Stāsts par Ozolu dzimtas mājām, kam pāri gājuši visi lielie satricinājumi, bet mājas ir saglabājušās, izdzīvojušas. Tas nav stāsts par četrām sienām un jumtu. Tas nav sauss un hronoloģisks mājās dzīvojošo cilvēku gaitu uzskaitījums.

Vēstījums par Dzimtu gandrīz divsimt gadu garumā – no laikiem, kad putna brīvību dabūjušie latviešu zemnieki sāk apsvērt domu par savu kaktiņu zemes, līdz  mūsdienu aktualitātēm – māju pārdošanai, lai tikai varētu doties prom no Latvijas uz Īriju vai citām zemēm, zaudējot savas saknes.

Par to, cik smagi un grūti bija jāstrādā, lai mājas izpirktu dzimtā; par muižkungu mazajām, lielajām un brīžam formālajām riebeklībām, kādēļ radās Piektā gada noskaņojums.

Par to, ka Latvijas zemniekiem bija sava trīsvienība – mājas, zeme un darbs.

Par to, ka cilvēku netikumi vienmēr ir bijuši, vienmēr ir bijis aprēķins, vara, skaudība. Par to, ka sievietes ir iznesušas visu māju dzīves smagumu, nododot māju no vienas paaudzes nākamajai. Par to, ka čaklākos un arī spējīgākos vīriešus samalis nežēlīgais divdesmitais gadsimts.

Lasot šo grāmatu, ikviens var apjaust un izprast to, ko sausi māca skolā vēstures stundās. Autore aizķērusi ļoti sāpīgu jautājumu mūsdienu Latvijā – kas notiks ar Latvijas laukiem, ar Latvijas zemi, ko mūsu senči par dārgu naudu, lejot sviedrus, izpirkuši no vācu baroniem, izcīnījuši Brīvības cīņās? Saglabāsim sev vai par lētu naudu pārdosim lielzemniekam vai ārzemniekam, par pelavām nododot savu priekšteču centienus būt saimniekam savā zemītē un savā valstī?

Šāds jautājums, sākotnēji nemanāms, bet grāmatas noslēgumā ļoti izteikts, vijas cauri visam darbam, cauri Katrīnas un Mārtiņa tik dažādajām pasaules uztverēm, parādot mūsu sabiedrības tik pretējās vērtību sistēmas – saglabāt, kopt, nodot tālāk vai lēti pirkt, restaurēt un dārgi pārdot.

Es ceru – katrs šīs grāmatas lasītājs aizdomāsies, ko darīt. Dzimtas mājas ir vieta, kur atgriezties gan priekos, gan bēdās, gan neprognozējamos laikos, ja vien tās nav pārdotas…

Aivis Biķernieks, sociālo zinātņu maģistrs, sociologs