PASTNIEKS
Laika stāsti – 9. grāmata
(Sagatavošanā)

Tūkstošgadu mija
Pasta ministrija

   – Direktora kungs, mēs nevaram viņus piespiest iziet darbā! – cieši sažņaudzis telefona klausuli nobālušajos pirkstos, pajauns plikgalvis centās pieklājīgi pārkliegt kādu tur, vada otra galā. Kādu, kurš galīgi nebija noskaņots klausīties, bet skaļi un agresīvi mala vienu un to pašu – nekādu streiku, rīt no rīta visiem pastniekiem jābūt darbā, vienalga, galvaspilsētā, mazpilsētās vai lauku nostūros!
   Nosvīdis, it kā būtu izmērcēts ūdens baļļā, plikgalvis pēdīgi nolika klausuli.
   Pietvīkušajā sejā varēja izlasīt visu, ko viņš domā par uzvalkotiem sprukstiņiem, kuri sēž savos ziloņkaula troņos un ne vella nejēdz par to, kas notiek visapkārt.
   Bet notika drausmu lietas…

   Pēdējos gados bija notikuši desmitiem uzbrukumu pastniekiem. Daži – nenopietni, tādi ka pusaudžu jociņi vai izjokošanas, bet pēdējie – ar traģiskām sekām, turklāt skaidri nolasījās viens un tas pats rokraksts: uzbrukumi notika pensiju izmaksu dienās, un laupītājs vai laupītāji allažiņ zināja pastnieku pārvietošanās maršrutus un laikus.

   ...pērnajā sestdienā L. pilsētā mīklainos apstākļos pazudusi pastniece. No rīta ieradusies darbā, paņēmusi piegādei sagatavotos sūtījumus un devusies ikdienas apgaitā. Tikai… vakarā nav atgriezusies. Tukšo pasta somu nākamajā rītā pilsētas nomales krūmos atrada kāds suņmīlis, pastaigājoties ar četrkājaino draugu. Izdevies noskaidrot, ka iepriekšējā dienā viņa četriem pensionāriem naudu izmaksājusi, taču somā vēl bija jābūt krietni pāri tūkstotim…

   ...pirms mēneša pastniece bez vēsts pazudusi I. pagastā – sākumā ļaudis domājuši, ka pavecajai sievietei, kura vienā dienā nereti kājām nostaigāja ap trīsdesmit kilometriem, turklāt maršruts ved arī caur mežu, no pārpūles kļuvis slikti un viņa kaut kur paģībusi, taču, kad pastniece nākamo trīs dienu nedēļas laikā tā arī nav parādījusies ne darbā, ne mājās, ne kādā no tuvākās apkaimes slimnīcām, kļuvis skaidrs, ka noticis kas nopietns. Meklējumos iesaistītas visas struktūras, ieskaitot glābējus ar helikopteru, taču – bez rezultātiem. Pretēji tuviniekiem, kuri uzskatīja – noticis traģisks nelaimes gadījums vai avārija, izmeklētājiem bija cita versija: laupīšana – ar vai bez pastnieces līdzdalību.

   ...A. pagastā ar cirvi bruņojies uzbrucējs pastniecei pāršķēla galvu, nodarīja virkni smagu miesas bojājumu, atņēma somu ar pensijām, bet pašu iemeta krūmos nomirt. Labi, ka garāmgājēji pamanīja asinis uz ceļa. Cietusī mēnešiem ārstējās vispirms reanimācijas, tad neiroķirurģijas nodaļā. Priekšā ilgstoša rehabilitācija. Strādāt nevarēs.

   ...L. rajonā laupītāju banda, nogalinot divus un ievainojot vienu pasta darbinieku, nolaupīja inkasācijai paredzētos divsimts tūkstošus. Pirms dažiem gadiem notika trīs līdzīgi uzbrukumi, tikai guvums bija mazāks. Tagad vadība aizliegusi darbiniekiem runāt par notikušo, darba drošību un riskiem. Draudot ar atlaišanu, cenšas slēpt acīmredzamo: pastnieki nav pasargāti no uzbrukumiem, sakropļošanas un nāves.

   ...pērn pret pastniekiem vērstu laupīšanu virkne notika sešās pilsētās. Scenārijs identisks: vairāki vīrieši maskās, upuri – pastnieces sievietes, uzbrukums ātrs un nežēlīgs, smagi piekaujot un aplaupot… Lielākā daļa laupīšanu beigušās sekmīgi.

* * *

Jūrkrasta pasta nodaļa

   – Vai nu dodiet mašīnu un ieroci, vai bruņotu pavadoni. Es ar vellapēdu vairs pensijas nevedīšu! Kas tā par nabagmāju?! – Jūrkrasta pasta nodaļas direktora kabinetā džinkstēja logu stikli.
   Apkaimes ilggadīgā, nopelniem bagātā pastniece Ilga Zeltgalve bija pieredzējusi un drosmīga darbiniece, turklāt Radītājs bija viņu apveltījis ar skaļu, rešņu balsi. “Ilgucīt’s taurē kā Jērikas bazūne, bāziet ausīs korķus!” jokoja kolēģi. Bazūne vai ne, taču Ilgas dižā balss vairākkārt bija glābusi viņu kļūmīgās situācijās – ziemas sniegputenī iekrītot atvērtā kanalizacijas akā, apmaldoties mazdārziņu labirintā, bet pavisam nesen – izvairoties no četriem švaļiem melnos treniņtērpos…
   Šodien viņa bija izlasījusi žurnālistisko pētījumu par pastnieku aplaupītājiem, un nu pasta nodaļas priekšniekam Reinim Kaulakājam nācās uzklausīt visu un vēl vairāk.
   – Par kādu drošības garantēšanu jūs un jūsu lielie bosi runājat, ja perifērijā pastnieki joprojām skrien kājām vai brauc ar personīgajiem ciskudriļļiem? Pat elektrovelosipēdus saviem darbiniekiem nespējat nopirkt! Lai gan – baigā jēga... kur tu ar vellapēdu aizmuksi no laupoņa uz četriem ratiem? Sevišķi sliktā laikā. Ziemā sniegs līdz acīm, rudenī dubļu jūra, lietus, vētra. Vai tu, priekšniek, zini, ko nozīmē pārvietoties pa bezceļiem ar smagu somu plecā un riteni pie rokas? Tā tev nav pilsēta ar asfaltu un apgaismojumu ik uz soļa. Visa uzmanība pievērsta ceļam, bet tikmēr kāds mierīgi izlien no krūmiem un – nepaspēj ne acis pamirkšķināt, ne Tēvreizi noskaitīt, kad jau esi dabūjis pa galvu, beigts un pagalam! Nekāds pipargāzes baloniņš nelīdzēs. Ja vēl vējš pretī, kā toreiz Dainai... Viss mākonis pašai sejā un acīs, bet laupītāji ar guvumu tālēs zilajās!
   – Jums… jums ir apdrošināšana! – Kaulakāja izmocīja. – Ja nu kas atgadās…
   – Ak tā?! Ja nu kas atgadās… Ja nu mani aplaupa, nosit, noslīcina purvā, sadedzina vai, labākajā gadījumā, izvaro, šī apdrošināšana manai ģimenei daudz palīdzēs, ko?
   – N-nu… tas tomēr ir vismaz kaut kāds solis progresa virzienā… Un, ja gadās aplaupīšana, jums vairs nav jāatmaksā nozagtās pensijas no savas algas. Arī tas ir panākums! Jūs nemaz nezināt, cik lēni un grūti tas nāca.
   – Priekšniek, man tas ir pie... pakaļkājas! – Ilga atcirta. – Rīt man jāved pensija vairāk nekā piecdesmit apkaimes vecļaudīm, un es ļoti gribu vakarā atgriezties mājās. Tiešām nevar katram pastniekam piešķirt pa vienam zemessargam?
   – Ilgucīt, tu vispār zini, cik valstī pastnieku, kuri izvadā un izmaksā pensijas? – Kaulakāja nejauki čerkstoši iesmējās.
   – Man tas nav jāzina.
   – Trīs tūkstoši! Trīs tūkstoši pastnieku, kuriem tu gribi piestiķēt apsardzi. Tātad trīstūkstoš veču liela armija jāsadala pa visu Latviju, turklāt viņiem būs jāstrādā nevis vienu vai divas dienas, bet vairākas nedēļas, jo, kā tu zini, pensiju izmaksa ir ilgs process. Kas par to maksās? Tu, es..?
   – Lai valsts maksā! Tie taču ir mūsu pensionāri un mūsu pastnieki, vai ne? – Ilga iecirtās. – Lai dod mums mašīnas, miesassargus, aizsardzības līdzekļus! Citās valstīs tā ir, ar ko mēs sliktāki? Vai mūsu dzīvības lētākas? Pilsētu pastniekiem uz mazāku platību lielāks cilvēku skaits, bet viņiem dod darba autiņus, kamēr mūsu lielajām lauku teritorijām – pigu uz puļķīša. Tu zini, ko es šorīt izlasīju, Reinīt? Motorizētu pasta sūtījumu piegādi laukos nepieļaujot... netīrītie un negreiderētie lauku ceļi. Johaidī, kam tie ceļi jātīra un jāgreiderē? Nē, tu man pasaki, Reinīt, cik ilgi šis bardaks turpināsies? Pasta ministrijai nav naudas, pašvaldībām nav naudas, policijai nav naudas... Nevienam nav naudas, bet pamēģini tik kādam laikā nepiegādāt viņa avīzi, žurnālu vai, nedod dies’, aizjūras sūtījumu! Galvu noskrūvēs! Ja ne laupītāji, tad pašu ļautiņi… Bet vai te kādu interesē neizbrienami ceļi, bojātas pastkastītes, nepiesieti suņi, dzēroņi, klaidoņi un narkomāni? Vai kādam rūp vecie ļaudis, kuri paši nespēj izkustēties no mājām? Mēs taču ne tikai iznēsājam pensijas, mēs pieņemam arī maksājumus par elektrību un telefonu. Visu laiku ar naudu somā – lai cik tā liela vai maza. A cik atsaldeņiem prātiņa? Kāpēc lai mēs gribētu riskēt ar savu dzīvību… svešas naudas dēļ?

* * *

Mūsdienas. Jūrkrasts

   – Un tu tik raksti, Edžiņ... Dienu un nakti, rītu un vakaru. It kā no tā būtu atkarīga tava dzīvība. Nekas cits tev vairs neinteresē, – īdzīgi nopukstēja vecs, sirms vīrs, pa durvju spraugu ieskatīdamies blakusistabā. Pāri pusnaktij. Viņš bija uztrūcies no miega un pamanījis mazdēla istabā gaismu.
   Dedzina tik elektrību! Kas par to visu maksās? Viņš no savas niecīgās pensijas? Jau tā negāja viegli – vecam vīram ar jaunu un nevaldāmu pusaudzi. Bet ko lai dara, ja tā sakrituši kauliņi?
   – Nepuksti, vectēv! Tas vajadzīgs skolai – katram jāuzraksta referāts par aktuālu, interesantu tēmu. Es izvēlējos pastu. Sāku pētīt – traki aizraujoši! Un man vajag interviju. Tu taču esi visu mūžu esi nostrādājis par pastnieku, vai ne? Tad es intervēšu tevi!
   Mazdēla vārdu plūdu apstulbināts, sirmgalvis kaut ko nesaprotamu nomurmulēja un steigšus izkliboja no istabas. Nē, viņš negribēja nekādas intervijas! Darbs ir darbs, dzīve ir dzīve. Katram savas atmiņas. Kāpēc par to jārunā? Kāda kuram daļa gar viņa mūžu?!

   Edgars tikmēr aizrautīgi turpināja rakties cauri pasta vēstures līkločiem.

   ...senās ciltis saziņai izmantojušas dūmu strūklas un bungu rīboņu.

   ...ēģiptiešu faraoni pavēļu, rēķinu un ziņojumu iznēsāšanai iedibināja skrējēju dienestu. Ziņneši joza no Ēģiptes uz Asīriju, Babilonu, Lībiju, Persiju, Etiopiju, Arābiju. Un atpakaļ.

   ...arī senajā inku valstī pasta sūtījumus adresātiem nogādāja skrējēji.

   ...mūsdienu pasta institūcijas priekšteci Senajā Romā 1.gs.p.m.ē. iedibināja Cēzars. Īsu ziņu rakstīšanai izmantoja vaska tāfelītes, garākām vēstulēm – papirusu. Valsts gādāja tikai par oficiāliem sūtījumiem, pilsoņu personīgā korespondence palika viņu pašu ziņā – to piegādāja vēstuļnesēji vergi tabellari, ceļotāji, tirgotāji, kuģinieki un amatnieki. Nākamo divu gadsimtu laikā pasta sistēma tika uzlabota – izveidoti sakaru ceļi vairāk nekā 150 000 km garumā, sūtījumi tika pārvadāti ar zirgu ratiem; vienlaikus radās arī zirgu maiņas punkti. Pasts kļuva par publisku pakalpojumu.

   ...viduslaikos pasta piegādi nodrošināja ziņnešu dienesti, miesnieku ģildes un tirgotāji.

   ...Rīgā kopš 13.gs. darbojās Hanzas pilsētu savienība un Livonijas ordeņa pasts.

   ...16.-17.gs. katram sevi cienošam Eiropas karaļnamam bija savs pasta dienests. Vēstules nosūtīšanas ātrums: 70-80 km diennaktī – attālums, kādu spēja veikt pasta kariete. Kurzemes hercogiste savu pastu nodibināja 1685. gadā paralēli jau esošajam zviedru pastam.

   ...17.gs. pirmajā pusē Rīgā izveidojās pirmais publiskais pasts: 1632. gadā Rīgas tirgotāju pasta organizācija uzturēja regulārus sakarus ar Mēmeli Prūsijā (un citām vācu zemēm), 1636. gadā kā Zviedrijas valsts pasta daļa tā nodrošināja sakarus ar Stokholmu caur Vidzemi, Igauniju un Somiju.

   ...viens no ātrākajiem sūtījumu piegādes veidiem bija zirgu pasts – drosmīgi vīri veda svarīgas ziņas, jājot auļos dienu un nakti, mainoties ik pēc 160 km.

   ...pēc dažiem gadiem, 19.gs. pirmajā pusē radās telegrāfs, pusotru gadsimtu vēlāk – elektroniskais pasts, peidžeri un telefonīsziņas.

   ...19.gs. beigās radās ilustrētās pastkartes un fotoatklātnes.

   – Pēti? – vectēvs atkal pabāza galvu durvju spraugā. – Tas noteikti ir noderīgi un interesanti. Tikai, raugi, ko teikšu: lai kā attīstītos tehnika un tehnoloģijas, īstu, ar dzīva cilvēka roku rakstītu vēstuli nekas nespēs aizstāt. Ja tu, puis, zinātu, ko cilvēkiem reiz nozīmēja šīs nelielās, deviņ-reiz-piecpadsmit aploksnītes, kā tās tika gaidītas! Sevišķi kara un represiju laikā. Bet ne tikai. Mātes gaidīja dēlu skopās rindiņas no armijas. Meitenes – puišu mīlas vārdus. Ģimenes cilvēki – ziņas no savējiem komandējumos, atvaļinājumos, slimnīcās. Vecmāmiņas laukos – sveicienus no pilsētas. Filatēlisti – markas. Vēstules ir, bija, un būs. Katra – vesels stāsts: jautrs, skumjš, traģisks. Tāpat kā cilvēki, kuri tās rakstīja, sūtīja un gaidīja... Viņiem pastnieks bija draugs, radinieks, psihologs, mācītājs un ārsts. Jo reizēm no vienas mazas aploksnītes bija atkarīga visa dzīve...
   – Pastāstīsi, vectēv?..

(Grāmata iznāks 2025. gada sākumā.)