinātu valodu, kultūru, paražas, svešajā sabiedrībā tā arī paliksi svešais, īpaši, ja esi no Austrumeiropas – ar tādu izpratni jāsaskaras ne tikai Annai Elizabetei, bet jebkuram no mums, jo mēs taču vēl esam ekspadomju valstis, tātadvakar no koka nokāpuši, grauzuši čiekurus un sēnes... Dari, ko darīdams, savējais nebūsi. Pirmajās divās paaudzēs noteikti nē. Varbūt trešajā. Un arī tad – varbūt.     
     Tur, ārzemēs, mēs esam svešie. Vienmēr. Bet te svešie ir starp mums. Svešie, kurus maldīgi uztveram par savējiem – līdz brīdim, kad izrādāmies tikai viņu pakāpieni karjeras izaugsmē, privātās dzīves sakārtošanā vai transporta līdzeklis ceļā uz mērķi. Ārējie svešie mūs labprāt redz kā tūristus, naudas makus, peļņas avotu, tīkojot pēc personīga labuma, kamēr līdzās esošie svešie spēj sagraut visu – dzīvi, karjeru, ticību cilvēkiem.

Aivis Biķernieks, sociologs

Annai Elizabetei aizceļojot filmēties vēsturiskā kinolentē Francijas pilī, no sērijas IAE jubilejas romāna “Es tev piedodu” gaidīju kamerdrāmu ar pazudušām dārglietām un dzimtas noslēpumiem. Tie tur ir, taču ir vēl daudz vairāk – nodevība, vilšanās un nāvējoši kaislību mudžekļi, kas stiepjas cauri gadsimtiem, gaidot brīdi, kad eksplodēt. Šim negatīvajam lādiņam pretī – jaunatgūta draudzība, lojalitāte un patiesas jūtas.

Linda Kusiņa, LM redaktore, IAE grāmatu projekta vadītāja

Migla noslēpj nozieguma upuri un ļauj paslēpties vajātajam. Migla dažreiz uzrodas ne no kurienes, bet dažreiz ir mākslīgi radīta. Miglā vienmēr būs kāds, kurš kā bāka izgaismos citiem ceļu, neļaujot nomaldīties, un kāds, kurš pūtīs miglu, nedomājot par citiem, neļaujot tikt ārā no miglas. Autore sapin sižeta pavedienus laikā un telpā, neļaujot atslābināties un pavirši pāršķirt lapu. Ne vienmēr patiesība ir skaista un pievilcīga. Kā skaistā ābolā var atrast ērti iekārtojušos tārpu, tā arī cilvēka izskats var būt mānīgs. Saskatīt patieso, īsto kļūst iespējams tikai tad, kad esam pavisam tuvu. Bet, kamēr esam miglā, jābūt divtik uzmanīgiem un vērīgiem.

Kristāns Blumbergs, resocializācijas speciālists

Vēstījums par atriebību un piedošanu, visatļautību un iejūtību, mēģinājumiem labot kļūdas un mīlestību. Par ģimeņu mantojumu un to, ko tas nodara, nonākot nepareizās rokās. Viltus kā ikdienas daļa. Ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli. Un elle, ko viens otram sagādā paši cilvēki. Kuri impulsi atmodina cilvēkā slēptākās dziņas un liek iet nozieguma ceļu? Ticība savai nesodāmībai? Pārliecība par savu izredzētību? Kas smadzenēs saiet grīstē, kad cilvēks top pārbaudīts ar varu un lielu naudu? Vai būt ļaunam ir vienkāršāk? Vai cilvēka pamats ir cietsirdība un aprobežots skats? Vai tāpēc visu dzīvi cīnāmies ar šiem zvēra impulsiem, lai noturētos uz baltās takas? Vai var salāpīt ieplaisājušas attiecības? Varas spēles turpinās. Turpinās arī dzīve.

Meldra Gailāne, Rēzeknes pilsētas Bērnu bibliotēkas vecākā bibliotekāre

Lasot sēdēju kā uz adatām. Sarežgītas attiecības un apstākļi. Līdz kaulam jutu līdzi iemīļotajiem varoņiem. Baisi notikumi un provokācijas, laipojot no Latvijas uz Franciju. Seni noslēpumi, kas sniedzas līdz mūsdienām un iespaido paaudžu likteņus. Spriedze ik lappusē neļauj prātam atslābt: vai cilvēku atriebei un ļaunumam tiešām nav robežu? Kur paliek mīlestība?

Ilze Gulbe, Vaidavas bibliotēkas vadītāja

Politiskās peripetijas, nodevība un savas intereses pāri visam ir tikpat nebeidzamas kā alkatība un varaskāre noteiktā sabiedrības daļā – tās dēļ cilvēki gatavi nodot, melot un nogalināt. Aizspriedumu un alkatības radīti noziegumi, neatzītā mīlestībā radītu pēcnācēju pārvēršanās monstros, kad šādi radījumi, nepilnās ģimenes, mātes un vecāsmātes ieaudzinātā naida rezultātā kļūst par aukstasinīgiem savu tuvāko slepkavām. Cik svarīga ir pilnvērtīga ģimene un tās patiesās vērtības – mīlestība un bērni, kuri audzināti labestībā! Diemžēl pēdējā laikā tas tā vairs nav – labais tiek apzināti iznīcināts, kroplīgais un nejēdzīgais svin uzvaru. Ģimene, kurā valda savstarpējs atbalsts, kurā visi tiek novērtēti, kļūst par retu un nemodernu veidojumu. Priekšplānā izvirzās karjera, atzinība, bagātība un “modernais” kopdzīves modelis.
    Varbūt laiks filmai? Izmeklē Anna Elizabete būtu labs televīzijas seriāls!

Roberts Jurķis, uzņēmējs, politikas vērotājs

Divdesmitā... Intrigas turpinās, zirnekļa tīkls izplešas, emocijas sit augstu vilni. Kādus likteņa pavērsienus autore vēl iecerējusi varoņu jau tā samežģītajās dzīvēs? Anna Elizabete pievelk slepkavības kā magnēts un ne tikai Mežājos – tiek arī vecajai Eiropai. Līdzās esošajiem – kuram lode, kuram avārija, ielaušanās vai kritiens vecā šahtā... Mācīties no citu kļūdām esot vieglāk. Tomēr cilvēks saprātīgais attrauc: ar mani nekas nenotiks, esmu gudrāks. Tomēr dažs pamanās uzkāpt uz tā paša grābekļa, ar ko pa pieri dabūjuši citi.
     Ļoti piesaista autores valoda – ar vienkāršiem, mīļiem, humora pilniem (bieži pat nedzirdētiem) vārdiem tiek veidoti dialogi. Nav pārgudru frāžu un moderno nevārdu, viss vienkārši, mājīgi un ģimeniski. Un protams, prasme noturēt interesi no pirmās līdz pēdējai lapai, daudzu sējumu garumā.

Antra Apanasjonoka, jelgavniece

Trakais vāveres ritenis joprojām griež Annu un pārējos. Pāri diadēmām, gredzeniem, šķēpiem un visam citam – balts rožu vainags baltā sniegā... Ir iestājies miers. Kas mēs esam? Tikai pieturvieta vai galastacija, pakāpiens vai sasniegta virsotne, tikai šodien vai uz mūžu? Tik vienkārši jautājumi, bet kādas atbildes? Kāda tam visam vērtība? To nosakām paši. Grūtāk sasniedzamais liekas vērtīgāks. Kāda cena būs jāsamaksā: sauja asaru, pāris pilienu asiņu vai varbūt dvēsele? Katram jāatbild par padarīto. Tāda nu reiz ir kārtība.

Jānis Beķeris, lauksaimnieks, uzņēmējs

Viss kā dzīvē – tik tuvu, sajūtami, patiesi, skaudri. Kaleidoskops. Mūžīgs skrējiens, tiecoties pēc labā. Vēlme palīdzēt, uzklausīt, būt par plecu. Drukātā prese, valsts institūcijas un it kā sabiedrotie bāž spieķus riteņos. Tie, kurus uzskati par savējiem, rīkojas kā svešie, un otrādi... Vissvarīgāk šajā ritenī – nepazaudēt sevi. Spēt nepadoties, neiekrist varas, slavas, naudas valgos. Palikt cilvēkam. Kaut biežāk mums līdzās būtu svešie, kas rīkojas kā savējie, nevis savējie, kas rīkojas kā svešie!

Gundega un Iveta Bideres, DZAB “Ķepu ķepā” saimnieces

Romānā visur klātesošs ir gudrais vilku suns Grāfs. Notikumi dzīvnieku patversmē Nadziņš liek aizdomāties par mūsu četrkājainajiem draugiem. Draugs ir tas, kuru nepamet. Ar kuru kopā justies labi. Vai dzīvnieku par draugu sauc arī tad, kad tas ir tikai rotaļu biedrs uz laiku? Vai tādu cilvēku, kas pelna naudu, pavairojot kucēnus, var saukt par dzīvnieku draugu? Un tādu, kurš pamet dzīvnieku likteņa varā, jo tas kļuvis vecs un slims? Labi, ka ir cilvēki, kuri vienaldzīgi nepaies garām, jo viņos vēl dzīva silta sirds un apziņa, ka nedrīkst nepalīdzēt. Neviens dzīvnieks nav spējīgs nodarīt tik daudz ļauna kā cilvēks, kam krūtīs akmens.
    Zīmīgs grāmatas nosaukums “Es tev piedodu”. Trīs vārdi – precīzi, trāpīgi. Ko var un vajag piedot? Vai visu var piedot? Mūžīga saruna starp cilvēkiem, kuriem krūtīs ir tāds īpašs un sarežģīts orgāns kā sirds.

Ruta Skrebele, pedagoģe

Atkal jāsecina – vissāpīgāk dur tuvākais. Grāmatā tas notiek vairākkārt – gan izmeklējamā sfērā, gan savējo pulkā. Rodas jautājums – cik atšķirīgi vai vienādi divi precētie jeb “kopā esošie” uztver faktu, ka ir kopā? Vai juridiski apstiprinātās vienošanās uzticības cietoksnim visās pusēs vienādi biezs mūris? Šis jautājums skar trīs pārus: vienā gadījumā nekas šo mūri nevar izļodzīt, otrā – notikumi un emocijas noved līdz noziegumu virtenei, trešajā – viss izšķīst pa vīlēm.
    Nesen lasīju atziņu: aiz katra stipra vīrieša stāv vēl stiprāka sieviete, kas neļauj vīrietim kā vērsim skrējienā saberzt putekļos visu, kas patrāpās ceļā. Arī attiecības. Bet noziegumi? Kamēr lasām par šiem noziegumiem, pasaulē notiek miljons citu. Civilizācija evolucionē... arī iznīcības jomā. Un planēta nepārstāj griezties... Vai Anna Elizabete cauri šiem notikumiem spēj palikt vēsa spriedumos un maiga tuvākajiem? Noteikti! Šķiet, 20 sēriju (kas par sapni!) laikā viņas rakstura īpašības kļūst tikai stiprākas. Tā ir spēja ielūkoties noziegumā no citas puses brīdī, kad tiek darīts viss, lai to neatklātu!

Arturs Nīmanis, projekta IAE mākslinieks