Lasītāji par romānu “Viņš vairs neatgriezīsies”

Grāmata, kas ierauj notikumu virpulī, liek apstāties un padomāt – kādi cilvēki mums apkārt, kādas patiesās vērtības un dzīves jēga?
    Vai cilvēku dzīšanās pēc varas un amatiem nav pamats tam, ka vienubrīd jāsecina, ka nekā nav – ne draugu, ne ģimenes, ne tuvu cilvēku, kam esi vajadzīgs. Varbūt formāli ir ģimene, bet tajā trūkst mīlestības, uzticības un sirdssiltuma. Vai, dzenoties pēc varas, netiek nodarīts pāri tuvākajiem? Kur tā robeža, kad jāpasaka “stop!”? Vai ir atpakaļceļš uz cilvēcisko, ja pieļauta kļūda? Pulkvežleitnants Miks Kaķītis brīnišķīgi parāda, cik dārga ir amatu un varas cena.
    Vai tas ir tā vērts? Kas ir cilvēki, draugi, darba kolēģi apkārt? Vai reizēm nav tā, ka nepamanām savā vidū “vilku aitas kažokā”? Ko darīt, ja pamanām? Ir tik grūti, ja nodod cilvēki, kuri bijuši personiski nozīmīgi un skaitījušies uzticami draugi. Kas veido “vilkus aitas kažokā” – pagātnes mantojums, iedzimtība, neaudzinātība vai patieso vērtību trūkums? Jautājumi, kuri liek aizdomāties.
    Katram būs sava atbilde. Arī man. Šis ir smags laiks, apkārt vējo smaga enerģētika, un tikai no mūsu sirdsapziņas skaidrības un patieso vērtību apzināšanās būs atkarīgs, kas notiks tālāk.
    “Tikai laiks parāda, kurš tev līdzās ir draugs, kurš ienaidnieks.”

Inga Randare, izmeklētāja

Mainoties varas vīriem un sievām, nereti mainās arī iestāžu vadītāji un amatpersonas, ja vien nav paspējušas piekrāsoties pareizajā krāsā vai nepārprotami iestājušās konkrētās varas partijas biedru rindās. Bieži, no malas skatoties, rodas priekšstats par aizkulišu spēlēm, piemēram, krēslu zaudē valsts sekretārs, no amata atkāpjas augsts policijas virsnieks vai korupcijas apkarotājs.
     Reizēm viss šķiet skaidrs un saprotams, reizēm tā ietīstīts dažādu leģendu miglā, ka nav pat mazākās nojausmas. Vismaz tobrīd. Patiesā informācija, cik nu patiesa, parādās vēlāk, un “nacionālais varonis”, kurš amatu zaudējis ļaunās sistēmas dēļ, nereti vairs nav ne varonis, ne taisnības cīnītājs, bet sava labuma meklētājs. Vai, tieši pretēji, – no sistēmas aiziet tādēļ, lai nezaudētu savu izpratni par to, kādai jābūt pasaules kārtībai un likumībai. Ko darīt? Pieņemt piedāvātos spēles noteikumus, kas tiek maskēti ar cēliem reoganizācijas mērķiem un reformām, vai aiziet, jo valdošajiem nepatīk tādi, kas noraida piedāvājumu kļūt par viņu bandiniekiem? Politikāņi spēlē sev vien saprotamas spēles, pasniedzot tās kā sabiedrības ieguvumu. Tikai realitāte ir daudz pragmatiskāka – viņi izmanto sabiedrību un kārtībsargājošās iestādes savu rēķinu, uzdevumu un mērķu sasniegšanai. Vai nu pieņem sava feodāļa piedāvājumu, vai arī tiec patriekts.
    Vai spogulis tiešām ir vainīgs, ja mēs tajā redzam greizu, nesimpātisku viepli?

Aivis Biķernieks, sociologs

Saspringts sižets, elpu aizraujošais temps, kādā viens otram seko asi pavērsieni, – tik raksturīgi Daces Judinas grāmatām. Aiz sarežģīto notikumu aizsega izgaismojas nopietnas problēmas: ko vara izdara ar cilvēkiem, kā viņi mainās, kuri iztur vai neiztur pārbaudi ar varu, cik svarīgi ir personības stabilitātes vai nestabilitātes kritēriji; no kurienes rodas emocionāli nestabilas personības ar traucējumiem uzvedības pašregulācijā, personības, ar kurām viegli manipulēt?
     Mūžsenā atziņa par ģimenes nozīmi audzināšanā, pamatvērtību ielikšanu mazotnē, empātijas un līdzjūtības ieaudzināšanu pret visu dzīvo. Ja bērnam ģimenē nav ielikta izpratne par labo un ļauno, par robežām, ja bērnam viss tiek atļauts un netiek prasīta atbildība, tad prasīt no skolas to visu labot ir nereāli. Visbiežāk pieļautā kļūda – visatļautība, nesodāmība, robežu un disciplīnas trūkums – rada emocionāli nestabilas, nenoturīgas personības ar vāju gribu, nespēju pārvarēt grūtības; personības, kurās nereti sajaucas mazvērtības sajūtas ar neadekvāti paaugstinātu pašvērtējumu un ambīcijām. Ja šādas personības nokļūst vadošos amatos vai partiju vadībā (tās tur nokļūst bieži!), cieš sabiedrība. Vai tiešām nevajadzētu ieviest elementāru psihodiagnostiku pretendentiem uz vadošiem posteņiem?

Ilze Veitnere, pensionēta klīniskā psiholoģe

Aptverts ļoti plašs un aktuāls problēmu loks: nenotikusī lustrācija, politiskā un parastā prostitūcija, sabiedrības pārprastā visatļautība: tiesības visiem, pienākumu nekādu, jebkuram dīvainim ir likumiska aizsardzība, pseidoliberālisms, atdzimstošā stučīšana utt.
     Varaskāre un nodevība cīņā par varu un ietekmi, un pāri visam – kārdinājums dzīvot nenopelnīti labi un uz citu rēķina. Kā “pasaules varenie” spēlējas ar cilvēku, izmantojot sev doto varu un amatu, lai gūtu ietekmi un to saglabātu! Kādas intrigas un kombinācijas tādēļ notiek. Metodes, ar kādām tiek mēģināts panākt savu, kā tiek izspiegots un izmantots, cilvēkam pat nezinot un nejūtot. Cik viegli ievilkt melnajos darbos viduvējības un sīkus, godkārīgus cilvēciņus, uzspiežot uz pareizām pogām, apsolot zelta kalnus kaut kad, tālā nākotnē: tikai izdari to, to un vēl to, pacieties vēl kādu laiku un saņemsi pelnīto algu! Parasti šo cilvēku alga ir cietums vai kaps.
     Kopumā iezīmējas sabiedrībai nelabvēlīga situācija: politisko spēļu rezultātā profesionāļi pamet valsts struktūras, viņu vietā bieži nāk paklausīgi idioti. Pie varas ar katru gadu raujas arvien zemākas raudzes (profesionāli un morāli) cilvēki. Tādi, kuriem no jebkādas lemšana būtu jāatrodas ļoti tālu, vai vispār – pilnā valsts apgādībā, speciālās iestādēs.
     Bet cilvēks parastais paliek kaut kur tur, zem jaunā normālā. Un tas nav normāli!
     Ceru, ka lasītājs aizdomāsies un varbūt spēs saprast, kurš ir lelle un kurš leļļu raustītājs.
     Grāmatas beigās priecē uzraksts “turpinājums sekos”. Tātad – ir cerība, ka leļļu raustītāji nonāks tur, kur ir viņu īstā vieta...

Roberts Jurķis, uzņēmējs, politikas vērotājs

Kā allaž burvīga, plūstoša, garšīga valoda. Klātbūtne. Apbrīnoju Daces Judinas rakstības virtuozitāti, romāna personvārdu izvēli, vārdu spēles. Lasot pamani, kā no viena it kā nejauši pateikta vārda, no viena acu skata aizšķiļas dzirkstele, apstiprinās kāda skaļi neizteikta teorija...
     Romānā meistarīgi iepītas mūslaiku aktualitātes, īpaši izglītībā, politikā. Autore nekautrējas savu varoņu mutēs likt skarbus, bet patiesus vārdus. Tā kā ikdienā strādāju skolā, saistoši bija lasīt pārdomas par skolēnu/skolotāju/vecāku attiecībām, atbildību. Domāju, gandrīz ikvienā skolā ir šādas vai līdzīgas problēmas, tikai ne visās par tām runā, vieglāk noklusēt, izlikties nemanām. Rakstniecei izdevies atspoguļot to haosu izglītības sistēmā, ar kuru tagad saskaras daudzi – slēdz skolas, slēdz t.s. palīgskolas, skolēnus iekļauj vispārizglītojošajās. Lielisks skats no malas uz skolēnu visatļautību, bravūru un necieņu.
    Ak jā, vēl tie gēni... Kas tiek pārmantots, kas ne? Var aizdomāties ļoti tālu, vēl jo vairāk, ja dzīves laikā esi precējies vairākkārt, ir vairāki bērni... Dzimtu, paaudžu attiecības, to līkloči...

Dace Frīdenberga-Samete, skolas kundze

Lai arī “visi personāži, notikumi, vietas, vārdi un nosaukumi ir izdomāti”, – lasīju un paralēli grāmatas varoņiem izdzīvoju pēdējo gadu notikumus no savas dzīves... Kā grāmatas, tā mani notikumi uzskatāmi izgaismo sistēmu, kurā dzīvojam pēdējos 32 gadus. Tās pamatos 90. gados tika ielikti meli, zagšana, shēmošana un manipulēšana. Nu vācam augļus – visaptverošu korupciju un degradāciju. Ir mainījušies Valsts prezidenti, Ministru prezidenti, Saeimas sastāvi, valdības sastāvi, bet sistēma nemainās. Savukārt tas liek uzdod pamatotu jautājumu – kas šo sistēmu notur un pārvalda? Kas ir patiesais “turētājs – valdītājs (shēmotājs/manipulators)”? Saņemot atbildes uz minētajiem jautājumiem, sapratīsim, kādēļ esam tur, kur esam...

Normunds Zernis, jurists, sociālo zinātņu maģistrs

Ar patiesu baudu izlasīju jaunāko rakstnieces Daces Judinas romānu no sērijas Izmeklē Anna Elizabete – “Viņš vairs neatgriezīsies”. Ļoti saistošs un ievelkošs sižets, kas pārņem lasītāju savā varā no pirmajām rindkopām, daudz negaidītu pavērsienu mijas ar lieliskos dialogos ietvertām pārdomām par mūsdienu realitātes iezīmēm un būtiskām cilvēka dzīves un personības attīstības tēmām. Tiešas norādes uz sabiedrības nepareizībām. Lieliski, ka beidzot kāds ierunājas par ārkārtīgi smagu tēmu – iedzimtību un seksa partneru ietekmi uz bērnu! Par romāna vērtību liecina fakts, ka, tuvojoties pēdējām nodaļām, jau sāc gaidīt nākamo turpinājumu.

Valts Dalbiņš, uzņēmējs

Kluss prieks par Miku Kaķīti, kurš, beidzot izvērtējis sevi un apkārt esošos, spēj atteikties no kārdinājuma ar varu. Vai izdosies sadarboties ar senajiem biedriem? Kā veidosies attiecības ar Uģi?
     Domājot par Uģi (un mazliet arī Gunāru), sāpīga nāk atskārta, ka bieži, grimstot savā pieaugušo dzīvē, mēs nepamanām pusaudžus, kas sevis meklējumos mēdz nomaldīties. Un, ja tajos mirkļos līdzās nav vieda pieaugušā, kas spēj saskatīt izmisušā cilvēkbērna potenciālu un to ievirzīt derīgās sliedēs, rezultātā var sanākt spurains, apkārtējos vīlies, sarūgtināts jaunietis, kas cenšas atriebties gan tiem, kuri nav bijuši blakus, kad tas bijis tik ļoti vajadzīgs, gan visai pasaulei. Un ja vēl kārdina ar naudu vai varu… Turu īkšķus par Uģa atveseļošanos un jaunu fotoizstādi ne vairs Mežāju, bet Rīgas līmenī, atgādinot apkārtējiem, ka uz zemes vietas pietiek visiem, bet īpašu gādību pelnījuši tie, kuri vistiešāk no mums atkarīgi – uzticamie mājdzīvnieki...
     Kas ir iedzimtība un kas – audzināšanas (vai neaudzināšanas) sekas? Kāda ir apkārtējās vides loma personības veidošanās procesā? Nenoliedzot gēnu ietekmi, gribas domāt, ka sabiedrības loma tomēr ir noteicošā. Un te sanāk atdurties pret pārprastiem demokrātijas procesiem, nemitīgajām reformām izglītībā un pārprastām bērnu tiesībām. Nevar būt tiesības pirms pienākumiem! Demokrātija nenozīmē “man viss ir atļauts!”, bet gan – “es esmu atbildīgs par...”! Un atbildība bieži vien sākas ar atzīšanos – “jā, es to darīju, esmu vainīgs”. Tomēr, lai skaļi atzītu savu nodarījumu, ir jābūt vai nu neprātīgam un izmisušam, vai ļoti drosmīgam un spējīgam uzņemties sekas.

Meldra Gailāne, bibliotekāre un grāmatu blogere

No romantiskām situācijām līdz trillera cienīgiem sižetiem – vienā pavedienā, cieši ieskaujot Annu Elizabeti, ģimeni, Basa komandu un pārējos. Šodien uzrodas atbildes uz agrāk uzdotiem jautājumiem. Vai – neuzdotajiem. Romānā spilgti iezīmējas mūsu laiks: aizņemtības dēļ daudzas lietas nepamanām, atstājam, lai risinās pašas, vai deleģējam kādam cerībā, ka viņam tas nudien rūp.
     Ir slikti, ja jādzīvo līdzās ļaunumam, bet vēl sliktāk, ja pie tā pierasts.

Arturs Nīmanis, grāmatas dizainers