Mīļš paldies par iespēju izlasīt šo darbu tik siltu, pulsējošu un tik ļoti dzīvu! Jūtu un saprotu, ka šis darbs, ir vispersoniskākais un personīgākais no visiem iepriekšējiem veikumiem, līdz kaula smadzenēm, un tas noteikti nav ne viegli, ne vienkārši.

Ļoti uzrunāja jau priekšvārds, kā ar tamboradatu aizķēra pavedienu un vairs neatlaiž. Patika sulīgā, neiesprostotā un tīrā valoda – kā vēss padzēriens tveicīgā dienā.

Lasot bija “kailā nerva” sajūta. Šis stāsts ļoti ievilka, iesūca sevī. Es kā vizuāliķe / kinestētiķe ļoti skaidri un tieši ieraudzīju un sajutu šīs MĀJAS un ļaudis, šos notikumus, traģēdijas, gadsimtu griežus, sāpes, prieku, mīlestību un nodevību - visu, kas, meistarīgi satamborēts kopā, veido LIELO vēstures stāstu. Stāstu, kurā tik milzīga nozīme ir katram no stiprajiem pavedieniem - Ozolu mājām un cilvēkiem!

Vēstījums ir ļoti, ļoti dzīvs, ar savu asinsriti; pulsējot plūst asinis un pamatīgi, ritmiski pukst sirds. Lielās lietas pie mums atnāk īstajā laikā un vietā, un šis stāsts, manuprāt, šodien ir tik aktuāls kā vēl nekad! Te ir viss - secīgas un neizskaistinātas mūsu vēstures lappuses, tik ļoti vajadzīgā sakņu un mugurkaula sajūta, arī ieskicētas atbildes uz LIELAJIEM jautājumiem.

Es šajā darbā atradu atbildi arī uz jautājumu, kāpēc pie mums ir tik daudz cilvēku ar izkropļotu dzīves uztveri - visa šļura, kas mums gāzusies pāri pēdējā gadsimta laikā, nevar neatstāt sekas cilvēka psihē. Kari, izsūtīšanas, zemiskas un gnīdiskas nodevības, iešana pāri līķiem (i burtiski, i pārnestā nozīmē)... Bailes, bailes, bailes, iedzimtas, iegūtas un pārmantotas... Viņi, šo nodevēju, pakalpiņu, aukstasinīgo slepkavu bērni, mazbērni taču kaut kur tepat vien ir, tepat mums blakus un apkārt. Ticu iedzimtībai, gēnu nozīmei, karmai, liktenim, galu galā, nav nozīmes, kā to sauc. Bet Jūdas un citādi mošķi ir / bija un būs visos laikos un tautās :(

No otras puses, - stiprās saknes un stumbrs, kurš spirālveidīgi vijas uz augšu, aptverot spēcīgo pamatni, neskatoties uz sausumu, lietavām, salu vai karstumu. Tādas ir Ozolu dzimtas sievas un Ozolu mājas. Un, kad Jēkabs pārnāca pie savām mīļajām meitenēm, mani parāva tāāāda asaru straume... Tik ļoti attīroša straume...

Spēcīgs, ļoti spēcīgs darbs!!! Un, ārkārtīgi vajadzīgs! Ļoti ceru uz turpinājumu!

Agita Skujiņa – Citroons, uzņēmēja