Pēcvārds
Zem tā paša Mēness

   Droši vien katram vismaz reizi dzīvē gadījies nokļūt kompānijā, kur skan dzēlīgi joki, kāds tiek nežēlīgi pazemots, kamēr cits – pašpasludinātais alfa – sevi paceļ augstu virs pārējiem, augstprātīgi izbaudot bara vadoņa statusu. Līdz brīdim, kamēr viņu gāž no troņa – nereti drastiskām metodēm, atdarot ar to pašu pārākajā pakāpē. Tad alfa ir neizpratnē, apvainots, sāpināts un pazemots – kā, par ko, es taču neko!? Un ja viņu piespiež atvainoties – o, naids uz mūžu! Bet trakākais – sabiedrība, tie paši reiz pazemotie un apceltie, pēkšņi pārmet kažoku: “Nevajag turēt ļaunu prātu, viņš atvainojās, jāpiedod un jāaizmirst!” Tiešām? Čūska vairākkārt maina ādu, taču indes zobi paliek tie paši...
   Vīrietis gadiem krāpj sievu, beidzot iekrīt un izmoka – piedod. Aizņēmējs aizbēg ar lielu naudas summu, pēc daudziem gadiem uzraksta – piedod. Aukle regulāri sit bērnu, kuram sākas veselības traucējumi; atlaista tikai nosaka – piedodiet. Tēvs gadiem varo meitu, viņa aizbēg no mājām; pēc gadiem, insulta skarts, nošvepst – piedod. Nē, mīļie, cilvēkam ir tiesības NE-piedot un NE-aizmirst.

   Pēdējā laikā bieži jādomā par austrumnieku novēlējumu “Kaut tavi bērni dzīvotu pārmaiņu laikā!”, būtībā – lāstu, jo pārmaiņu laiks nozīmē nestabilitāti, draudus, pamata trūkumu, neticību un neuzticību, un diemžēl – treknu augsni visa veida netikumiem. Jo – trūkst satvara, jo – visu drīkst.
   Tikai tā – ar visatļautību un satvara trūkumu – var skaidrot absurdu, ko esam spiesti piedzīvot ik mīļu dienu – politiski izsaimniekotus miljardus un neadekvātu nodokļu paaugstināšanas projektu; valsts galvenā, mākslīgi apvienotā medija ultraliberālos paziņojumus par divkopienu valsts īpatnībām un draudzīgu sadzīvošanu; zemē nomestus tūkstošus zemisku reklāmakciju rīkošanai par vērtībām, kam jābūt iezīstām ar mātes pienu, ciniski ignorējot tos, kam ik grasis dzīvības cenā; pārgudrus spriedelējumus par pasauli bez robežāmUbi bene ibi patria est stilā, ērti aizmirstot par pašu mājas drošību; skolotāju vainošanu pie tā, ka bērni neprot lasīt, rakstīt, uzvesties, pateikt paldies, toties prot dzert, smēķēt, durties, seksoties un līdz nāvei ālēties pa ceļiem; citādi domājošo un traucējošo noriešanu, apmelošanu, izslēgšanu, nokancelēšanu un izstumšanu.

   Nekā jauna – viss jau reiz bijis. Evolūcijas spirāle ar mīnus zīmi. Overtona logi. Mankurtisms. Dzīvnieku ferma. Trumena šovs. Ar dzelzs stieni caurdurtas, noslepkavotas grāmatas 1. septembra sveicienam vienā no lielākajiem tirdzniecības centriem. Atziņa – kad runā nauda, mūzas klusē!
   Viss reiz pieredzēts. Reformas, reorganizācijas, revolūcijas, represijas, rečekisti... Atkal kā Fēnikss no pelniem atdzimst neprātīgu smadzeņu izlolotās vecās idejas, pasniegtas kā novatorisms, jauna sabiedrības evolūcijas pakāpe. Jaunā cilvēka un jaunās kārtības ideja, kas slēpj masu (sevišķi mazo nāciju)un brīvdomīgo indivīdu iznīcināšanas mehānismu. Vēlētās valdības un savienības, kas, pārkāpjot varas slieksni, mirklī aizmirst dotos solījumus. Politika kā bizness, saukļi kā saziņas forma, mediji kā instruments vēlamās patiesības iebarošanai, cilvēki kā resurss. Un tikai...

   Vairs neizbrīna jautājumi – kāpēc vispār par to jārunā, vai nevar vienkārši mierīgi dzīvot? Neizbrīna indīgās replikas – nevajag sabiezināt krāsas, dzīvē tā nenotiek, problēma nav rakstīšanas vērta, jo pēc dažiem gadiem būs pati izbeigusies... Bet nebeidzas gan! Kļūst tikai trakāk, jo tie, no kā atkarīgas primārās izmaiņas, baidās ieskatīties spogulī, kur pretī raugās monstri ar glāžainu miroņa skatienu, vampīri, kas pārtiek no tuvinieku smadzenēm un asinīm. Metaforiski, protams. Viņu interešu līmenis pēc Maslova piramīdas nesniedzas augstāk par otro iedaļu – drošību un ērtībām; pirmajā, kā zināms, ir fizioloģiskās pamatvajadzības: gaiss, ūdens, miegs, barība, siltums, veselība, dzīves telpa, sekss. Bet trīs pārējās vispār nav vajadzīgas – kādas vēl sociālās vajadzības, atzinība vai pašīstenošanās! Polšs, kārtis, televizors, dators... Secība var mainīties.

   Domājošie raksta: “Joprojām nespēju pierast pie beziemesla ļaunuma un alkām nodarīt otram pāri – aizmuguriski izņirgāt, apsaukāt, apmelot, nonievāt... lai pats kaut uz mirkli paspīdētu.” Naivi? Vai gan nav zināms, ka visos laikos visvairāk nīduši tie, kuri paši neko nespēj vai negrib pakustināt pirkstu, vislabāk informēti ir tie, kuru nav bijis līdzās, un, lai cik tu darītu laba, vienmēr atradīsies kāds, kurš uzgāzīs sūdu spaini un vēl ierīvēs, lai labāk iesūcas un ilgāk smird.
   Divas ķecerīgas atziņas: “Mugurkauls vajadzīgs tāpēc,lai galva neiekristu biksēs” un “Nekad nestrīdies ar idiotu. Nogurdinās līdz nāvei – labi, ja dzīvs tiksi prom...”

   Under the same Moon – poētiska frāze, kas būtībā nozīmē – tepat, tagad, vienlaikus, līdzās, pat ja šķirti vai tālu prom... Salasīt mestos akmeņus un uzcelt pili. Gulēt nopļautā labības laukā, kam pāri skrien rudenīgs vējš, veroties naksnīgās debesīs, ko izgaismo mēness. Skaitīt zvaigznes, nedomājot, ka tās ir miljoniem gaismas gadu tālas, sen nodzisušas saules. Izbaudīt mieru un otra tuvumu, zinot, ka mirkļa burvībai reizēm ir mūžības svars. Mīlēt bez nosacījumiem un izdevīguma...

D.

   P.S. Annas Elizabetes senču – Bergu dzimtas ģerbonī lasāma devīze: “Dzīvība pāri visam!”