Pēcvārds
     Kurš un kāpēc?

“Viss visiem nav jāzina,” pirms daudziem gadiem intervijā teica sirma sieviņa – Redzētāja no Kurzemes, brīdinot: noslēpumi, nonākuši nejēgu rokās, var atnest milzu nelaimi. Viņa bažījās par “stiprajām vietām un zīmēm”, kas, gadu desmitiem un simtiem aizmirstībā gulējušas, cita pēc citas no vēstures pīšļiem un putekļiem tika vilktas saules gaismā, “atdzīvinātas” un... komercializētas.
     Koki, akmeņi, ūdeņi, pakalni, birzis, vecās mājas un bijušās mājvietas glabā seno notikumu atbalsis un enerģiju. Cilvēku klātbūtnes nospiedumus un sajūtas. Ēnas un atspulgus.
     Tie, kam acis redzīgas, ausis dzirdīgas un sirds atvērta, nonākuši šādās vietās, paši piedzīvo laika stāstus. Pretēji tiem projektu civilizācijas pārstāvjiem, kurus vada ambīcijas, godkāre un alkatība, kuru acis ir aklas, ausis kurlas, bet sirds un dvēsele – aizslēgta septiņiem zieģeļiem. Toties tie ir nadzīgākie izdomātāji, rakstītāji, zīmētāji, dzēsēji, noliedzēji, aizliedzēji un sodītāji. Izdomā jaunas ļaužu pārvaldības un komunikācijas teorijas, citu vēsturi ar jauniem akcentiem, citus likumus. Dzēš un pārraksta veco pasauli – uz kapsētām būvē mājas, veikalus, tramvaju pieturas un sporta laukumus, dižakmeņus pārvieto, senavotus pārvērš spa baseinos, pilskalnus – tusiņvietās. Bet, ja pagātne nedzēšas, – aizliedz par to runāt un noliedz tās eksistenci. Un soda, soda nepaklausīgos!

 Cik skaisti vārdi “civilizācijas progress”! Tehniskais, zinātniskais, materiālais, finansiālais...
     Diemžēl, nodarbinot un noslogojot cilvēku tādā daudzumā un intensitātē, ka vairs neatliek laika un spēka painteresēties par sevi un savu apkārtni, iedziļināties, izjust, aizdomāties, viņš tiek atrauts no Dabas un paša dvēseles. Paliek tikai ātrums, dinamika, kvantitāte, reaģēšana, reflektēšana, patēriņš un peļņa. Milzu mehānisms, kas vairs nedarbojas pēc cilvēcības likumiem, bet aizsedzoties ar pseidohumāniem saukļiem, ciniski un nežēlīgi grauj kopienu struktūru, iznīcinot tās locekļu galveno saikni – uzticēšanos. Ar viltus, melu un varas palīdzību cilvēku dabisko autoritāti un cieņu aizstāj vēlētā, nozīmētā, deleģētā, tomēr nespējot noslēpt baiso tukšumu. Un rodas pretrunas – tie, kuri intuitīvi jūt, kā jābūt, pārstāj uzticēties tiem, kuri zina, kā izdevīgāk (viņiem).
    Kas notiek tālāk? Šķelšanās. Nemieri. Protesti. Bailes. Represijas. Dzēšana.

Daudzi no mums sevi uzskata par labiem cilvēkiem. Labticīgas tautas daļu. Nostāsti vēstī, ka senatnē durvīm nebija atslēgu, jo ļaudis cits citam uzticējās. Bet reiz izteikts vārds vēl ilgi atbalsojās labi padarītos darbos. Agrāk cilvēks no rīta cēlās un gāja veikt darbu, ko iecerējis pirms pusgada, zinot, ko darīs gadu, vai divus uz priekšu. Šodien mūsu labticība mūs ir iegāzusi. Gadu desmitiem esam uzticējuši savas dzīves cilvēkiem, kuri mūsu vietā... lemj par mums. Atkal un atkal. Mums tas nepatīk, taču kāds ļauni smejas un traucē – domāt, rīkoties. Piecelties, galu galā.
     Mēs čukstam “Es varu piecelties, man izdosies” tā vietā, lai skaļi sauktu “Mēs varam piecelties, mums izdosies!” Jo mēs kā indivīdi esam iezombēti ar varu tiekties uz varu, lai pakāptos uz citu nobrāztajiem pleciem un gūtu labumu sev. Jo tad, ja visi kopā piecelsies un pacelsies un ja visiem kopā izdosies, būs... jauns laiks un jauni Laika stāsti.

Atmiņu mirklis... Pirms divpadsmit gadiem lauksaimnieki protestēja pret resursu cenu pieaugumu un saražotās produkcijas cenu kritumu. Doma laukumā smagā tehnika. Piena cisternas. Baltas straumes plūst pār simtgadīgo bruģi. Zemnieki savā izmisumā gatavi Rīgu noslīcināt pienā. Laukuma malā mūžveca tantiņa ar nelielu, tukšu kanniņu trīcošajās rokās. “Nevar būt, ka viņi pieniņu... zemē.... Varbūt ielies man kādu lāsīti? Līdz pensijai vēl pusotra nedēļa...”

Ja māla krūzi met pret zemi, tajā esošais piens šķīst uz visām pusēm.
     Māla krūze – valsts. Piens – tauta. Metējs – valdība, vara.
     Pagājuši divi gadi mūsu dzīves. Šo laiku nevar saukt par normālu. Baiļu un draudu aizsegā izsaimniekoti miljoni, ja ne miljardi, ko atdot nāksies mūsu bērnubērniem. Deviņdesmito beigās “bija jāsavelk jostas ciešāk”. Savilkām. Tagad atkal. Velkam. Arī savas dzīvītes. Nē, viens otrs nesūdzas, jo “naudas ir vairāk nekā jebkad”. Viens otrs. No miljona.
     Tauta sadalījusies. Draugi kļuvuši par nedraugiem. Radi par neradiem. Savējie par svešajiem. Vieni neredz tālāk par galda malu, otriem piestāv rozā brilles, trešie tic zinātnei un politiķu godaprātam, ceturtie tēlo, ka risina problēmas, bet patiesībā rēķina savu nākamās piecgades krīzes peļņu. Nē, šī nav “gaļas mašīna” vai “likteņdzirnas”, kā mēdza teikt par latviešiem pēdējo gadsimtu griezumā. Šodien mēs kā pēc zēmera – atsevišķas skaidas, lidojošas izplatījumā ar pēdējo dzirksti krūtīs. Jāņtārpiņi. Ja sanāktu visi kopā, kļūtu luminiscējoši gaiši. Un par velti.
     Nomoda sapnis. Un tikai. Jo krūze ir pagalam, un ar katru mirkli piens aizplūst arvien tālāk. Tas nekad neielīs krūzē atpakaļ. Un “tā, kā bija, vairs nebūs nekad”. Tie, ar kuriem reiz varēja iet pārgājienā, tagad... Déjà vu.

Rakstot šo grāmatu, saņēmām vēstuli:
     “Neizsakāmi žēl mūsu zemītes. Cilvēki sarīdīti. Pārtiek no negatīvā, no dezinformācijas. Bail klausīties, ar kādām domām dzīvo. Paskatījos ziņas. Izslēdzu. Tad uzelpoju un nospriedu – cik labi, ka spēju dzīvot ar savu sapratni un citu galējības nespēj mani izsist no līdzsvara. Man ir daba, jūra, vējš. Mana pasaule, domas un sapņi. Mana brīvība. Mana mīlestība.”

Ir tā – šis nav viegls laiks.
     Bet – mēs esam sīksti un izturīgi. Kā jau jūras krasta nezāles.
     Mums ir mūsu Mīlestība. Spītība. Un Brīvība. Vienkārši ir!
     Un rīt – rīt jau būs citi Laika stāsti.

Izturību vēlot,
Dace un Arturs