Lasītāji par “Atspulgu”

   Cave Cave Deus Videt - bīsties jel, bīsties, jo Dieva acs redz visu...
   Daces Judinas un Artura Nīmaņa jaunākais romāns “Atspulgs” patiesi aizrāva. Sižeta intriga latviešu ģimeņu sešu-septiņu paaudžu garumā (tradicionāli 20 gadus dēvē par vienas paaudzes robežšķirtni) mani kā lasītāju noturēja sasprindzinājumā no pirmā līdz pēdējam romāna teikumam.
   Taču tas nav viss, kas uzrunāja. Romānā pateiktais ir skaļš pliķis morālajam relatīvismam un latviešu tautas (patiesībā – visas Rietumu civilizācijas) tradicionālo vērtību noniecinātājiem un noliedzējiem. Var ironizēt par nepelnīti banalizēto izteikumu, ka mūsu grēki piemeklējot līdz septītajam augumam arī mūsu pēcnācējus; var izsmiet septiņus nāves grēkus – negausību, slinkumu, miesaskāri, lepnību, dusmas, skaudību, alkatību, taču ar Jaunzemju mācītāja muti autori atgādina mūžseno: Dieva dzirnas maļ lēni, bet pamatīgi... Romāns ir par to. Krāsaini, tēlaini, uzskatāmi. Kā teikts romānā: “Karmai nav humora izjūtas”. Par šo atgādinājumu autoriem – paldies.
   Grāmatā veiktā vairāku ģimeņu ciltskoka izpēte nav vienkārša un dīka rakāšanās pagātnē. Tā ir vēlēšanās uzskatāmi parādīt cēloņsakarības, pareizāk sakot, vēlreiz pierādīt cēloņu un seku likuma pareizību, dzīvojot nepareizi un greizi, ignorējot nerakstītus pamatlikumus, kas vienīgie garantē cilvēces izdzīvošanu. Tā nav tukša moralizēšana, lai gan žanra ietvaros romāns pat uzdrīkstas būt idejiski vecmodīgs, saucot lietas to īstajos vārdos. Un patiesi, nedaudz pārfrāzējot Pāvila Rozīša izteikumu viņa romānā “Divas sejas” (1921), izskan visnotaļ precīza diagnoze, ka pār pasauli valda muļķība, maucība un blēdība.
   Nobeigums neliek vilties, jo autori piedāvā skaidru un nepārprotamu alternatīvu zaņķim, no kura izkāpt spējīgs ikviens, kas apveltīts ar saprātu un gribu. Pirmais solis šajā virzienā ir dziļa un patiesa grēkatziņa. Iespējams, viens no romāna varoņiem šo soli arī sper, neraugoties uz to, ka nule kā pazaudējis pašu galveno – ģimenes cieņu, uzticību, mīlestību.
   Kas attiecas uz otru galveno stāstījuma morāli – nāk prātā 20. gadsimta izcilā komponista un pianista Mikaela Tariverdijeva atraitnes atmiņu stāstījums par viņu abu mīlestību, neraugoties uz ievērojamo gadu starpību. Viņš kādreiz esot sacījis, ka šajā pasaulē ir tikai divi: sieviete un vīrietis. Ja tā, tad liela nozīme ir tam, kā šīs attiecības tiks veidotas. Vai nāves grēkā, vai tieši pretēji – mīlestībā, cieņā un savstarpējā uzticībā.

Egons Rusanovs, advokāts

   Izlasot grāmatu, kādu brīdi jāpaklusē, jo ir tā sajūta: esi ļoti ilgi raudājis, un nu ir miers. Izraudāts viss rūgtums, sāpes pierimušas un var iet nomazgāt seju, lai sāktu jaunu dienu.
   Dzimtas mantojums netiek iezīsts ar mātes pienu, tas tiek nodots gēnu līmenī. Turklāt visas dzimtas gēnu līmenī, iesaistīti ir visi – i tuvāki, i tālāki radi. Un, kamēr visas saites un saitītes nebūs atšķetinātas, kamēr nebūs atdoti parādi un pieņemts neatdodamais, to skaļi izpaužot un pieņemot – jā, arī tā bija –, dzimtā mierīgas dzīvošanas nebūs.
   Ir teikts – tēvu grēki piemeklēs bērnus līdz pat septītajam augumam. Un nevarēs attaisnoties ar “es nezināju”... Būs jāuzzina, lai atšķetinātu mezglus un dotu vietu arī tiem, kas ir noklusēti, nepieņemti un nogalināti, slēpjot kāda grēku.
   Vērojot citu dzīves, reizēm šķiet – nu, kā gan tam cilvēkam neveicas! Tik labs cilvēks – ne ļaunu vārdu teiks, ne kādam pāri darīs, strādīgs, par citiem vien domā, sevi malā nobīdot, bet, redz, ģimenē neiet – skandāli, iešana pa kreisi, dzeršana, vardarbība... Par ko gan viņam tā? Karma? Vai dzimtas mantojums? Un ko darīs pats cilvēks? Sāks apzināties un šķetināt dzimtas kamolīti, lai saprastu iemeslu, vai uztīs tam vēl kādu kārtu, lai pēcnācējiem interesantāk?
   Lasīju grāmatu un visu laiku domāju... Šķetināju arī savas dzimtas līkločus un secināju: kādam ir jābūt tam, kurš spēj pārraut dzimtas vai māju lāstu; kādam ir jāizlīdzina senču nodarījums. Un cik gan grūti tas nākas! Iet caur dzīvi un atcerēties – katrs mans darbs, katrs mans vārds nes savu atspulgu, kas ietekmēs manu dzimtu cauri gadsimtiem.

Meldra Gailāne, Rēzeknes pilsētas Bērnu bibliotēkas
vecākā bibliotekāre un grāmatu blogere

   Cikla Laika stāsti astotās grāmatas galvenā doma: cilvēka atbildība par saviem darbiem – savā, citu cilvēku un dabas priekšā. Tuvredzīgā ego pārākuma apziņā ignorējot dabas likumus un ētiskās normas, sekas vienmēr atgriežas kā bumerangs: kā sauksi, tā atsauksies.
   Jau kura paaudze izaugusi tikai sieviešu aprūpēta, jo vīru, tēvu, vectēvu nebija. Izloloti, apčubināti, bez grūtībām un atbildības izauguši, pārauguši puišeļi nespēj izturēt atbildības nastu un aiziet no grūtībām, savās neveiksmēs vainojot citus. Diemžēl, arī mūsu izglītības sistēma virzīta uz bērnu tiesību, nevis atbildības veidošanu jaunajos cilvēkos. Vienlaikus – vardarbība ģimenē skar ne tikai pieaugušo attiecības, bet vistiešāk ietekmē bērnus, jo no vecākiem pārmantotā vardarbīgā uzvedība deformē jaunās personības veidošanos.
   Pilnvērtīgas personības veidošanā jāpiedalās abiem vecākiem ar vienlīdzīgu atbildības devu – šī atziņa jāliek pamatā visiem likumiem, kas skar ģimeni. Jo tikai veselīga un harmoniska ģimene var būt veselīgas sabiedrības pamats!

Ilze Veitnere, pensionēta klīniskā psiholoģe

    “Aizej tur, nezin kur, atnes to – nezin ko.” Šo frāzi no pasakas gribas papildināt ar “Atceries, ka atpakaļceļa nav!” Daudzi maldās pa dzīvi, skrienot, meklējot laimi, bieži vien nemanot, ka tā ir blakus. Vai arī, to atraduši, aizmet prom skrējienā pēc citas, lielākas laimes. Svarīgi būt domājošam cilvēkam, tādam, kurš spēj saskatīt un novērtēt savu laimi.
   Kā autori trāpīgi norāda, mūsdienu sabiedrībā, un ne tikai Latvijā, ir tik ļoti izkropļots ģimenes jēdziens un forma, ka cilvēkam vairs nav viegli saprast, kas ir patiesas vērtības un kas – spīdīgs nieks, pasniegts kā vērtība. Nav skaidrs, kā atpazīt laimi. Nepilnas ģimenes, sabiedrībā postulētās “vērtības”, attiecību izmantošana nevis kopšana, jaunības kults rada patērētājus, kuri gatavi skriet kaut kur, ķert kaut ko un beigās attapties ar neko. Un atpakaļceļa vairs nav, jo Vērpējas savērptais pavediens jau gandrīz beidzies.
   Pagātnē mēs veidojam savu pamatus, lai dzīvotu šodien un sagatavotos rītdienai. No pagātnes tiek pārņemti uzvedības un attiecību modeļi, kas ietekmē mūsu rīcību, taču pagātni nevar vainot visās neveiksmēs, jo cilvēkam taču ir izvēle nekāpt uz viena un tā paša grābekļa vairākas reizes.
   Autori meistarīgi cauri gadsimtiem savij notikumus, personāžus, saglabājot intrigu līdz pat atrisinājumam. Kārtējais meistardarbs, kas nelika vilties.

Kristāns Blumbergs, resocializācijas speciālists

   Cilvēki raduši viens otru pieņemt par pašsaprotamiem, zaudējot spēju saskatīt kopīgās vērtības, jo viss jau pierasts un šķietami apnicis. Vājāku cilvēku dabā – izvēlēties vieglāko ceļu, kas nav savienojams cieņpilnām attiecībām. Tādos brīžos šķietami mierīgā un harmoniskā dzīve vienā mirklī sašķīst lauskās, bet gadiem ilgi rūpīgi slēptie meli sagrauj ģimenes pamatus.
   Sodu par vīrieša grēkiem saņem visa ģimene, tai pat laikā viņu pieviļ paša egoisms. Sievietei nākas atskārst, ka viņa ilgus gadus dzīvojusi ilūzijās, un nu caur ciešanām jāatrod spēks sākt dzīvi no jauna. Sevis un bērnu nākotnes vārda viņa to spēs. Un ne tikai viņa.
   Vai tiešām visu dzimtas nelaimju cēlonis ir sendienās izteiktais lāsts? Kur vieniem nelaime aiz ļaunprātības un netiklības, otriem – negadījumu un pārpratumu dēļ. Notikumi liek aizdomāties par dzīves vērtībām. Ko atstāsim aiz sevis? Postažu vai saticību? Visi grēki taps atmaksāti.

Ilze Gulbe, Vaidavas bibliotēkas vadītāja

   Radošais tandēms – Dace Judina un Arturs Nīmanis – kārtējo reizi neliek vilties. Viņu jaunāko darbu Atspulgs izlasīju vienā elpas vilcienā. Sajūsmināja tas, cik cieši un saprotami darbā sasaistītas mūsdienas un pagātne. Lasot visu laiku jādomā par cilvēku savstarpējām attiecībām: kā acumirklīgs viena cilvēka vājums daudziem var radīt nebeidzamas problēmas. Ļoti patika, cik reālistiski viss attēlots: acu priekšā nostājas gan senā lauku sēta, gan dārzs ar vecajām ābelēm, zem kuru saknēm slēpjas baiss pagātnes noslēpums.

Aivars Ozoliņš, uzņēmējs

   No kā mēs šajā dzīvē apzināti vai neapzināti baidāmies visvairāk? No kā jūtamies visdziļāk traumēti un satriekti? Ieraudzīt vistuvāko cilvēku, ģimenes locekļu sejās un rīcībā svešādus, ļaunuma un zemisku kaislību izķēmotus vaibstus. Visbiežāk mēs nezinām, ko ar to visu iesākt, kā rīkoties, kā sadzīvot ar apziņu, ka tuvinieks pārkāpis sarkanās līnijas un nekas vairs nebūs kā agrāk.
   Tikai stiprie spēj ieskatīties gan tagadnes, gan pagātnes spogulī, lai pārcirstu ļaunuma un nodevību ķēdi un tā kā smags slogs vairs negultos uz nākamajām paaudzēm.
   Tikai stiprie spēj atzīt, ka daudzu ļaužu šodienas gļēvuma, plenderības un maziskuma melnie aizmetņi meklējami jau paaudzēm iepriekš, bet, ja paliek neatklāti un neizrunāti, turpina pūžņot un indēt visu iesaistīto cilvēku dzīvi.
   Nebaidīties sevi ieraudzīt laikmetu un paaudžu godīgā atspulgā, nebaidīties atklāt dzimtas tumšos noslēpumus – tieši tāds ir Daces Judinas un Artura Nīmaņa cikla Laika stāsti astotās grāmatas Atspulgs galvenais vēstījums.

Dace Terzena, žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore