You are here

Lasītāji par grāmatu

    Fokusgrupas viedokļi
    Dace Judina “ATNĀCIET RĪT”

       Spraigi, dinamiski, pārdroši risinās notikumi, mainot personāžu likteņstāstu trajektoriju - nereti tieši pretēji lasītāja fantāzijai. Annas Elizabetes iekšējais starojums ir kā magnēts, kas ne tikai piesaista noteikta rakstura vīriešus, bet, caur acu skatienu savaņģojot sirdi, aizstīgo līdz dvēseles dziļumiem, neļaujot viņu aizmirst. Iekšējā pasaule kā jūra, brīžiem klusa un rāma, brīžiem kā vētra, brīžiem – pašai neizprotama.
       Lasot jādomā, kur ir robeža starp cilvēku un slepkavu sevī, cik soļi jānoiet no aizvainojuma līdz naidam, vai tiešām atriebība ir tik salda, kā runā. Jādomā, kas ir brīvība, ko nozīmē - brīvam būt, kā, sargājot savu brīvību, neieslāt otra brīvībā. Iespējams, drīz mums kā sabiedrībai būs jāvētī savas brīvības vērtība, vai tā spēs konkurēt ar trīsdesmit sudraba grašiem. Cik liels žogs jāuzbūvē, lai savu brīvību nosargātu, un kā žoga iekšpusē vientulībā nenosmakt. Šoreiz nav no svara - stāsts par mīlestību vai naidu, svarīga ir izvēle. Dzīves ceļā, skrējienā uz laimi, bremzējoši akmeņi būs vienmēr, taču mēs varam izvēlēties - būvēt no tiem žogu vai tiltu. Uz sevi! Vienīgi graši kabatā var traucēt noturēt līdzsvaru, ejot pāri sirdsapziņas tiltam.

    Gundega Kozlova, psihodrāmas speciāliste

       Lasot jauno Daces Judinas grāmatu “Atnāciet rīt!”, ne vienmēr bija viegli abstrahēties no personiskā vērtējuma par romānā aprakstītajiem notikumiem un ar tiem saistītajiem motīviem.
       Mūsdienu lasītāju reti kad var ieintriģēt ar jaunu lasāmvielu, grāmatu tirgus paģēr arvien jaunus pavērsienus, unikālus fantāzijas lidojumus. D. Judinas jaunais romāns šo funkciju paveic pat ar uzviju. Notikumu un negaidītu pavērsienu ņudzeklis vairāku, savstarpēji šķietami nesaistītu noziegumu un intrigu izmeklēšanā un atklāšanā viennozīmīgi sniegs gandarījumu detektīvžanra cienītājiem. Taču tā ir tikai viena – sižetiskā plakne –, ar ko lasītājs iepazīstas, iedziļinoties darbā. Citiem vārdiem, ne tikai katrai grāmatai, bet arī katrai autora ieceres plaknei ir savs lasītājs. Tā ir neatņemama labas literatūras kvalitātes zīme, ja secīgo notikumu izklāsts spēj atklāt citas būtiskas dimensijas un perspektīvas. Lasītājs iepazīst autores attieksmi pret daudzām sociālām problēmām mūsu sabiedrībā, vienlaikus aicinot lasītāju kritiski domāt un vērtēt. Varbūt arī rīkoties...
       Simpātiski, ka D. Judinai nav vienalga. Viņa nespēj samierināties “ar ļaužu trulumu un bezjēdzīgo ļaunumu”. Viņa skaudri ironizē par aprobežotu amatpersonu vienaldzību un publisko tukšrunāšanu. Viņai sāp bezpalīdzība, kas pārņem, konstatējot, ka tīmekli apsēduši ļauni, truli, anonīmi un tādēļ nesodāmi komentētāji, kas gluži kā “mētelīšu virinātāji” ik pa laikam sociālajos tīklos izrāda savus psihiskos fallus. Viņai sāp nodevība un totāls, sociopātisks empātijas trūkums. Dzīve starp idiotiem ir lielākais saprātīga cilvēka pārbaudījums un izaicinājums, izmisīgi cenšoties pašam ar to neaplipt un nesasirgt...

    Egons Rusanovs, zvērināts advokāts

       Pateikt to, ka sāp no savējiem, nozīmē nepateikt neko. Pārsteidzoši mazie, sīkie pavedieni, kur ļaunais apvienojas ar ļauno un labais ar labo... pretēji fizikas likumiem un sakarībām. Tajā brīdī, kad domājam – esam sapratuši, kā tas darbojas, pēkšņi kāds no pavedieniem pārtrūkst. Uz īsu brīdi iestājas haoss, it kā virs galvas būtu izspietojis bišu spiets – bitēm ir sava valoda, viņu priekšā mēs jūtamies mazi un bezspēcīgi. Dzīves notikumi un noziegumi ir tāds pats haoss – kad šķiet, ka viss jau atrisinājies, uzrodas nezināmas detaļas... Reizēm gribas kā Līzbetei – sapakot savus mīļos četrkājaiņus un aizbraukt, atļaujot palicējiem pašiem sevi sagremot un atgremot. Tomēr – pat tas nedod miera garantiju...

    Gundega un Iveta Bideres, DZAB “Ķepu-Ķepā”

       Apbrīnojama ir autores spēja aizraujošā detektīva stāstījumā nepamanāmi iepīt vērtīgas, viedas atziņas par cilvēka slēpto dabu, smago noziegumu cēloņiem, kopsakarībām. Par ģimenes lomu un atbildību bērna personības veidošanā. Ja ģimenē nav harmonisku, savstarpēji atbalstošu attiecību, ja tur valda vardarbība, agresija, pazemojumi, - neglābjami saņemam kārtējo "traumēto personību” ar visām izrietošajām sekām.
       Ja bērnā nav ielikta strikta pozitīvo vērtību sistēma, tukšumu aizpildīs iela, kompānijas un internets.
       Neviena Stambulas konvencija neglābs, ja mūsu izglītības sistēma beidzot nenāks pie prāta un neiekļaus mācību programmās patiešām nepieciešamas zināšanas,lai sagatavotu bērnus Dzīvei. Kā uzņemties atbildību par savu rīcību un tās sekām, kā veidot harmoniskas attiecības, kā rūpēties par saviem tuvākajiem - to skolā nemāca. Kaut nu likumu lēmēji izlasītu šo grāmatu un izdarītu secinājumus!

    Ilze Veitnere, pensionēta klīniskā psiholoģe

       Mūžsenais jautājums – kādi esam kā indivīdi un sabiedrība, kāda ir mūsu pārvaldes sistēma. Katru no mums raksturo tas, kā izturamies pret mazākajiem, vājākajiem, neaizsargātākajiem.
       Ja premjere aicina sabiedrību aktīvāk cīnīties par onkoloģijas slimnieku iespējām, rodas jautājums: ko ir darījusi valsts pārvalde, izpildvara, ja sabiedrībai jānostājas cīņas pozā un jāsāk prasīt tas, ko vajadzētu darīt nozares ministram, kas pilnīgi nejauši ir vienā partijā ar premjeri? Vai tiešām viņi nesarunājas? Īpaši, ja tas skar pacientus, kuri klusi cīnās par savu dzīvību. Valsts pārvalde var atļauties mētāties ar miljoniem eiro, īstenot dažādus projektus, kam nulle lietderības, bet pacientiem un sabiedrībai jāstāv ar pastieptu roku...
       Lielajā politikā politiķi un partijas spēlē politiskās spēlītes, aizmirstot, ka viņi ievēlēti strādāt visas sabiedrības labā. Spēlē arī zemākos līmeņos. Kurš ar kuru draudzēsies, kurš kuram izdarīs pakalpojumu, kurš kuram parādā. Reizēm aizspēlējas tik tālu, ka specdienestu darbinieks regulāri braukā līdzi finanšu haizivij, bet tiešais vadītājs pat nezina, ar ko šis nodarbojas. Kārtības uzturēšana? Jāspēlē, varbūt atlēks labumiņš...
       Taksometra vadītājs aizved pasažieri līdz norādītajai adresei, nolūkojas, kā viņa izkāpj, un aizbrauc. Bet nākamajā rītā uzzina – cilvēks nosalis, nenokļūstot līdz galam. Bēdīgi slavenajā Tik-Tok platformā spīdzina dzīvnieku: ne plēsoņu, ne bīstamu, bet mums pierasto kaķi vai suni. Skatītāji nošausminās, nevēršoties ne policijā, ne par šo video ziņojot platformas uzturētājiem. Un viss.
       Izlasot “Atnāciet rīt!”, nejauši savelkas šādas paralēles. Nesimpātiskas. Nav teikts, ka Daces Judinas darbā viss ir izdomāts. Varbūt dzīvē noticis šausmīgāk, bet rakstniece tikai maigi pieskārusies problemātikai?

    Aivis Biķernieks, sociologs

       Spriedzes piesātināta, emocionāli smaga grāmata, taču izlasāma vienā elpas vilcienā. Intrigas sadzīves, kriminālajā, reliģijas un politikas līmenī. Lasot domāju – uz kurieni ejam vai jau esam atnākuši? Nav palicis gandrīz nekā tīra un svēta. Ģimene, kam jābūt miera ostai, patvērumam, tiek atdota piesmiešanai monstriem. “Vīrietis” atdod ģimeni saplosīšanai, lai pašu neaiztiktu un varētu bīdīt karjeru. Sieviete visu iztur bērnu dēļ. Gadiem slēpti noslēpumi. Kāds savās neveiksmēs vaino to, kuram, viņaprāt, dzīve vairāk izdevusies, izgāžot ļaunumu uz to, kurš blakus, sējot naida sēklas... Kāds izmanto zombēšanas prasmes – uzspiežot uz pareizās pogas, noved otru līdz smagiem noziegumiem. Nežēlība no bērna kājas, jo vecākiem trūcis laika atvasēm iemācīt nedarīt pāri mazākajiem un vājākajiem. Nav svarīgi, cik kāju – sāp visiem. Arī tiem, kam salauzta sirds, kurus tiranizē pašu greizsirdība, kuri klusi paliek fonā un domās atvadās...

    Antra Apanasjonoka, grāmatmīle, IAE fane

       Paņemot kārtējo Daces Judinas grāmatu un atšķirot pirmās lapas, skaidrs, ka būs līķi, taču – tas ir ļaužu truluma un bezjēdzīga ļaunuma rezultāts. Bez saprāta, sirdsapziņas. Bez cilvēcīguma.
       Autore savij kriminālos notikumus ar apkārtējās vides vērojumiem. Zvaigznes viendienītes, nesodāmības sajūta un, manuprāt, viens no būtiskākajiem vienojošajiem elementiem – vienaldzība pret cita cilvēka dzīvību, esību. Citi ir tikai malkas šķilas paša ļaunā enerģijas uzturēšanai; dēlīši trepēs, lai pakāptos augstāk par citiem. To redzam gan divu cilvēku attiecībās, gan valstiska līmeņa lēmumu pieņemšanā. Arī ikdienā var novērot, kā pieaug “es” vērtība – mākslīga, uzpūsta, iluzora, izteikta naudā. Un tomēr – ikvienam pienāk brīdis, kad gribas, lai samīļo, sasilda, sniedz īstu siltumu. Kas pie tā netiek, meklē glābiņu ilūzijās.

    Kristians Blumbergs, resocializācijas speciālists

       Lai kādas dzīves vētras brāžas pāri, Pūču Māja sniedz patvērumu, saturot kopā raksturos un likteņos tik dažāos cilvēkos, neļaujot šai kopienai izšķīst katra personīgo emociju dēļ. Laikā, kad tik viegli pazust, spēja pieņemt, saprast, atbalstīt un nepadzīt no savas dzīves uz visiem laikiem, lai cik smagi grēkots, ir vārdos neizsakāma vērtība. Kādam – pat dzīvības cena. Sevišķi brīžos, kad pagātnes ļaunuma nezūdošā sērga sāk snaikstīt savus taustekļus, tikai kopībā ir spēks. Ļaunums ir nemirstīgs. Nezvērs, kas nekad neiemieg. Tas snauž, kaļ plānus un gaida nākamo iespēju uzbrukt. Nu, nevar cilvēki dzīvot mierā; viņi turpina sēt nāvi! Nebeidz pārsteigt, ar cik daudzām metodēm, kombinācijām, kādu iemeslu dēļ un ar kādiem līdzekļiem iespējams nogalināt. Tikai īsta draudzība, cilvēcība un pašaizliedzība ļauj cīnīties un vienam otru nosargāt.

    Zita Reča, literatūras baudītāja

       Smalkie pavedieni - viegli saraut, mezglā savilkt - gludu atpakaļ vairs nesavīt. Kā sajust robežu, lai sanāk glīti? Vai vecajo padomi, pamācības palīdz? Vai katram pašam savs sāls pods jāizēd? Vienas atbildes nebūs... Paklausīt sirdij, sirdsapziņai, tolerēt ar sabiedrības normām? Svarīgākais - nepazaudēt cilvēcību. Lai cik vīlies vai aizvainots, atceries – tu esi cilvēks! Tālāk sākas Zvērs, ko vada instinkti. Trausla robeža – kā naža asmens. Ne katram izdodas to nepārkāpt. "Turi galvu skaidru, sirdi tīru." Lai izdodas palikt Cilvēkam!

    Jānis Beķeris, lauksaimnieks, uzņēmējs

       “Jauki satikties ar seniem draugiem,” nodomāju, atverot romāna “Atnāciet rīt!” pirmo lappusi un tīksmi iegrimstot pūčmājnieku piedzīvojumos. Vēl nezināju, ka šī grāmata apvērsīs ar kājām gaisā visus manus pieņēmumus par iemīļoto varoņu tālākajām gaitām un liks domāt par... mīlestību un tās izpausmēm.
       Vai iespējams mīlēt, nenodarot iemīļotajam pāri? Brīdī, kad mīlestība izaug tik liela, ka sāp, ir jāapstājas un jāuzdod sev jautājums – kas īsti sāp? Mīlestība vai mana greizsirdība? Mana nepietiekamības apziņa? Un kas liek teikt dzēlīgos vārdus – bažas par mīļoto vai pagātnes dēmoni, kas snaiksta galvas un prasa savu tiesu? Dvēseles tumšās naktis ir smags pārbaudījums. Vai vienmēr blakus būs kāds, kas pamanīs, pasniegs roku, nosargās? Un kas glābs to, kurš visiem stāv klusi klāt un noklāj deķīti, lai kritiens būtu mīkstāks? Neviens neesam pasargāts no dvēseles sāpēm, kad šķiet, ka nekam vairs nav nekādas nozīmes, kad vieglāk ļauties un grimt, nevis kulties un peldēt. Bet cik tālu var bēgt, pirms jāatgriežas?

    Meldra Gailāne, grāmatu blogere

       Sākot lasīt, pazuda laiks un miera nebija līdz darba beigām. Liels prieks atkal sastapt varoņus, kuri laikā gaitā kļuvuši par labiem draugiem. Aizraujošs sižets! Autore kārtējo reizi meistarīgi skar mūsu problēmas, spilgti atainojot cilvēku savstarpējās attiecības: cik tuvu līdzās mīt naids, dusmas, mīlestība un nāve.

    Aivars Ozoliņš, uzņēmējs

       IAE esmu gatava lasīt katrā laikā un vietā - naktī, lietū, pilnmēnesī, saulē, mežā, jūrā, tuksnesī...
       Jaunā sērijas Izmeklē Anna Elizabete grāmata ir pilna pārdomu graudiņiem, kas aicina aizdomāties. Grābju pilnas riekšavas ar šiem PAR graudiņiem un ļauju tiem birt.
       PAR cilvēkiem, kuri komentē visu, visur un bez žēlastības, neskatoties uz to, vai zina, nezina, pazīst, nepazīst. Šī laika realitāte - labi attīstītas tehnoloģijas, bet pietrūkst sarunu ar dzīviem cilvēkiem.
       PAR uzticēšanos savējiem, uzticību kā vērtību. Greizsirdība un nemitīgas aizdomas var iznīcināt attiecības. Vārdi ir kā putni: palaidīsi - vairs nenoķersi.
       PAR cilvēkiem un viņu vājībām. Vājības cilvēku padara viegli vadāmu.
       PAR tiem, kas cenšas otru veidot pēc sava prāta, neļaujot būt pašam.
       PAR draugiem un draudzību. Par māku klusēt un klausīties. Palīdzēt, nevis gudri runāt...
       PAR dzīvību un nāvi. Par to, vai cilvēks tiesīgs atņemt sev dzīvību? Pārdomas par aiziešanu. Kaķis aiziet no mājām, ja jūt, ka jāiet uz Varavīksni. Tā kaķi patiešām dara. Bet cilvēks?
       PAR daugiem un ienaidniekiem. Un savējo nodevību. Ja nodod uzticību, draudzībai vairs nav vietas - katram jāiet savs ceļš.
       PAR cilvēkiem - patērētājiem. Tik trāpīgi - “kad bļodiņa tukša, jāmeklē cits barotājs”. Un cilvēks – patērētājs nesnauž. Tiklīdz beidzas viens finansējuma avots, aši sameklē nākamo. Dažiem tas ir dzīvesveids.
       PAR supervečiem. Supervaroņi, superveči, superspējas, supertēvs, superpasākums, superšovs, superīgi un super... Medijos bieži dzirdēts vārds. Vai šādi veči prastu ko derīgu padarīt? Var gadīties, ka dažs nemācētu ne putnu būri uztaisīt, ne sviestmaizi pagatavot vai saskrūvēt gultu, lai nejūk ārā. Neprastos sabiedriskajā transportā piedāvāt sievietei apsēsties vai pa ceļam uz mājām panest smagās iepirkumu somas. Toties prot ar baudu vārtīties dubļos, kāpt kokā, mest pa bundžām, jo tas taču šovs, laba izklaide, lai parādītu savu veiklību, liktu skatītājiem viņus apbrīnot un tiktu pie titula – supervecis. Un ja vēl samaksā...

    Ruta Skrebele, pedagoģe, literāte

       Lai arī “visi notikumi izdomāti”, pēc jaunās grāmatas izlasīšanas pārņem visai neomulīga sajūta: cilvēku raksturu, īpašību, vēlmju un iespēju buķete ir tik daudzšķautņaina, ka ik uz soļa kāds tevi var piekrāpt, kaut ko noslēpt, iegūt to, kas pienākas tev... Grāmata ievelk pasaulē, kur cilvēks, kurš paveicis noziegumu, saņem sodu. Tā būtu jābūt. Diemžēl “visi notikumi izdomāti”...

    Arturs Nīmanis, projekta IAE mākslinieks



    Jaunumu izziņošana

    Izvēlieties jaunumu kanālu(s), kuriem vēlaties pierakstīties, vai atteikties.