Pēcvārds
Piedot sodīt attaisnot

Brīdī, kad turat rokās šo grāmatu, tas jau ir noticis. Mēs atkal esam spēruši vienu soli pretī... Kam? Gaismai tuneļa galā vai pāri kraujas malai?
    Smags jautājums. Tieši tādus jūs, Lasītāji, pēdējā laikā mums uzdodat arvien biežāk – izbraukumu tikšanās reizēm, e-pastos, feisbuka čatiņos, komentāros. Jūs vaicājat, jo tas sāp, biedē, uzdzen drebuli, nozog miegu un mieru... Ja zinātu, kas tālāk? Kā būt, ko darīt?
    Skaudri iedzēla divi teikumi no kādas sarakstes:
     “Tagad ļoti svarīgi ir zināt, kurš ir savējais, kurš tikai blakus stāv.”
     “Šausmīgi daudz rūgtu vilšanos it kā draugos un līdzcilvēkos.”

Ir lietas, par ko nevar nedomāt.

...par aizvadītajiem gandrīz trīs gadiem, kad dzīve pēkšņi izlēca no sliedēm, bet cilvēki sāka cits citu šķirot, grupēt, izsmiet, vainot un nīst. Cilvēki bija spiesti uzlikt maskas, turpretī vara tās beidzot nometa un parādījās visā savā atbaidošajā būtībā. Kā var neshēmot, neņemt, nedalīt? Kā – nepavēlēt un nesolīt? Kā var noturēties pretī kārdinājumam lemt ne vairs desmitu un simtu, bet miljonu likteņus? To, kuri gaida palīdzību, bet nesagaida...

...par aizvien biežākajiem mediju skandalozajiem raidījumiem vai publikācijām, kas atklāj kāda politiķa, politiskās apvienības vai partijas glumības, divkosību vai kaitniecisko darbību pret šīs valsts/ zemes iedzīvotājiem. Taču šiem skandāliem, kā likums, neseko ne vētra, ne devītais vilnis, tikai vārga ūdens virsmas paņirbināšanās...

...par mundieru padilušo godu un pašvaldību ieliktnīšuaroganti birokrātisko darba un komunikācijas stilu un perfekti noslīpētajām atrunām, savas kļūdas, melus, nezināšanu un neprofesionalitāti aizbildinot ar “novadu reformas sekām”.

...par ārpus skaidrā saprāta kontroles izgājušajiem notikumiem tuvējos kaimiņos – zilo debesu un saulespuķu zemē, kur lietus vietā līst asinis, bet par laika pamatvienību kļuvusi dzīvības sekunde. Mēs visu redzam un dzirdam, mēs jūtam Mordoras nāves elpu līdzās un atkal jau uzdodam to pašu jautājumu – kurš no tā gūst labumu?

...par pieaugošo visatļautību, cinismu un apzināto tieksmi sāpināt. Uz ielas, ekrānā, tīmeklī, transportā, darba vidē. Diemžēl arī skolās, bērnudārzos un... ģimenēs. Mājās. Tajā siltajā dzīvības kodolā, kur it kā būtu jājūtas pasargātam no visa pasaules ļaunuma. Būtu...

...par streikiem, piketiem, gājieniem, plakātiem un reklāmklipiem. Par aizkustinošām dziesmām no skatuves un pie ugunskura. Par skaistām, gudru vārdu pārpilnām un gandrīz ticamām runām. Par centieniem visiem līdzekļiem uzrunāt... nevis patiesi savējos, bet tos, kuriem par tādiem uz brīdi jākļūst, jo – tā vajag statistikai...

...par to, ka daži pēdējā laika atslēgas momenti – gadsimta sērga, karš kaimiņos, krītoši stabi, austrumu robeža un valodas likums – spējuši pašos pamatos satricināt gadu desmitiem ilgušas lietišķas un privātas pazīšanās un pat it kā draudzības. Tieši tā – it kā.

Grāmatas tapšanas laikā izveidoju tīmekļa aptauju ar jautājumu “Kas ir nodevība?”. Gribēju saprast – ko domājam, kā jūtam, vai spējam apjēgt, kur un kā dzimst ļaunums, kas to baro un lolo? Ja godīgi, atbildes šokēja.
    Daļa viedokļu bija skaudri un lakoniski: “Nodevība ir asa stikla gabaliņš zeķē. Tu ej, tas sasodīti sāpīgi griežas ādā, bet asinis savos apavos sajūti tikai tu...”, “Sava labuma dēļ kādu nostumt malā, laipni smaidot, apkampjot dunci iedurt mugurā”, “Nodot var tikai tuvais, tas, kam uzticies. Nodevība ir atmaksa par tavu naivo, tīro draudzību. Ir tādi, kas nekad tev nepiedos to, ka atļāvies ar viņiem draudzēties”.
    Daļa – apcerīgāki: “Paša muļķība. Svešs nevar nodot. Tikai tas, kuru nepelnīti pielaid pārāk tuvu dvēselei...”, “Nodevībai ir dažādas sejas. Var nodot ideālus. Var nodot Tēvzemi. Var nodot cilvēku, kuru nemaz nepazīsti. Var nodot biedrus. Kā izpaužas nodevība? Nosūdzēšana. Pamešana. Gļēvums. Izdevīgums. Bailes. Pārliecība. Kas mudina uz nodevību? Varbūt – atriebība?”, “Ir baltie meli”, bet nodevība ir tikai melna”, “Vislielākā nodevība var būt tikai pašam pret sevi. Runāju vienu, daru ko citu, tā zaudējot uzticību sev. Apkārtējo viedokļi un domas ir rezultāts – kā bagāža, kas jāvelk sev visur līdzi.”

Mja... Un tad bija atbildes, par kurām (un to autoriem) vēl ilgi nācās domāt.
     “Uz objekta uzlikto gaidu sabrukšana, pateicoties objekta rīcībai/nerīcībai”, “Nodevība ir tik relatīva, ka to nevar definēt!”, “Ekspektāciju sagraušana, laikam...”, “Nodevība ir kad kaut ko, ko vajag pašam, nodod otram”, “Kad tu no citiem sagaidi vairāk, nekā no sevis”.
    Punkts uz i: “Ar to apzīmē dziļo vilšanās sajūtu, kad kādas personas, ar ko mijiedarbojies, rīcība krasi neatbilst gaidītajam. Pieaug proporcionāli: jo vairāk dod, jo vairāk esi vīlies. Pēc fakta tā ir vājuma pazīme. Sevis paša satracināts ego par neizdevušos darījumu... Nav nozīmes ārēju faktu kopumam. Nozīme ir paša uztverei. Cilvēku, kurš pieņem pasauli, spēj būt pilnīgi nesavtīgs un mīlēt bez nosacījumiem, īsti nodot nevar. Nav cietušā. Nodevība ir subjektīva sajūta. Mēs nevaram izmainīt pasauli... bet varam izmainīt savu uztveri.”

Un tad tu, cilvēks, sēdi un domā. Domā un pārdomā. Un sāc vēlreiz no gala. Līdz beidzot saproti, ka, nodzīvojis pusmūžu, tā arī neko neesi sapratis. Jo tu, naivuli, esi dzīvojis pārliecībā, ka nodevībai (jebkurai!) nav un nevar būt nekāda “cita skatu punkta”. Nodevība nenozīmē vārdu spēli “nodot paciņu pakomātā”. Nodevība – tie ir nodoti cilvēki, uzticība, ideāli. Nereti nodevības sekas ir nāve. Nodevība un meli kā lielās ētiskās kategorijas vispār ir visļaunākais, kas var būt. Un attiecībā pret tiem nevar izmainīt savu uztveri. Vai nu ir, vai nav. Nevar būt pa pusei miris vai daļēji stāvoklī. Nevar drusciņ melot vai drusciņ nodot.
    Tāpēc tik nesaprotama ir šī arvien pieaugošā tieksme attaisnot neattaisnojamo...
    Tīša un netīša, liela un privāta, īsta un piedēvēta. Tai līdzi nāk apmāns, manipulācija, pašlabuma kāre, dažādi izprasti fakti vai iezombētas “vienīgās patiesības”, kad “savējais” par savējo ziņoja. Un vairums tīši. Acīs skatoties, laipns, balts un pūkains, bet ziņojums jau sacerēts un nosūtīts. Kāds netīši, cits aiz pārliecības, ka tā ir pareizi. Tīšais nodevējs ļoti labi zina, ko dara. Netīšais to reizēm uzzina tikai no sekām. Nodotajam sāp, ir jāpārdzīvo aizvainojums, jādomā, kā tālāk dzīvot. Ja vispār vēl dzīvs...

Kāds no diskusijas dalībniekiem uzdeva pretjautājumu: “Bet kas mudina uz nodevību? Varbūt skaudība? Tā saistīta ar slinkumu. Šī ķēdīte sākas ģimenē vai tās trūkumā.”
    Un šajā brīdī prātā ieskanas ne vairs trauksmes zvani, bet spalgi gaudojošas sirēnas.

Pirms kādas nedēļas, uzzinot par kārtējo “spožo izglītības reformas pavērsienu”, proti, vidusskolā politika, tiesības, vēsture, ētika, reliģija, ģeogrāfija, ekonomika, filozofija un pat uzņēmējdarbība tagad pamatkursa un optimālā kursa ietvaros tikšot mācītas integrēti un starpdisciplināri vienotā priekšmetā, viena sabiedrības daļa (“aptaurētie inteliģenti!”) sašūmējās, kamēr pārējie turpināja rāmā mierā vērot priekšvēlēšanu aģitpropku šovus.
    Kāda starpība, ko var cepties? Ja vajadzēs, mājturībā ceps pankūkas, pie viena izdziedot ķīmijas formulas. Bet to garlaicīgo vēsturi – da nu viņu! Labāk izspēlēs kādu vēsturisku drāmu vai uztaisīs laboratorijas darbu, piemēram, uzkonstruēs giljotīnu, lai var izmēģināt...
    Absurds? Protams. Taču, kad nu ūdens smeļas mutē, arī sabiedriskie darboņi beidzot sāk celt trauksmi: prasmju attīstīšanas procesā esot aizmirsts par vēstures būtību un vēstures dzīvajiem stāstiem kā cilvēces lielāko vērtību. Katrs šāds stāsts – ciemā, pagastā, novadā, valstī – tie esam mēs, mūsu identitāte. Bez tā visa mēs būtu vien bezsakņu, bezdomu, bezsirds mankurti.
    Diemžēl – virziens jau ir parādīts...

Tad nav jābrīnās, ka audzēknis gaišā dienas laikā uzbrūk pedagogam un ar vairākiem naža dūrieniem cenšas viņu nonāvēt; nav jābrīnās, ka audzēkne “piekasīgai” mūzikas skolotājai iedur plecā zīmuli; nav jābrīnās, ka piecpadsmitgadīga skuķe vairāk nekā 17 reižu smagi iesit un iesper 12 gadus vecai meitenītei, kura no pārdzīvotā zaudē runas spēju, toties policija atrod pantu, pēc kura atteikt ierosināt krimināllietu; nav jābrīnās, ka divi apnarkojušies pusaudži nožņaudz, sadur, nosit un vēl drošības pēc pakar par sevi vecāku jaunieti, bet kāds cits to aizrautīgi nofilmē. Nav jābrīnās, ka skolotāji, reiz aizgājuši no skolām, nesteidz atgriezties – ne tikai pārciesto administratīvo pazemojumu, nepietiekamo finanšu un lielās slodzes dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka iznīcinošo reformu dēļ padarīti par muļķiem, zaudējuši autoritāti un elementāru cieņu, jo pāri visam nu ir bērnu aizsardzība, iekļaušana, integrēšana un bērnu tiesības bez pienākumiem.
    Sekas? Jau redzam. Un būs vēl.

Pēc šiem incidentiem ļaudis soctīklos raksta: “Zinu tikai to, ka meitas audzinātāja ir sadurta... Meita baidās... Kad uzzināju, tiešām slikti palika!”, “Ir jārunā par to, kas notiek. Audzēknes ir šokā un nobijušās”, “Skolotājs ir visneaizsargātākā sabiedrības daļa!”, “Kādu dienu skolā manam dēlam pirmklasniekam 6. klases skolnieks vienkārši iespēra pa vēderu un gāja tālāk”, “Šoreiz uzbruka skolotājai, nākamreiz citam audzēknim. Vai tiešām jāgaida letāls iznākums, lai piespiestu ierēdņus beigt bubināt par bērniņtiesībām, kas ļauj skolas apmeklēt visiem agresīvi noskaņotiem indivīdiem (neatkarīgi no agresijas iemesliem)?”, “Diemžēl – tādiem pasaule vaļā... ne tikai bērniem. Kamēr normāliem cilvēkiem jāstaigā bailēs viņu dēļ?”, “Likvidē specskolas, jo nepieciešams realizēt jaunos lozungus, lai var optimizēt skolu tīklu, lai var ministriju spalvas spodrinātt!!!”, “Iekļaujošā izglītība nav slikta lieta, bet visam jābūt saprāta robežās!”.

Visam jābūt saprāta robežās.... Tā mēs domājam, tā mēs ceram. Tā mēs vēlētos.
    Bet ja nu, kā dziedāja Igo, “dzīvē viss ir savādāk”?
    Kas ir tie, kuri tīko mūs vadīt un izrīkot? No kurienes viņi nāk, un kādas ir viņu septiņas senču paaudzes?
    Ja nu gēniem un pārmantojamībai ir lielāka nozīme, nekā mums labpatīk atzīt?
    Ja nu asinsbalss runā skaļāk par spožākajiem diplomiem?
    Ja nu aiz skaistiem vārdiem ir baiss tukšums, ko nevar piepildīt ne ar kādām reformām, instrukcijām un likumiem?

Visu laiku pa ēnu, tikai pa ēnu vien... Nekas nemainās. Un... nemainīsies. Kamēr nebūs izlīdzināti visi vecie pāridarījumi. Kamēr mūsu vidū būs svešie – ar svešiem vārdiem, svešos zābakos... Tikmēr attiecību pamatu veidos meli, vardarbība un klusēšana. Tikmēr turpināsies ļaužu likteņu maitāšana, izraisot gan privātas traģēdijas, gan lielāka mēroga katastrofas, kas jau ietekmē daudzus jo daudzus. Atliek vien pabrīnīties – bet kā apkārtējie gadiem var neredzēt un nepamanīt entos noziegumus paši savā degungalā? Var. Jo katram savas rūpes, raizes un savs krekls. Varbūt – negrib pamanīt, jo no zeltītas klusēšanas nereti tiek savs labumiņš. Izdzīvošanai tas ir svarīgi. Kur diži aizskriesi? Jāpaliek un jāpielāgojas.

Šodienas apstākļos zīmīgi izskan abu Kārļu (jaunā un vecā) dialogs no IAE “Lāsts”:

– Vai mēs reiz tiksim vaļā no pagātnes rēgiem?
     – Nekad. Visas mūsu nelaimes – gan sīkās, gan lielās – ceļas no okupācijas, kas joprojām nav beigusies. Un, kamēr vien karojošās puses un visi iesaistītie nebūs izlīguši, lūguši un saņēmuši piedošanu... Kas nenotiks, jo atkal tiek kurināti jauni naida zupas katli...

Visbeidzot – citāts no kādas vēstules: “Nodevība? Kad sev nevari acīs paskatīties.”

Lai mums nav jāvaino spogulis, ja nespējam tajā redzamajam atspulgam ielūkoties acīs!

Dace