You are here

Autores pēcvārds

    Pēcvārds
    romānam “DĒLS”

     Novilkt sarkano līniju, pateikt “stop!” un sākt vēlreiz – ikviens no mums vismaz reizi dzīvē stāvējis izvēles priekšā: palikt, kur esi, ja tas vairs nesniedz prieku un gandarījumu, reizēm pat apdraud veselību un dzīvību, vai – saņemties, izbeigt kļūmīgo situāciju, attiecības un iet tālāk?

     Kādā dīvainā dienā saproti – kaut kā trūkst... It kā viss ir, bet – nav. Dzīve ne tuvu nav tāda, kādu vēlējies, kādai tai vajadzētu būt. Pusmūža krīze, tuvinieku vai draugu nāve, sāpīga atšķirtība, pārāk daudz darba, liela atbildība, maz naudas: viss, šī nebeidzamā cīņa mani nobeigs! Prāts notrulinās, sirdij uzgulst smagums, ķermenis kļūst vājš. Izdegšanas sindroms, miega bads, brūkošas personīgās attiecības... Un nekā no tā visa, par ko sapņoji bērnībā, ko rakstīji vēlmju lapiņās un slēpi zem akmentiņiem slepenās vietās mežā vai dārzā.
       Smalkos vārdos - eksistenciālā krīze, ikdienas valodā - dzīves krustceles vai strupceļš... Sev uzdotie jautājumi par dzīves mērķi, jēgu un vietu zem saules vairs nesniedz atbildi. Un bail. Bail runāt un izrunāt. Labāk nepārtraukti mocīties, raizēties, šaustīt sevi, pārmest citiem, uzlikt rozā brilles vai meklēt virspusējus risinājumus – zāles, alkoholu, mīļākos, darbu kaudzi...
       Līdz vienā brīdī saproti – Laika Vecim ir vienalga, tavs smilšu pulkstenis drīz beigsies, bet to, kas un vai vispār būs pēc tam, nezina neviens. Tad varbūt beigt sevi upurēt?

     Šķiršanās, darba zaudējums, dzīvesbiedrs varmāka vai alkoholiķis, zaudēti savi un uzspiesti sveši bērni, neārstējami slimi vai aizgājuši tuvinieki, citas personiskas nelaimes – ir ļoti smaga, sāpīga cilvēciska pieredze, kas nes līdzi dusmas, noliegumu, kaunu, atšķirtību, depresiju, vainīgo meklēšanu un atriebības alkas, visbeidzot, ja izdodas, - pieņemšanu un izlīdzinājumu.
       Taču ceļš uz laimi ir darbs ar sevi. Vispirms – objektīvs situācijas izvērtējums un savu sajūtu apzināšanās, neizmantojot nodrāztus vārdus un ierastās klišejas. Nē, tu neesi bandinieks citu spēlē, tāpēc neļauj citiem kontrolēt savu prātu, ignorēt, iebiedēt un vazāt aiz deguna! Tāpēc turpmāk darbojies savās interesēs, nesalīdzinot sevi ar žurnālu vai seriālu varoņiem. Jo tikai tā var radīt savu dzīvi, kļūt interesants, vajadzīgs un galu galā – mīlams. Tikai, ja esi pats.

     Atceries savus bērnības sapņus? Kas no tā piepildījies un no kā nācies atteikties – vienreiz, otrreiz, trešo... piekto... desmito? Varbūt laiks pateikt – stop, mīļie, lūk, tik tālu es varu jums sevi dot, bet šeit sākas mana daļa - mans laiks, mana privātā teritorija. Un beigt aizbildināties ar vecumu, kaimiņu domām, pienākumiem un kaunu no pasaules. Neviens nav par vecu laimei un pārmaiņam. Un ikvienam cilvēkam ir tiesības būt laimīgam – jebkurā vecumā.
       Mēs palaikam sūrojamies – ehh, būtu vajadzējis darīt savādāk! Varbūt. Taču ir tā, kā ir. Pieņemam un ejam tālāk. Ja vajag, ja palīdz - mainām darbu, dzīvesvietu, frizūru, garderobi, pārbīdām mēbeles, izrevidējam skapjus. Bet galvenais – tiekam galā ar vampīriem – smadzeņu, jūtu un labklājības izsūcējiem. Izvelkot galvu no smiltīm, nostājoties taisni un paraugoties problēmām tieši acīs, to lielākā daļa mēdz izgaist, pazust, aizbēgt un iznīkt, bet tās dažas, atlikušās vairs nav grūti pieveikt. Sevišķi – ar mieru un melno humoru. Jebkurā gadījumā – nevienas nepatikšanas nav mūsu vienīgās dzīvības un dzīves vērtas. Arī citu ne.
       Toties, pārstājot mums doto uztvert kā pašu par sevi saprotamu, iemācāmies teikt paldies. Vecāki, mājas, vīrs, sieva, mīļotais cilvēks, bērni, mājdzīvnieki, darbs, talants, veselība – divas rokas, divas kājas, veselais saprāts, redze, dzirde – tā nav bagātība, par ko pateikties? Cik daudzi ir tikpat bagāti? Tad varbūt nečīkstēt, bet priecāties? Kaut 15 no diennakts 1440 minūtēm. Un kaut ar kripatiņu, kaut ar vārdu kādam palīdzēt.

     Dzīve bango augšā, lejā, augšā, lejā. Kā jūra. Mēs mācāmies turēties, peldēt un izpeldēt. Tik ilgi, cik dejojoša sniegpārsliņa kūst uz siltas plaukstas, mums dota iespēja kaut ko mainīt... Un tikai mūsu pašu rokās ir izvēle - darīt vai nedarīt.

    Dace Judina-Nīmane
    2019