Lasītāji par romānu Maskas

    Aizraujošs stāsts, kurā veikli iepītas enciklopēdiskas zināšanas par dažādiem vēstures notikumiem, slavenām personībām, slimībām un masku saistību ar tām, par masku lomu šodienas dzīvē. Autori uzticīgi sev – stāstījumā ievijas viedas atziņas: šķietams ļaunums ir likumsakarīgs, jo tiek dots kā mācību stunda, lai mēs kaut ko saprastu un iemācītos, un tikai no pašiem atkarīgs, vai kārtējo krīzi uztversim kā nabaga cietušie un vaimanāsim, vai sapratīsim doto mācību, izturēsim pārbaudi, uztverot to kā uzdevumu, kas prasa risinājumu caur piepūli, pacietību un savu iekšējo resursu apzināšanu.
    Aktuāli izskan Amazones indiāņu uzdotie jautājumi par mūsu bezjēdzīgajām pūlēm pēc naudas, mantas, atrautību no dabas, ignorējot gadsimtiem pārbaudītās vērtības. Vai tiešām tas, ko darām savā dzīvē, ir tik svarīgs un iztērēto pūļu vērts, un vai skrējienā pēc materiāliem labumiem neesam pazaudējuši vispārcilvēciskās vērtības? Atcerēsimies – “vienmēr tā nebūs”...

Ilze Veitnere, pensionēta klīniskā psiholoģe

    Kas mēs esam? Vai tas, ko redzam, ir patiess? Cilvēki maskās, slēptas identitātes, apmācītas mehāniskas lelles, kas runā “pareizos” tekstus, kam patiesībā nepiekrīt... Kas notiek ar cilvēkiem – jāizliekas, lai tikai netiktu izstumts no bara, sabiedrības? Kad un kurā brīdī cilvēks ir patiess? Kad tiek noņemtas maskas? Vai tas, ko redzam, ir patiesība vai ilūzija – krāsaina, spilgta, bet ilūzija?
    Šā laika devīze – kampt, raut, grābt. Misionāri – cilvēki, kas vēlas mainīt pasauli pēc sava prāta, ieskata, uztveres. Mums tādu netrūkst. Ir gan starptautiski, gan vietējā mēroga spēlētāji. Tikai – kāds ir mērķis? Visperfektākajam plānam vienmēr ir trūkums, kas parādās visnepiemērotākajā brīdī. Reizēm tik būtisks, ka iznīcībā noved ne tikai indivīdus, bet sabiedrības grupas, pat valstis. Vai šie misionāri ir gatavi konstruktīvām sarunām vai meklē tikai savu domu atbalsis?
    Sociālās lomas. Identitāte. Indivīda un amata nošķirtība. Vārdu un darbu nesaderība. Tie, kuri piesauc progresu, nākotnē iebūvējot regresa draudus. Cik vērts ir atvērtās sabiedrības projekts, aicinot uzņemt svešos, gādāt, lai tiem būtu labi, ērti? Pretī saņemot izvarošanas, slepkavības un negācijas, kas noārda gan sabiedrību, gan ideālus.
    Maskas, modernais vīruss. Vēl būs gan zinātniski pētījumi, gan žurnālistikas izmeklēšanas, ja vien patiesības meklētāji netiks stigmatizēti par ķeceriem, tādēļ izraidāmiem, iznīcināmiem. Kāda ir tā izcelšanās – dabiska vai mākslīga? Kurš vai kuri guvuši astronomisku peļņu par dažādu injekciju un vienreizlietojamo masku pārdošanu par milzu naudām? Vai zinātne vērsta uz patiesības noskaidrošanu vai tikai apkalpo lielo kapitālu?
    Tautas kalpi vai tie, kam tauta kalpo? Mūsu pasaules politiskās, ekonomiskās elites sakrustošanās, saradošanās, saplūšana. Dažādu konkursiņu izkārtošana savējiem, neatkarīgi no jomas – ekonomika, uzņēmējdarbība, zinātniskie pētījumi, kultūra...
    Ko redzam visapkārt? Ilūziju vai apzinātu manipulāciju? Maskošanos? Vai drīkstam ticēt tam, ko redzam? Šādi smagi jautājumi, lasot Maskas. Daudz jautājumu, ļoti maz atbilžu. Pārāk maz.

Aivis Biķernieks, sociologs

    Kopš pierastā pasaule apmetusi kūleni un mēs kā sabiedrība esam izkrituši no lietu kārtības nemainīguma, pagājuši daži gadi. Vecā atpakaļsakārtošanās vairs nav iespējama, jaunā vēl nezināma. Cilvēkam mainīt ieradumus grūti. Grūti domāt citādi nekā ierasts. Gribas atpakaļ veco, pierasto, jo tā drošāk. Pat ja drošība ir iluzora. Diemžēl, bet mūsu pieradums domāt un spriest noteiktā veidā, vadoties pēc zemapziņā dusošajiem algoritmiem, ne vienmēr ļauj atšķirt objektīvi notiekošo no subjektīvi šķietamā, reālo no iracionālā, savējo no svešā. Var sanākt tā, ka, pašiem neapzinoties, svešinieku radīto miera ilūziju uztveram kā savu apzināto izvēli, nesaskatot melus. Slēpšanās aiz svešas maskas, lai pasargātu seju, var maksāt tās neatgriezenisku zaudēšanu. Var dzīvot arī tā – drošības ilūzijā ar svešu masku, bez sejas. Līdz brīdim...
    Vara visos, bet īpaši juku laikos, bijusi kārdinoša. Ne vienmēr lai kaut ko caur to iegūtu, reizēm pietiek ar būšanu pašā procesā; apzinoties savu varu pār citiem, gūt baudu, pakļaujot citus. Īpaši, ja notiekošajam tiek piekabināts nosaukums – rūpes, devalvējot otra brīvo gribu būt pašam atbildīgam par savu dzīvi. Kamēr šāds attiecību modelis skar vien dažus cilvēkus, zeme otrādi neapgriezīsies, bet, ja mērķtiecīgi, neredzamu roku vadīts, ceturtās un izpildvaras atbalstīts, tiek īstenots pasaules lāpīšanas plāns, cilvēks var sākt domāt, ka viņš patiešām jāglābj no kaites brīvi dzīvot. Šāds cilvēks labprātīgi uzliks rūpju dienestu vadlīnijās rekomendēto masku – īstu vai iedomātu, lai tikai lieku reizi neieelpotu brīvestības gaisu. Svaru kausos – iluzorā drošība vai iespēja saglabāt savu seju. Izvēle jāizdara, pirms satiekamies ar Anubisu, jo Annuškas izlieto eļļu atpakaļ sasmelt nevar. Lai arī nedzīvojam Ēģiptē un Bulgakovu, būdami politkorekti, nelasām, sirdsapziņu nepiemānīsim.

Gundega Kozlova, klīniskā psiholoģe, psihoterapijas speciāliste

    Laiks vienkārši pazuda, vairākas stundas paskrēja nemanot. Autori kārtējo reizi meistarīgi savijuši mūsdienas ar seniem un ne tik seniem notikumiem. Ļoti interesanti atklāt līdz šim nezināmus vēstures faktus. Vienkāršā un saprotamā valodā parādīta senā patiesība – nauda un vara nespēj darīt cilvēku un viņa dzīvi laimīgu, ja blakus nav ģimenes, draugu un mīlestības. Ļoti gribētos, lai vairāk būtu šādu darbu, kurus lasot kaut uz brīdi varētu aizmirst par savām problēmām.

Aivars Ozoliņš, uzņēmējs

    Fantastiski, nopietni, pārdomas un bailes raisoši...
    Cilvēks... it kā cilvēks saprātīgais. Bet patiesībā? Viens – plēsoņa, kurš gatavs iznīcināt visus un visu, lai pakāptos augstāk par citiem, sagrābtu naudu, varu, mantu, gatavs iet pāri līķiem un nedomā ne par ko citu, kā vien par savām ērtībām. Otrs, it kā cēlu un humānu mērķu vadīts, spēlējas ar citu dzīvībām, gatavs ielīst citu galvās, regulēt sapņus un domas, un atkal – lai palīdzētu sev... Trešais – ziedo naudu labdarībai, sniedz palīdzīgu roku. Cēli? Bet atkal – vai ne tikai sev zināmu mērķu dēļ?
    Cilvēks... it kā sabiedrībā, kolektīvā, pūlī. Patiesībā – pilnīgi viens. Nevienu neinteresē, kā tu jūties. Bet, lai izdzīvotu, jāliek maska, kas sapludina ar pūli. Maska, kuru vari noņemt tikai mājās, savās sienās. Un arī tikai tad, ja tur kopā ar tevi ir savējais, tāds pats kā tu.
    Visa dzīve kā teātris... tikai par daudz viltus režisoru. Tas biedē. Tomēr, lasot grāmatu, rodas maza cerība – varbūt starp mums ir Januss, kurš pietuvinās lielo un taisnīgo Norēķinu?! Ne tāpēc, lai pats pakāptos augstāk, bet tāpēc, ka pašam sāp...

Antra Apanasjonoka, grāmatmīle

    Grāmatā aprakstītie notikumi sākas oktobrī – aiz loga plosās vējš, koki lokās līdz zemei, mistiska baiļu sajūta gaisā. Šāda vētra pāris minūtēs var iznīcināt visu, kam cilvēks veltījis mūža lielāko daļu – noraut mājām jumtus, sagāzt siltumnīcas, pārraut elektrības vadus, applūdināt dārzus...
    Baiļu klātbūtne. Aiz loga un lasot Maskas. Ja nu viss aprakstītais nav izdoma, bet īstenība?
    Lasu, un pamazām sajaucas kopā mistiskais ar realitāti, īstenība un sapnis. Ap romāna vidu likās, ka pati esmu nonākusi kādā dīvainā eksperimentā. Kļuva baisi, ka tas varētu piepildīties.
    Filozofisks, spēcīgs romāns. Ne velti darbs nodēvēts: Sapnis. Pasaka. Vēlējums.
    Cilvēks vēlas būt visvarens. Valdīt, nereti iznīcinot vājāko. Tie, kas manipulē ar cilvēkiem, zina, ka cilvēkus var ietekmēt ar naudu, bailēm, neziņu un trauksmi. Nesen piedzīvotais pandēmijas laiks – vai tāpēc, lai mainītu pasauli, liktu apstāties, padomāt, uz kurieni un kāpēc ejam? Pabūt kopā ar savējiem, novērtēt to, kam ikdienā paskrējām garām? Mācība? Līdz citam pārbaudījumam.
    Var uzlikt maskas. Visādas. Bet dvēselei maskas nav. Tā ir pāri visam. Kas notiek pēc tam, kad apstājas viss, arī sirds? Kāda ir dzīve AIZ? Vai dzīve turpinās pēc tam? Ja dzīve uz zemes esot viens no elles lokiem, tad kas ir pēc tam? Atbildes nav. Nebūs. Un arī nevajag.
    Romānā ir jēdziens – slima dvēsele. Slima tā esot tad, ja pazaudēta saikne ar dabu. Katra nākamā paaudze diemžēl no dabas attālinās. Daudzi nezina pat elementārus augu nosaukumus, kur nu vēl to ārstnieciskās īpašības. Zudis pieticības jēdziens – vajag daudz, visa daudz. Dvēsele slima. Kā ārstēt dvēseli? Dzīve gudrāka par mums, katrai lietai savs laiks.
    Vētra aiz loga. Vētra pēc grāmatas izlasīšanas. Ko atstāsim aiz sevis nākamajām paaudzēm? Kāda būs pasaule pēc mums? Nez, vai no tās citas pasaules, kurā katrs reiz nonāks, varēs uz Zemi palūkoties? Zemes laiks un cits laiks... Vai tas eksistē?

Ruta Skrebele, literāte, pedagoģe