Izmeklē Anna Elizabete
septiņpadsmitā grāmata
“Viņš vairs neatgriezīsies”

Lielā Māja
Ministra Auniņa kabinets

–Jūs lieliski tikāt ar visu galā! – Auniņš viņu apsveica.
     –To jau vairāk Dambergs ar puišiem, ne es, – Kaķītis apmulsa.
     –Varbūt, taču paaugstinājumam nolemts izvirzīt tevi. Policijas priekšnieka krēsls ir brīvs. Vai esi gatavs to ieņemt?
     –Un Boze?
     –Viņš vairs neatgriezīsies.

Miks aizdomājās.
    Tā, te nu tas bija – ilgi gaidītais augstākais karjeras punkts. Vēl augstāk par to būtu vien ministra amats. Bet tur labi jūtas Linards.
    Jā, te nu tas bija. Viņš bija novērtēts un izredzēts citu kandidātu vidū – kā uzticamākais, iederīgākais. Profesionālākais?
    Un kāpēc gan lai tā nebūtu?
    Viņam ir četrdesmit astoņi gadi, un ko viņš ir sasniedzis, ko panācis, ko sastrādājis? Kas viņam pieder?
    Īstas ģimenes nav. Māja it kā ir, taču tur dzīvo divi būtībā sveši cilvēki.
    Tik vien, ko par savu saukt, kā mazais pusotristabas stūrītis Rīgā, taču arī uz to jau sākusi glūnēt kāra acs – jaunā mācību gada pirmajā dienā, Uģim uzsākot mācības Mežāju Lauksaimniecības skolā, Sandra bija pamanījusies samaitāt prieku, noķērcoties pa visu pagastu: dēlam noteikti jāstudē Rīgā, jāsāk domāt, kur dzīvos!
    Kaķītis bija pagrābis no pakaramā jaku un aiznesies uz Mežmuižu.

Jaunais amats nozīmētu lielāku algu un, iespējams, dienesta dzīvokli. Lielu.
    Ko darīt? Vajadzētu ar kādu aprunāties. Vislabāk – ar krusttēvu. Un ar Līzbeti. Viņiem no viņa neko nevajag, viņi būs objektīvi...

–Kaķīt, tu mani dzirdi?
     –Tieši tā!
     –Tev ir trīs dienas pārdomām...

Ne viens, ne otrs nezināja un pat iedomāties nespēja, kāda elle ies vaļā Lielajā Mājā, kad atklāsies, ka viena no septiņām Piejūrā atrastajām zobu protēzēm pieder ģenerālim Guntim Bozem...

* * *

Pūču Māja

– Egu, es nevēlos, lai tu tur iesaistītos. Lai jūs... abi... iesaistītos tajā izmeklēšanā, – raudzīdamās pa atvērto logu pāri Melnupes nekustīgajiem ūdeņiem, Anna Elizabete tikko sadzirdami nočukstēja. – Tas nebeigsies labi... Tur ir...
    Egons, vasaras nakts skaņu ieaijāts, jau bija sācis laisties miegā, taču bažīgais čuksts mirklī viņū uzrāva sēdus. Abi? Nebeigsies labi? Ko tas nozīmē?
    – Līzbet, ko tu tikko teici? Kas nebeigsies labi? – viņš izlēca no gultas un piesteidzās pie skumjā stāva sudrabotajā naktstērpā.
    – Tā... izmeklēšana... par ģenerāļa zobiem. Tur kaut kas nav tīrs. Es nevaru neko paskaidrot, man nav neviena paša fakta, taču es zinu – tās ir lamatas. Jums abiem – tev un Kaķītim. Šī ir tā reize, kad vajadzētu palikt malā un ļaut strādāt citiem.
    – Līzbet, tev kāds kaut ko teicis? Tu ar kādu esi runājusi? Ar Basu vai Podziņu?
    – Nē, nē, nē un nē.
    – Ar Veco Maksi, profesoru Mihailovu?
    – Nē.

Dambergs apmulsa.
    Ja ne trīs pieminētie, kurš cits gan būtu varējis ko teikt? Nē, jautājums jāuzdod citādi: kurš no viņējiem vispār kaut ko varētu zināt par šo lietu? Āmurs? Grīslis un viņa puiši? Kinologs Viktors? Nez vai. Viņiem savas lietas prātā. Kas atliek? Linards Bet kādas gan Annai Elizabetei varētu būt darīšanas ar iekšlietu ministru Auniņu, turklāt tā, lai viņš, Egons Dambergs, par to neko nezinātu?

– Vai tas bija Au..?
     – ...nemini, nevajag. Vārdi nav svarīgi. Svarīgāk, lai jūs abi ar... un pārējie sevi pasargātu. Sen neesam bijuši Berghofā. Arī Zviedrija šajā gadalaikā ir skaista...
    – Līzbet, tu runā mīklās.
    – Varbūt. Bet varbūt vienkārši der ieklausīties?
    – Tu piedāvā tagad visu pamest un braukt prom – uz ārzemēm? – Dambergs neticības pilnā balsī pārvaicāja. Tas gan vairāk līdzinās mudinājumam bēgt.
    – Un kāpēc ne? Manuprāt, tev joprojām ir neizmantots atvaļinājums. Un, galu galā, ko jūs ar puišiem nolēmāt? Solījāt: pēdējā lieta un viss, turpmāk sava aģentūra!

Vai gan viņa varēja stāstīt Egonam vai Mikam par dīvaino telefona zvanu vakar, agri no rīta, tiklīdz Egons bija aizbraucis uz Rīgu?
Metāliska balss bija nočerkstējusi:

–Pasaki abiem savējiem, lai liekas mierā. Citādi, svešus zobus meklējot, pazaudēs savējos kopā ar galvu. Kas gājis, tas aizgājis un vairs neatgriezīsies. Nejaucieties!

(Grāmata iznāks 2022. gada nogalē.)