You are here

Saruna par romānu

    Dace Judina & IAE

    Intervija Jāņa Rozes Ziņnesim
    Detektīvsērijai Izmeklē Anna Elizabete - 20!

         Katram sērijas romānam, man tā šķiet, ir savs centrālais vēstījums. Protams, katrs lasītājs ikvienu grāmatu izjūt citādi, bet kā Tu teiktu, kas Tev šajā romānā šķita pats galvenais, ko gribējās pateikt?
         Ja vienā vārdā, tad – atbildība (tās trūkums). Par otru cilvēku, savu mājdzīvnieku un dzīvo dabu kopumā. Par saviem solījumiem, vārdiem, darbiem, bezdarbību vai... noziegumu. Atbildība ir ļoti ietilpīgs jēdziens – ne tikai vārds, bet arī metafizisks un juridisks uzslāņojums. Faktiski – klātesoša visās dzīves jomās. Tāpat kā sirdsapziņa. Lai gan, kā romānā teica pilskungs Arno: “Daudzi lieliski iztiek bez reputācijas un sirdsapziņas. Sevišķi, ja ir nauda.” Saasinoties atbildības un sirdsapziņas krīzei, notiek tas, kas notiek: dzīvnieku patversmes pilnas pamestiem, sakropļotiem, novārdzinātiem dzīvniekiem, bet divkājainie, varas-naudas-mantu-seksa kulta dzīti, ķeras cits citam pie rīkles...
         Romānā “Es tev piedodu” savijas vairākas līnijas: blogeres-dzīvnieknīdējas nāve, aizkulišu spēles un kauliņu bīdīšana varas gaiteņos, radošās pasaules sadursme ar kriminālo realitāti, starpkultūru attiecības, sociālais snobisms, neatrisināti pagātnes noslēpumi kā palaidējmehānisms, visbeidzot – personīgais izdevīgums pāri pienākumiem un uzticībai. Skarba pašizziņas buķete. Iespējams, pēc šiem pārdzīvojumiem daļa IAE personāžu uz dzīvi, notikumiem un līdzcilvēkiem sāks raudzīties citām acīm, apjaušot, ka ne ar visām dzirnavām jācīnās pašam, jo labāk par cilvēku to izdara Laiks: “Karot ir dārgi gan laika, gan līdzekļu ziņā. Cits jautājums – piedošana. Es nepiedodu. Un nekad nevienu nemēģinu pāraudzināt. Vienkārši aizmirstu, izsvītroju no savas dzīves.” Pēdējā laikā šo principu mācos pielietot arī pati. Darbojas!

        Tagad, kad svinam sērijas Izmeklē Anna Elizabete 20. grāmatu, vai vari pastāstīt, kā pie Tevis atnāca Annas Elizabetes tēls? Vai tā bija kāda konkrēta epizode, ko pirmo iedomājies, viņas izskats, raduraksti? Kaut kas taču kalpoja par iedvesmas avotu?
        Viss sākās ar mūsu dzimtas vēstures pētījumiem, vecu fotoalbumu skatīšanos un dzimtas koka veidošanu. Mans pirmais romāns – psiholoģiskā triloģija “Tik vienkārši” – tikko bija devies uz tipogrāfiju, un kādā tumšā rudens vakarā mēs ar mammu un mammas māsu runājām par to, cik daudz traģisku notikumu, noslēpumu un neatbildētu mīklu slēpj ikvienas, senas dzimtas vēsture; kā pārmantojas izskats un rakstura īpašības, turklāt ne vienmēr tiešajā asins līnijā. Manai memmītei (vecmāmiņai) bija divas māsas, vecāko sauca Anna, un, raugoties viņas jaunības bildēs, ļoti skaidri iezīmējas mūsu līdzība. Dzimtā ir vairākas Annas, un visām bijuši ļoti interesanti likteņi...

         Esi minējusi, ka Annas Elizabetes mājas un tuvākā apkārtne salipināta no dažādās Latvijas vietās redzētām ainām un elementiem. Varbūt kādreiz varam sarūpēt ceļvedi pa Annas Elizabetes vietām, bet šoreiz pastāsti, lūdzu, par dažām svarīgākajām un kādi ceļi Tevi uz tām aizveda.
         Esmu uzaugusi “starp trim pilīm” – Rundāli, Mežotni un Bausku – ļoti senās mājās, kuru vēsture sniedzas vairāk nekā trīssimts gadu pagātnē. No turienes – muižas, parki, meži, dižkoku alejas, plašums, upes un ezeri, grāmatā – Mežāji, Pūču sala, Melnupe, baznīcas drupas un pazemes ejas. Vēlakos gados, strādājot presē, veidoju gan Latvijas ceļojumu maršrutus, gan ciklu par Latvijas pilīm un muižām; no turienes – Šlokenbeka kā Mežmuižas, bet Stāmeriena kā Bergu nama prototips (taigalā esot, agrākais pilskungs bieži ļāva pārnakšņot bēniņu istabiņā); Zvārtavas tēlu iestrādāju vilkaču sāgā. Man ļoti patīk jūra un jūrciemi – romānos šis tas aizgūts no Engures, Kolkas, Rojas, Ragaciema apkaimes un ļaudīm... Īpašs stāsts ir par “angļu māju” Imantā, kurai ik rītu gāju garām, ejot uz skolu – liela, klusa, neaizvilktiem aizkariem, iekšā allaž deg mazas lampiņas... Kādus tik stāstus neiztēlojos! Šie impulsiņi vajadzīgajā brīdī atnāk atmiņā un ieguļas īstajā mozaīkas vietā.

        Kāpēc Anna Elizabete, būdama tik vieda, dzīvē un attiecībās tik uzcītīgi kāpj uz vieniem uz tiem pašiem grābekļiem? Un to pašu dara praktiski visi viņai apkārt – reti kuram attiecības veidojas ilgstošas, stabilas un savstarpēji atbalstošas.
        Varbūt tāpēc, ka viņi visi fanātiski nodevušies tam, ko dara, un tad laiks pazūd nemanāmi? Pāra attiecībās vismaz vienam jābūt ar abām kājām uz zemes – reālistam, savā ziņā pat materiālistam. Anna Elizabete tāda nav, lai gan visiem spēkiem cenšas vienlaikus būt visur un tikt galā ar pašas radošajiem darbiem, īpašumu pārvaldīšanu, rūpēm par tuviniekiem, plus palīdzēt darbaholiskajiem vīriešiem atklāt kārtējos noziegumus. Cilvēks ir savāds kukainis – kamēr galdā brokastis, pusdienas, vakariņas, māja silta, veļa tīra un rēķini nomaksāti, reti kurš pajautās, kā un pa kuru laiku tas notiek un ko maksā. Viss ir labi, un āmen. Problēmas sākas, ja vilcējzirdziņš pakrīt... Tad pēkšņi izrādās - neviens neko nezina, ne ar ko netiek galā, un vispār – dzīve apstājas. Bet par Annu – nu jau vairākus romānus viņa mācās domāt vispirms par sevi un teikt .

         Kādas ir Tavas jūtas pret savu romānu galvenajiem varoņiem, un kā Tev šķiet, kādēļ viņiem privātajā dzīvē tik ļoti neiet? Nav taču tā, ka Tu viņus speciāli spīdzini, lai sižetā būtu spriedze?
         Nav jau tā, ka visiem neiet, un es nevienu speciāli nespīdzinu :) Tikai norādu uz cēloņsakarībām. Lielo Svārstu jeb bumeranga efektu neviens nav atcēlis – kā tu pret citiem, tā viņi pret tevi. Pat ja tas nenotiek uzreiz. Bet kad notiek, nereti atliek tikai jautājums – kāpēc, par ko? Tādos brīžos turpmākais ceļš atkarīgs no tā, vai cilvēks atradīs atbildi.

        Kurš ir Tavs pašas vismīļākais noziegums šajā sērijā?
        Par noziegumiem teikt mīļākais – nevar. Var teikt – baisākais, zīmīgākais, pelnītākais... Nevienā noziegumā pats notikums nav skatāms atrauti no upura un noziedznieka, viņus vienmēr (ar ļoooti retiem izņemumiem) kaut kas saista, un ļoti reti upuris bijis pilnīgi nevainīgs, biežāk ja ne tiešs cēlonis, tad katalizators. Jebkurā gadījumā galvenais – saprast, kāpēc tā noticis. Saglabāt cilvēcību. 
        Bet vispār... mīļākā noziedzīgā epizode ir tā, kurā Līzbete ar ģenerāli Basu, braucot no Austrijas, kādā Polijas motelī naktī no aizslēgta voljēra izzog grūsnu sunceni, kuru saimnieks solījies pēc dzemdībām nogalēt, jo viņa tam vairs nav vajadzīga. Savukārt amizantākais noziegums nobeigt ģimenes varmāku ar kramā sasalušu vistu, slepkavības ieroci izšmorēt un izbarot izmeklētājiem...

    Intervēja Linda Kusiņa.



    Jaunumu izziņošana

    Izvēlieties jaunumu kanālu(s), kuriem vēlaties pierakstīties, vai atteikties.