Sagatavošanā
sērijas Izmeklē Anna Elizabete
divdesmit otrā grāmata
“Arī Saulei ir plankumi”

Februāra beigas. Mežāji
Mežmuiža, Basa birojs

   – Kaut kas traks! Tu to noredzēji sapnī? – ģenerālis Bass domīgi pašūpoja galvu. – Kļūda vienā ciparā un trīs dobji šāvieni? Bet... tieši tā arī bija. Trīs šāvieni... pa mūsējiem.
   – Un viens – nelabajam starp acīm, – Annas Elizabetes balsī skanēja ledus. – Viņš to bija pelnījis.
   – Tev taisnība, meit. Ne tikai viņš. Diemžēl mūsu vidū vēl arvien ir pārāk daudz vilkaču...
   – Bet... kas tā par ordeņoto lakstīgalu un kāds šim visam sakars ar manu tēvu?
   – N-nu... tev vajadzētu ar viņu aprunāties par astoņdesmitajiem-deviņdesmitajiem. Ja atmiņa neviļ, toreiz bija viena tāda... skauģe, kurai ļoti patika greznoties ar svešām spalvām. Tipiska konformiste, lapa vējā – kā vējš pūta, tā plivinājās. No tām lakstīgalām, kas izdevīgas visām varām, jo allaž dziedājušas tā, kā vajag. Tāpat kā dažs mans jaunības draugs... Viņai ļoti patika piedēvēt sev citu veikumu – protams, atbilstoši konjunktūrai, kā citādi. Daudziem dzīvi sabeigusi... Arī tavam tēvam. Vēlākos gados, līdz ar pārmaiņām, pārmeta kažoku un iztaisījās par kluso dumpinieci un pat disidenti, taču īsti nesanāca – viņai vairs neticēja. Nācās noiet pagrīdē.
   – Un... kas ar viņu notika, krusttēv? – Anna piesardzīgi pavaicāja.
   – Nošāva. Ar vienu vienīgu šāvienu pieres vidū, starp acīm, – Bass drūmi noteica.
   – Kas... viņa bija? – atbilde uz šo jautājumu pēkšņi bija kļuvusi svarīgāka par visu.
   – Pajautā savam tēvam, Līzbet. Es apsolīju... Lai viņš pats izstāsta.

* * *

Pirmdiena, 27. februāris
Mežmuiža, Arvja Konrāda kabinets

   – Līzbet, es saprotu, ka tev šobrīd negribas domāt par nekustamajiem īpašumiem, tomēr kaut kā jātiek ar šo galā. Mežāju skolai šis ir pēdējais mācību gads, izdota pavēle par likvidāciju. Skolas kopmītnes beigušas pastāvēt. Audzēkņi braukā uz mācībām ar sabiedrisko transportu vai klausās lekcijas attālināti. Nejautā par iemesliem, to ir vairāk kā sajēgas – sākot ar kriminogēnu vidi, beidzot ar avārijas stāvokli un antisanitāriem apstākļiem.
   – Tās ir pilnīgas muļķības! – Anna Elizabete saērcināti iesaucās. – Mežāju skolas ēkas ir lieliskā stāvoklī, milleniumu gaidot, par eirofondu naudu tika veikts pamatīgs kapitālais remonts!
   – Tu to zini, es to zinu, lēmēji arī, bet... tāds ir ministrijas rīkojums. Kārtējais posms lauku iznīcināšanā. Skolu pārcels uz Melnpili un pārprofilēs, bet šeit... – Konrāds aprāvās.
   – ...kāds plāno ierīkot kārtējo SPA viesnīcu vai azartspēļu kompleksu? – Anna pavīpsnāja.
   – Esmu ko tādu dzirdējis, jā, – pagasta galva apstiprinoši pamāja. – Par Mežāju skolas ēkām interesējas kāds miljonārs, kuram savulaik ar jums krustojušies ceļi. Gribot šeit veidot atpūtas un veselības kompleksu. Tad nu es gribēju ar tevi aprunāties, ko tu saki? Līdz pirmajam aprīlim vēl ir iespēja iesniegt arī citus piedāvājumus. Varbūt tu... Bergi gribētu šo īpašumu atgūt?
   – Arvi, par ko tu runā? Tu ļoti labi zini, ka ne Mežmuiža, ne Mežāju skolas komplekss nekad nav pārstājis būt Bergu dzimtas īpašums. Mūsu advokāti šo jautājumu ir krustām, šķērsām pārbaudījuši. Abi ēku kompleksi tika nelikumīgi nacionalizēti, neizmaksājot kompensāciju, gandrīz gadsimtu lietoti pie dažādām varām, pēdīgi Veckundze tos atguva Bergu dzimtas īpašumā, bet iepriekšējās pagasta priešsēdes Maizītes laikā Mežāju pašvaldība formāli sakārtoja šīs lietas un sāka maksāt simbolisku nomas naudu. Tātad – par kādu pirmo aprīli un priekšlikumu iesniegšanu ir runa?
   – Vai tad... tu pati... grasies šo visu apsaimniekot? – Konrāds pārsteigti izstostīja.
   Kas tad nu? Lāga pagastvecis izskatās kā iesēdies sarkano skudru pūznī...
   – Arvi... ja es tevi nepazītu, šobrīd nodomātu, ka tev apsolīta komisijas nauda, ar nosacījumu – dabūt prom no acīm sasodīto Bergu raganu. Kā ir? Tik ļoti apskaities, ka mēs ar Melderi aizbraucām uz Austriju un nenovadījām jūsu kāzas, ka tagad esi uzsācis savu spēli?
   Pagasta priekšnieka purpursārtā seja un nervozā sēkšana bija labākā atbilde.
   – Tad nu tā, pagasta priekšniek Konrād: par īpašumlietu jautājumiem ar jums vistuvākajā laikā sazināsies mūsu juristi. Par skolas kompleksa ēku turpmāko izmantojumu pāragri runāt – vēl pusgadu te darbosies skola. Pēc tam – redzēsim. Iespējams, šeit taps moderna filmu un skaņu studija. Iespējams, privātdetektīvu akadēmija. Vai pansija radošajiem. Vai arī mēs visu pārdosim. Taču tas būs tikai mūsu lēmums. Atļaujiet atvadīties.
   Arvim Konrādam no sasprindzinājuma saka trīcēt rokas.
   – Līzbet... Anna... kāpēc tu tā? Nav tā, kā izskatās! Lūdzu, pagaidi! Man... vajag palīdzību...

* * *

1. marta vakars
Mežāju pagasta centrs

   – Nesaprotu, kas mums šeit pazudis, un vēl šādā stundā! – Mazais Kārlis šķendējās, tumsā puskrišus šļurkstinādamies pa netīrītajām Mežmuižas takām. Slapjš, dubļains sniegs – pats labums apaviem! Toties pieci ķepaiņi – Grāfs, Zorro, Kleo, Rūsa un Rokijs – neviltoti priecājās par iespēju izskraidīties ārpus ierastās vides un apgūt jaunas smaržas.
   – Apiesim pa perimetru skolas ēkas un tad apciemosim Valdiņu – būs tajās katakombās vienatnē iznīcis. Cik zinu, Viktors ar Veco Maksi šodien Rīgā, Gaiļos. Kaut kādas svarīgas pārbaudes...
   – Un tamdēļ šiem vajadzēja ņemt līdzi arī ģenerāli Basu un Bišu Miķeli? No paša rīta vectēva vadībā jautrā četrotne izskrēja krosu pa Pūču salu, tad salīda Viktora pikapā un aizplēsa nezināmā virzienā. Zvērus atstāja man.
   – Un joprojām nav atpakaļ?! Kārtējie galma noslēpumi?.. L-labiii... – Anna pasmīnēja. – Eu, kas tas?!

   Suņi, apskrējuši ap kopmītņu spārnu, negaidot parādījās no skolas ēkas puses. Aizelsušies un tādi kā sabijušies. Nerēja, bet klusi smilkstēja un raudzījās uz Rokiju, kurš atspēries kaut ko vilka...
   – Sunīt, kas tev tur ir? Atdod! – notupies Kārlis pastiepa roku. Rokijs negribīgi pietuvojās un nolika nešļavu zemē. Tas bija bizē sapītas virves gabals – ar brūniem pleķiem...
   – Kārlīt... man tas nepatīk. Ļoti nepatīk.
   Neko neteicis, Kārlis izvilka no kabatas polietilēna maisiņu un uzmanīgi ielika tajā atradumu. Piesauca suņus, piesprādzēja pavadiņas, Grāfu un Zorro piešķīra Annai, trīs nevaldāmākos paņēma pats un nokomandēja: meklēt! Divreiz atkārtot nevajadzēja.

   Pēdas aizveda līdz tukšā kopmītņu korpusa pagraba ieejai. Durvis bija pusvirus.
   – Stop, mēs tur nelīdīsim! – izvilkusi no kabatas viedtālruni, Anna piezvanīja Valdim Āmuram un Arvim Konrādam. Lai pierāda, ka ir tikpat uzticams kā agrāk!
   Abi apziņotie pēc pāris minūtēm bija klāt. Valdis ar policijas lukturiem un digitālo kameru.
   – Labi, veči, ejam iekšā! – Āmurs, uzņēmies vadību, noteica. – Līzbet, tu ar suņiem varētu nodrošināt perimetru?
   – Mier-rīgi! – viņa tēloti braši atsmaidīja, lai gan kuņģī skrāpējās visi Mežāju kaķi.
   Un bija arī iemesls.
   Pašā pagraba dziļumā, bizēs sapītās virvēs aiz rokām un kakla piekārta pie griestu sijas, stāvēja meitene treniņtērpā. Tas ir, vairs nestāvēja, bet sabrukusi šūpojās. Virves bija nostieptas tā, ka viņa būtu varējusi nostāvēt tikai uz pirkstgaliem. Pretī mirušajai meitenei, uz pašdarināta statīva – vecs viedtālrunis filmēšanas režīmā. Izslēdzies. Beigusies baterija.
   – Līzbet... – iznācis laukā, Kārlis sabruka uz lieveņa. – Zvani Grīslim un mazulīšiem. Mums ir problēmas.
   Kā par spīti, ne ģenerāli Basu, ne Viktoru sazvanīt neizdevās. Telefoni izslēgti.

   ...ar to viss nebeidzās.
   Uz rīta pusi pārradušies Pūču Mājā (Grīšļa grupa bija aiznesusies uz Rīgu, bet satriektais Arvis Konrāds aizgrīļojies uz dzīvokli), Anna Elizabete un Kārlis stāvlaukumā atrada neredzētu auto – lielu, sudrabpelēku toijotas lendkrūzeru. Virtuvē vīdēja gaisma, un pa puspavērto logu skanēja priecīgas čalas. Mājinieki omulīgi tējoja...
   Pārguruši līdz bezsamaņai, piecu izsalkušu suņu vilkti, viņi pa dienvidu terases durvīm iebruka virtuvē un tika jūsmīgi sagaidīti.
   – Līzbetiņ, Kārlīt, beidzot! Kur jūs bijāt? Mēs jūs tā gaidījām! Nāciet, nāciet laukā, lai varam ko parādīt! – ģenerālis Bass, ūpenītes iesildīts, līksmi vārduļoja. – Vienvārdsakot, mēs apspriedāmies un es... nē, mēs nolēmām – Pūču Mājai vajadzīgs kārtīgs auto. Ietilpīgs, jaudīgs, lai iet pa ceļiem un bezceļiem. Sametāmies un nopirkām – piereģistrējām uz Basa detektīvaģentūras vārda. Lūdzu, ver vaļā! – viņš pasniedza Annai Elizabetei elektroniskās atslēgas plāksnīti.

   Jā, auto labs. Ne jauns, taču lieliski uzturēts, tīrs un spožs. Jaudīgs, ar nelielu nobraukumu. Un noteikti ietilpīgs – beidzot suņiem būs pašiem sava teritorija! Atvērusi aizmugures durvis, Anna pārlaida skatienu bagāžniekam. Super – plaši, ērti. Rezerves ritenis iegremdēts padziļinājumā zem grīdas, instrumentu kaste stūrī. Bet kas tas par garenu saini apskočotā melnā plēvē? Tepiķis? Vīri kopā ar autiņu nopirkuši suņu matraci?
   – Krusttēv, kas tas? – viņa smaidot norādīja uz bagāžnieka dziļumā ietūcīto veltni.
   – Par ko tu runā, Annīt? – Bass pienāca tuvāk, ielūkojās bagāžniekā un... sastinga. Viņa vērīgā policista acs bija piefiksējusi to, ko Līzbete vēl nenojauta.
   Un tad, kā sarunājuši, korī iegaudojās pieci suņi...

(Romāns iznāks 2025. gada sākumā.)