Sagatavošanā
sērijas Izmeklē Anna Elizabete
divdesmit pirmā grāmata
“Atnāciet rīt!”

Februāra sākums, Mežāji
Neatkarīgo ekspertīžu centrs

–Nu, Bārda, kā?! – Damberga laboratorijas durvīs pabāzās nosnigusi, pinkaina galva.
    Miks Kaķītis. Pilnībā atveseļojies, sasodīti enerģisks un nevaldāmi darboties gribošs.

Nepacietīgais jautājums attiecās uz Neatkarīgo ekspertīžu centra jaunāko lietu – Saltā dīķa atpūtas bāzes priedēs atrastajām citplanētiešu olām ar četriem sasalušiem, izkaltušiem skeletiem, kuri tur, visticamāk, atradušies vairākus mēnešus. Iespējams, jau kopš rudens...
     Nekādu citplanētiešu gan nebija. Bija tūrisma industrijas jauninājumi – divpadsmit resnās, augstās priedēs iekārti sintētiska materiāla maisi – ar karkasu, logiem, durvīm un virvju kāpnēm. Tūrisma bukletos un specializētajās tīmekļa vietnēs tas tika pasniegts kā milzu jaunums, jauns meditatīvā eko-tūrisma novirziens, tā teikt, tuvāk pirmatnīgajai dabai.
     Un nu divu meditatīvās ekoloģijas pārstāvju mūmijas, gulēja NEC ledusskapī, gaidot tiesmedekspertu specializēto auto, kas tās aizvedīs uz Rīgu tālākām ekspertīzēm.

Melnpils policijas nodaļas priekšnieks amatā bija knapi mēnesi. Būdams informēts par melnpiliešu un mežājnieku sarežģītajām, lai neteiktu – naidīgajām attiecībām, tāpat par pēdējo mēnešu incidentiem, viņš atzina par labāku novirzīt lietas pārraudzību Lielajai Mājai. Galu galā – četru cilvēku mirstīgās atliekas nav joks. Un ja nu tas nav nelaimes gadījums?

–Tā un tā, – Dambergs atrūca, degunu iebāzis monitorā un kaut ko cītīgi pētīdams. – Panāc! Re, šī ir maisa vīle – pamatīgi nošūta un nostiprināta, nekādu spraugu. Lūk, bet te, te un te – krusteniski iešķēlumi, kas summā dod caurumu apmēram piecu centimetru diametrā. Abiem maisiem identiski caurumi. Kādam nolūkam? Gaisa padevei? Kāda priekšmeta ievietošanai? Savādi...
     –Pieci centimetri, saki? – Kaķītis ar visiem desmit pirkstiem iebrauca slapjajos matos un nepatikā nopurinājās, šobrīd ļoti atgādinādams savus mazos, četrkājainos vārdabrāļus. – Iebāzt, izvilkt... Un ja nu patiešām..? Dambi, kā tev šķiet, vai tie četri miruši savā nāvē?
    –Pilnīgi noteikti ne. Ķermeņu nedabīgās pozas un pāršķiebtās sejas liecina par krampjiem, lielām sāpēm un gaisa trūkumu, kas savukārt liek domāt par indi, narkotikām vai medikamentiem.
    –Plus vēl kāpņu trūkums... – Miks piebilda un nodrebinājās. Pētīdams notikuma vietu, viņš bija pamatīgi izsalis līdz kaulam. Eh, kā tagad derētu Pūču Mājas lielā vanna!
    –Jā, tiešām savādi. Kāpēc lai cilvēki, sataisījušies uz naktsguļu, atkabinātu un nomestu lejā gan virvju kāpnes, gan drošības virvi? Normāli taču būtu tās ievilkt iekšā, vai ne?
    –Ja vien... negrasies noslēgt rēķinus ar dzīvi un nebaidies pēdējā brīdī pārdomāt... Taču nez vai divi, trīs metri būtu šķērslis, lai kritiskā gadījumā nolēktu, – Kaķītis prātoja. – Drīzāk izskatās, ka viņus kāds vispirms iemidzinājis vai apdullinājis, pēc tam noformējis visu līdz galam, aizvācot jebko, kas varētu uzvedināt uz aizdomām, ka pūķa olā atrodas cilvēki...
    –Redzēsim, ko uzrādīs asins analīzes, toksikoloģija un histoloģija, – Dambergs joprojām būrās pa ekrānu. – Kaut kā nepareizi tas viss... Pagaidām varu tikai izteikt minējumus, ne vairāk. Varbūt tās bija auto izplūdes gāzes. Varbūt narkotiku pārdozēšana. Varbūt... čūska. Ļoti indīga un nāvīgi draudīga. Tik krampjaini savilkti locekļi varētu liecināt par ļoti spēcīgas indes iekļūšanu ķermenī...
    –Brr... nebiedē mani, – Kaķītim kļuva neciešami auksti. – Ja čūska, tad taču četriem ar vienu nepietiktu, ne? Tādā gadījuma jābūt vismaz divām – pa vienai katrā maisā... V-velns! Nu, kā var neredzēt un nezināt, kas notiek paša uzņēmumā?! Kā var beigt tūrisma sezonu un aizslēgt atpūtas bāzi, nepārbaudot, vai ēkās un apkaimē viss kārtībā?!

Mika Kaķīša sašutumam bija iemesls. Kad vakar agri no rīta ģenerālim Basam bija piezvanījis Bišu Miķelis, nekas vēl neliecināja par gaidāmo traģisko atradumu.
     Tā un tā, Miķelis devies pastaigāt pa Lielo mežu, paķēris līdzi badapātagu, ko pamērcēt Mežezerā un Saltajā dīķī, Dravu mājinieki traki uz zivīm! Lēnītēm aizlāčojis līdz Saltajam strautam – tagad, ziemā, tur viss kluss un mierīgs, atpūtas bāzē pēc rudens gadatirgus nekas vairs nenotiek – saimnieki pārcēlušies atpakaļ uz Rīgu, vigvami slēgti līdz pavasarim, velna olas arī... Nolēmis piesēst uz laivu piestātnes – tur dziļāks, lielāka iespēja apmānīt kādu zivi! –, gājis tuvāk, kad pēkšņi ezermalā izdzirdis skaļas, sirdi plosošas raudas. Sapratis – kāds nokļuvis nelaimē un, sekojot skaņai, steidzies palīgā. Raudātāja izrādījusies... lapsa. Paceltām priekšķepām kā šunelis tupējusi zem citplanētiešu olu maisa, ar smailo degunu skaļi ošņājoties, pa brīdim biedējoši iesmilkstoties. Pamanījusi cilvēku, pamukusi dažus metrus tālāk, taču palikusi vērojam.
     “Tajā brīdī es sajutu kaulainās klātbūtni,” Miķeļa balss stāstot drebēja. Piegājis tuvāk milzu olām, lai paraudzītos, kas tā piesaistījis lapsas uzmanību, un ieraudzījis divām sānos iešķēlumus, bet apkārt tiem – apžuvušus notecējumus.
    Kļuvis baisi, nolēmis piezvanīt Basam un pūčmājniekiem...

–Kaķīt, tev tas nepatiks, – Dambergs atlipa no monitora. – Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka viena no šīm mūmijām pieder... dīdžejam Duo. Re, te uz rokas paplūdis tetovējums – Dvīņu zīme...
    – Nezināju, ka tevi tā interesē mūsdienu popmūzika, – Miks pavīpsnāja.
    – It nemaz. Vienkārši – kamēr mēs pagājušā gada nogalē apguvām franču kriminālās tradīcijas, mūsu smalkajās aprindās atgadījās mīklains notikums – bez vēsts pazuda lielākās radiostacijas seja, balss un publiskais tēls DJ Duo. Sākumā bija daudz satrauktu ziņu un komentāru, taču pamazām interese noplaka, pavīdēja info, ka šis ar mīļāko aizlaidies uz ārzemēm baudīt dolce vita, un...
    – ...viss? Dzīves baudīšanas vietā – nāve maisā? Un mums tagad nāksies to izmeklēt?

* * *

Mežāji, Mežmuiža
Basa detektīvaģentūras birojs

–...vēl tikai vienu mazu tasīti, Anniņ! – ģenerālis Bass pūlējās pierunāt Annu Elizabeti, kura ar svētā inkvizitora cienīgu sejas izteiksmi stāvēja priekšā kafijas galdiņam.
    –Krusttēv, tu jau šodien piebeidzi trīs kapučīņus – diennakts norma pārsniegta. Ja uzzinās dakteris Konrāds, man būs piepes, ka neesmu tevi pienācīgi pieskatījusi!
    –Mēs viņam neteiksim... – Bass šķelmīgi paplūkāja labo ūsu.
    –Nē. Pat nemēģini savus triciņus! Dzersi zaļo tēju. Bez cukura.
    –Mocītāja! – ģenerālis smagi atkrita izsēdētajā klubkrēslā.

Pie biroja durvīm nikni pieklauvēja, un telpā vairāk iegrīļojās, nekā ienāca pajauns vīrietis, kuru zem elkoņa balstīja enerģiska, pārsmalcināta kundzīte krietni pāri pusmūžam; kā izskatījās, māte.
    –Vai jūs kādu meklējāt? – panākusies soli uz priekšu, Anna Elizabete ievaicājās.
    –Jā. Basu, lai kas viņš būtu. Un viņa detektīvus! – sieviete asi atcirta.
    –Es esmu ģenerālis Kārlis Bass, – sirmais policists lēni piecēlās no krēsla un pievērsās atnācējiem. – Kā varu palīdzēt?
    –Man... pazudusi vedekla! – dāmīte pārmetoši izkliedza tādā tonī, it kā tieši Bass un Anna Elizabete būtu par atbildīgi par šo pazušanu.
    –Lūdzu, sēdieties. Un stāstiet – lēni, mierīgi, visu no sākuma. Vai vēlaties kafiju?
    –J-jā... e-es lab-p-prāt... – vīrišķis nomurmināja un manierīgi apsēdās uz dīvāna stūrīša.
    Piedzēries, salietojies vai vienkārši... memļaks? Annai viņš uzreiz neiepatikās.
    –Neesam nākuši kafijot! Mums cilvēks pazudis... Turklāt – nedomāju, ka jums būtu tāda kafija, pie kādas mēs esam raduši. Luwak. Mēs to pasūtām no Bali. Tā ir ekskluzīva...
    –...jo pupiņas izgājušas garu ceļu – no kafijas koka, cauri civetkaķu gremošanas sistēmai un ekskrementu kaudzītei līdz patērētāju kafijas tasītēm. Zinām, zinām, – Bass nosmīnēja.
    – Cienītā kundze, ja esat nākuši pēc palīdzības konkrētā lietā, varbūt vienkārši izstāstiet, kas noticis, lai varam saprast, kā palīdzēt, – Annas Elizabetes balss skanēja vēsi un rezervēti.
    – Ko jūs... – dāmīte laikam gribēja izkliegt “atļaujaties”, taču memmīgais vīrišķis, negaidīti sasparojies, viņu pārtrauca un žēli iesaucās: “Man pazudusi sieva! Jau trīs dienas!”

Stāsts izrādījās līdz banalitātei vienkāršs.
    Gastona Slokas (tā sauca memmīgo vīrieti) sieva Jana aizvadītās nedēļas nogalē, piektdienas vakarā, devusies uz tikšanos ar klasesbiedriem klubā Spārni – tā esot nemainīga, ikgadēja tradīcija jau kopš viņu iepazīšanās. Aizejot sieva pieteikusi, ka atgriezīšoties vēlu, lai viņš pabaro bērnus, uzliek multenes un noliek gulēt. Viss tāpat kā pēdējos piecus gadus – viņi mīļi atvadījušies, viņš izteicis Janai komplimentu par jauno tērpu, viņa devusies prom. Kājām. Mašīnu nav ņēmusi, jo gribējusi baudīt šampanieti. Teica – atceļam paņemšot taksi.
    Gaidot Janas atgriešanos, Gastons līdz pusnaktij skatījies seriālus, tad samiegojies un turpat dzīvojamajā istabā iesnaudies. Atmodies ap trijiem, nosalis galīgi stīvs. No sievas ne vēsts. Sācis nervozēt. Piezvanījis mātei, lai pajautātu, ko darīt. Māte ieteikusi nogaidīt līdz rītam. Gaidījis. Taču Jana nepārradās ne sešos, ne septiņos, ne deviņos. Vispār ne.
    Gastons atkal zvanījis mātei. Pavēlējusi uz savu galvu neko neuzsākt, viņa pēc stundas ieradusies ar lielu čemodānu. Noteikusi “jūs vajag pieskatīt!” un ķērusies pie izrīkošanas.
    Izsaukta policija, uzrakstīts iesniegums par pazudušu cilvēku, iesniegta sūdzība prokuratūrai par policijas bezdarbību un atrunām, ka vēl nav pagājušas pat pilnas 24 stundas, par 72 nerunājot. Apziņoti lielākie plašsaziņās līdzekļi, ievietots sludinājums soctīklos, izlīmētas lapiņas uz stabiem.
    –...un tad mūsu kaimiņiene Blūma kundze ieteica vērsties pie jums. Ja kāds spēšot palīdzēt, tad tikai Bass ar savējiem, – kundzīte tēloti iešņukstējās. – Nu, kur tā nepateicīgā blandoņa palikusi? Vai kārtīga ģimenes māte un sieva tā dara – viena pati valkājas pa klubiem, kad mājās gaida vīrs un bērni? Kā šai trūka? Skaista māja Teikā, visas ērtības, naudas pietiek, dzīvo un priecājies! Es katru dienu viņus apciemoju, stāstu, mācu, kā labāk pārvaldīt saimniecību, audzināt bērnus, iepriecināt vīru... Bet nē – jāvazājas apkārt... Un tu, lēnais divplāksni, to atļāvi! Re, kur noved idejas “sievai vajadzīgs laiks sev”! Nu?!

Slokas madāmas balsī skanēja tik neslēpts naids, ka Anna nodrebinājās.
    Mja, visas ērtības... un vīramāte vellamāte piedevām. Vai tik pazudusī nav gluži vienkārši aizbēgusi?