You are here

Māra Jakubovska “Melnā Berta” (2016, LA)

     “... aizverot pēdējo šīs grāmatas lappusi, gribas skaļi kliegt un ķert aiz rokas katru pretimnācēju, saucot tikai vienu teikumu – sargājiet savējos, nenododiet viņus! Jo brīdī, kad jūs kāda savējā priekšā vai aiz viņa neatgriezeniski aizcērtat durvis, brīdī, kad jūs aizcērtat durvis savas zemes priekšā, viss - jūs nākotnē sodāt visu savu dzimtu..!”

    Agrāk es par grāmatām un teātri rakstīju daudz. Un bieži. Amats uzlika pienākumus. Nu jau kādu laiku tikai lasu. Un skatos. Taču vienmēr ir kāda sarkanā līnija, kad domas par izlasīto grauž, knieš un neliek mieru. Nokļuva manās rokās Māra Jakubovskas “Melnā Berta”. Kā parasti, viss, kas notiek vai atnāk, - īstajā laikā un vietā.

    Šodien, kad pasaule acīmredzami sašķēlusies divos pretpolos – sauksim viņus nosacīti par “kosmopolītiem globālistiem” un “tradīciju turētājiem”, turklāt, pirmie, kā likums, slēpti vai atklāti vīpsnā par otrajiem, jo viņu gara lidojums sniedzas pāri valstu ģeogrāfiskajām robežām, etniskajai un kultūrsociālajai piederībai, savukārt otrie nesaprot un nekad nesapratīs, kā pirmie var tik vienkārši uzspļaut visam tam, kas ikvienam normālam cilvēkam ir svēts;
    šodien, kad arvien biežāk publiskajās vietnēs par labo toni kļūst ņirgāties par savām mājām, ģimeni, dzimtu un Dzimteni, apvainojot visos pasaules grēkos un arī pašu neizdarībā, neaizmirstot “nolikt” tos, kuriem šie jēdzieni vēl arvien kaut ko nozīmē;
    šodien, kad visos TV un informatīvajos kanālos šovi, seriāli, realitātes spēles un falšs, piārots (it kā) dokumentālisms bez brillēm saskatāmās vienotru grupējumu vai personu interesēs,

    ir vairāk nekā svarīgi, pat vitāli svarīgi,
    lai cilvēkus sasniegtu arvien vairāk CILVĒKSTĀSTU.

    Tieši šāds cilvēkstāsts – par mums, par jums, par mani, tevi un kaimiņu ģimeni aiz stūra – ir Māras Jakubovskas biogrāfiskais romāns “Melnā Berta”.
    Smīkņātājiem – nē, nekādas sakarības ar reiz tik bēdīgi slaveno milicijas-policijas vāģi. Nē, - Melnā Berta ir sievietes (Māras Jakubovskas vecmāmiņas Bertas Dēliņas-Grigorovičas) vārds, precīzāk, iesauka, kuru viņai kā ordeni piešķir nežēlīgie pusaudži, skolēni. Pēc īpaši skarba dzīves perioda un daudziem nepelnītiem likteņa sitieniem agrāk dzīvespriecīgā, draiskā un skaistā Dēliņ-skolas-jaunkundze kļuvusi rūgta, prasīga un ietērpusies nemainīgi melnā kleitā... Kāpēc?

    ... ģimenes stāsts sākas ar juku laikiem pagājušā gadsimta sākumā, kad omulīgā Pārdaugavas privātmājiņā dzīvojošajai Dēliņu ģimenei jāizšķiras, ko darīt – vai revolūciju, tuvojošās frontes un Pirmā pasaules kara draudu gaisotnē, vispārējas panikas pārņemtiem, bēgt uz šķietami drošāko milzīgo Krieviju (kur jau priekšā divas vecākās meitas), vai riskēt ar dzīvību un palikt mājās, bet – Dzimtenē... Viņi nolemj bēgt – sašķelt ģimeni un doties svešumā. Divi vecākie dēli un Dēliņu vecā omīte paliek Rīgā, Latvijā – it kā sargāt un apsaimniekot ģimenes māju...
    Lasītājam šajā vietā pirmoreiz nolasās dramatisks lūzums kuplās saimes vērtību sistēmā – palicēji ir ar mieru mirt, bet mirt savā zemē, turpretī aizbraucēji – māte, tēvs, divas vēl ne pusaugu meitas un dēliņš pastarītis – ar šo brīdi kļūst par izdzīvotājiem bez saknēm. Aizbraucēji nezina, vai atgriezīsies, viņiem nav drošības ne par šodienu, ne rītdienu. Krievijā viņi ir tikai traucēklis – visiem. Pamatiedzīvotājiem, jo pretendē uz viņu darba vietām, algas grašiem, uz tā jau lieso maizes kumosu. Citiem bēgļiem, jo piecu cilvēku ģimene ir sīvi konkurenti uz dzīves telpu un dzīvību. Galu galā – viņi izrādās lieki arī savām divām pieaugušajām meitām, kurām (gluži kā Skalbes Kaķīša dzirnavās) prātā nenāk dalīt dzīves telpu, ērtības, rocību un pierasto komforta līmeni ar saviem ģimenes locekļiem, jo – ne viņas tos šurp saukušas, ne viņām par tiem jāatbild...
    Mani neatstāja sajūta, ka tieši tajā brīdi, kad Dēliņu ģimenes māte autoritāri pieņēma lēmumu pamest Dzimteni, šādi it kā dodot visiem iespēju izdzīvot, viņa faktiski atvēra durvis uz dzimtas moku ceļiem, nolemjot to sāpēm un nelaimēm. Lasot un dzīvojot līdzi visam, kam gājuši cauri Dēliņu dzimtas bērni, galvenokārt abas jaunākās meitiņas, jādomā – varbūt tomēr būtu bijis gudrāk palikt Latvijā. Vismaz bērni nebūtu spiesti piedzīvot mātes nodevību (kaut ar cēlu mērķi – par katru cenu nodrošināt viņu izdzīvošanu).

    Vērtējot turpmākos notikumus, kuros iesaistās jau nākamā Dēliņu dzimtas paaudze, neviļus gribas izsaukties – tik maz laimes un tik daudz sāpju, par ko tas viss? Ne īstas, noturīgas mīlestības, ne laulības dzīves piepildījuma, ne līksmu bērnu pulciņu – tikai asaras, intrigas, strīdi, karojošas puses, vilšanās un brūkošas ilūzijas...
    Kā lai zem tādas bēdu nastas nesalūst pat visstiprākais gars, kā lai pie tādas vienaldzības saglabā siltas radnieciskas jūtas? Tad vairs nav jābrīnās, ka pat tie daži dzimtas zari, kuri vēl zaļo un kuplo, šodien stāv tik tālu cits no cita, ka jaunās atvasīties pat nevēlas viena otru iepazīt. Jo – tā vieglāk, tā vienkāršāk.
    No otras puses, - tādai dzīvei cauri ejot, jāmeklē līdzsvars – kaut kas tikpat jaudīgs emocionāli, psiholoģiski, garīgi. Un galvenā varone atrod. Dziesmas, teātri, grāmatas...

    Lasīju – brīžam ar smaidu, brīžam ar rūgtu kamolu kaklā, brīžam – asaras rijot. Un domāju par to, cik simtiem un tūkstošiem šādu dzimtu un ģimeņu, kuras joprojām it kā ir, bet kuru centrālā, vienojošā ass sen jau sabrukusi. Vai šādā dzimtā atradīsies kaut viens enerģētiski tik spēcīgs cilvēks, kurš to atjaunos, un - vai tas vispār iespējams?

    Paralēli visam – cauri vijas sievišķā līnija. Lai kādi laiki, lai cik grūti, lai kāda politiskā vara, trūkums un mocības, meitenes un sievietes vienmēr gribējušas būt skaistas, izglītotas, aplidotas, iekārotas, mīlētas... Nereti viņu sapņi paliek tikai sapņi, ilūzijas izrādās bez seguma, kā dūmi vējā, lai gan piepildījums šķiet tik tuvu, gandrīz aizsniedzams ar roku, un tomēr – atkal garām. Kāpēc?

    Un atkal jādomā par laiku un laikmetu, un to, ko varas, valdības, ideoloģijas, sadzīves kultūras un sabiedrības attieksmes maiņa nodarījusi (un turpina nodarīt) sievietēm. Gribot negribot jāsecina, ka visos laikos bijis ļoti daudz cilvēku – vīriešu un diemžēl arī sieviešu -, kuriem ir paticis un pat sagādājis baudu talantīgu, spožu, radošu personību, kas slēpjas citas sievietes ķermenī un spilgi atšķiras no pelēkā pūļa, pazemot visos iespējamajos veidos, nolīdzināt līdz ar zemi, iedzīt kaktā un vēl apkraut ar vecām lupatām. Lai neizceļas, lai nebāžas ar savu pareizību un talantiem, lai neliek citiem justiem nepilnvērtīgākiem, neaudzinātākiem, neglītākiem. Vienmēr taču var - dūri galdā!

    Bet latvieši ir spītīgi. Latviešu sievietes ir spītīgas. Viņas iztur arī tad, ja viņām visu atņem. Ja atņem mājas, ģimeni, vīru, iemīļoto darbu, aizraušanās. Viņām vienmēr paliek pēdējais patvēruams – kodols sevī. Savas jūtas, domas un atmiņas. Kā Bertai.

    Es teiktu - šī grāmata ir kas vairāk par biogrāfisku atmiņu un bijušo iespējamību stāstu. Tā ir viena lappuse no mūsu Lielās Grāmatas. Viena lappuse mūsu nacionālās, latviskās atmiņas. Daudz vērtīgāka par simt izdomām, kopā ņemtām. Pateicoties lakoniskajai, brīžam it kā skarbi aprautajai, brīžam mainīgajai, bet tieši tāpēc jo dzīvākajai personāžu valodai un domām, kā arī skopajām, taču spēcīgi iezīmētajām vizuālajām skicēm.., mēs viņus redzam. Cauri laika miglai un putekļiem. Grāmatas noskaņu veiksmīgi papildina Nataļjas Kugajevskas vāka mākslinieciskais noformējums.

    Un visbeidzot - “... aizverot pēdējo šīs grāmatas lappusi, gribas skaļi kliegt un ķert aiz rokas katru pretimnācēju, saucot tikai vienu teikumu – sargājiet savējos, nenododiet viņus! Jo brīdī, kad jūs kāda savējā priekšā vai aiz viņa neatgriezeniski aizcērtat durvis, brīdī, kad jūs aizcērtat durvis savas zemes priekšā, viss - jūs nākotnē sodāt visu savu dzimtu..!”

    Dace Judina, 19.10.2016.