Man ļoti gribas cerēt, ka Daces Judinas jaunais romāns „Septiņi vakari. Ozoli. Mājas un dzimtas stāsts” nav rekviēms daudzajām pamestajām mājām Latvijas laukos un mežu ielokos; drīzāk tieši otrādi – ceru, ka, izlasot grāmatu, cilvēki attapsies un sapratīs, ka ir vērts atgriezties pie saknēm un atdot dzīvību kādai no senajām ēkām un aizaugušajiem laukiem un dārziem ap tām. Gluži tāpat, kā to dara grāmatas galvenā varone Katrīna Bite.

Lasot šo grāmatu, aizdomājos par to, kā, dažādu laiku un varu ietekmēti, sagriezušies latviešu tautas likteņi un kā, nopērkot pamestas lauku mājas, tu atklāj, ka patiesībā esi atgriezies saviem tālajiem senčiem kādreiz piederējušā īpašumā... Ik pa brīdim nācās sajust kamolu kaklā. Bet, ja mēs par šīm lietām un mūsu tautas vēstures lappusēm nedomāsim un nerunāsim, mūsu vietā neviens cits to nedarīs.

Es šo Daces Judinas grāmatu noteikti liktu vienā plauktā ar „Likteņa līdumniekiem” un rosinātu padomāt par filmas vai vismaz seriāla uzņemšanu, ļaujot ar šo tik bezgala būtisko tēmu iepazīties iespējami vairāk cilvēkiem.

Un, protams, gaidīšu romāna turpinājumu (ja vien autore tādu iecerējusi)!

Una Griškeviča, kultūras žurnāliste