Šodien saņēmu šādu vēstuli – par “Trīs klikšķi līdz laimei”. Īsti vietā un laikā... :)

Mīļā Dace!
Atļaujos šādu uzrunu, jo pēc visām izlasītajām grāmatām šādi tiešām jūtos. :) Šonakt pabeidzu lasīt Trīs klikšķus līdz laimei… Sajūtas – prieks, ka izlasīts kaut kas ļoti dziļš un vērtīgs, garīgs piepildījums un cerība (nē – pārliecība), ka pasaulē vēl ir arī Cilvēki, ar uzviju atsver pēdējo nakšu miega trūkumu.Iespējams, skanēs uzspēlēti, bet Anna Elizabete un visa pārējā kompānija, arī četrkājainie, šķiet, kļuvuši tuvi ğimenes draugi, no kuriem ļoti grūti šķirties līdz nākamajai grāmatai.

Taču ar katru reizi arvien mazāk saprotu, kur viens cilvēks var rakstīt tik saistoši, ka romāns pilnīgi un absolūti ierauj sevī. Mani mājinieki jau ir pieraduši – kad ziņoju, ka esmu nopirkusi Daces Judinas jaunāko detektīvromānu, vakaros visi zina, ka mani jāliek mierā: kamēr nebūšu tikusi līdz otram vākam, neesmu runājama… Tās naktis ir manējās. :)

Loloju milzīgu cerību, ka grāmatas vēl taps un taps, jo man tās zināmā mērā ir kā narkotika – ja ilgi neesmu lasījusi vai arī jauno nespēju sagaidīt, ceļu no plaukta kādu no iepriekšējām un lasu vēlreiz.

Domāju, ka cilvēkam jādara tas, kas viņam vislabāk padodas, un Tev vislabāk padodas tieši šādi romāni – kur ir kas dziļāks, par ko padomāt un aizdomāties. Es augsti vērtēju to, ka kāds atļaujas runāt atklāti par tēmām, par kurām vairums sabiedrībā līdz riebumam politkorekti klusē. Turklāt Tavos romānos mūsdienu pasaules problemātika ir veiksmīgi apvienota ar dzirkstošu humoru, sulīgiem aprakstiem, romantiku un kaut kādu netveramu vieglumu, kas laikam arī izskaidro šo darbu pievilcību.

Tāpēc pienāktos novērtēt Tavu pienesumu sabiedrībai tādu, kāds tas ir - dziļš un patiess.

Lai nepietrūkst iedvesmas, un lai ikdiena netraucē gara lidojumam!

Patiesā cieņā un pateicībā, no sirds vēlot veiksmi un radošumu, -

Vineta.

P.S. Atvainojos par garo vēstuli, bet ļoti gribējās darīt zināmas savas izjūtas un pozitīvo pēcgaršu, kā arī pateikt MILZĪGU SIRDS PALDIES!