Eh, kā man patīk šie vecie dzimtu stāsti... Un Kates domas par pirmtautas kodu un reliģijām – nu, kā man no galvas izrautas! Sen šāda pārliecība un reliģiju liekulība pataisījusi mani par ķeceri viņu acīs...

Paldies. Izdevies kārtējais skarbi patiesais gabals. Kaut kā dīvaini - daudzas aprakstītās lietas šķiet tik tuvas, it kā par man zināmiem cilvēkiem... Viena no tādiem - mana omīte, kuras vīru aizveda un viņa palika ar trim maziem bērniem. Strādāja visu savu baltu mūžu, bija tik labestīga, cik vien es kādu cilvēku zinu. Tik “padomju laimes devējus” gan no visas sirds necieta. Vectēvs jau atgriezās, bet... diemžēl viņš bija no šiem dažiem stāsta minētajiem vīriem - ne tik stiprs, lai aiz viņa pleciem varētu kāds stāvēt kā aiz mūra, iebiedēts, pret varu klusējošs, bet sabojāto nervu dēļ samērā nejauks pret savējiem, kad iedzēris. Sagrauts cilvēks. Ja ne stiprā omīte, nekas mājās uz priekšu neritētu...

Mūsu zeme vienmēr turējusies uz čaklo un izdarīgo vīru un spēcīgo sievu pleciem. Ne vienmēr gan šīs īpašības pāriet no paaudzes uz paaudzi. Arī šai stāstā stipro sievu ir vairāk.

Tik ļoti gribētos, lai tādu Katrīnu, kas atgriežas un iesakņojas savā dzimtas mājā, būtu vairāk, taču diemžēl skarbā dzīve liecina, ka lielākai daļai vairāk interesē darbs un dzīve prom no Latvijas.

Ineta Tunēna, telekomunikāciju speciāliste