Sērijas Izmeklē Anna Elizabete
sešpadsmitā grāmata
KAS LĒNI NĀK...

Mežāji, Pūču Māja
Augusta vidus

 –Tik smaga elšana un pūšana jaunai, glītai dāmai nepiedien, – Anna Elizabete, balansēdama uz saliekamajām kāpnēm strp zemi un debesīm, krāsoja jaunizbūvēto bēniņu guļamtelpu griestus. Pāris metru tālāk ar rullīti darbojās Dina. – Kas uz sirds?
    –Ja godīgi, man bail tev jautāt, – Dina nomurmulēja. – Ka nedabūnu ar krāsu podu.
    –Tā, tā, tā... – Anna pārtrauca darbu un iesāņus viņā palūkojās. – Ko jūs abi ar Melderi atkal esat savārījuši?
    –M-mm... Ne nu gluži atkal, un ne savārījuši... ir pasūtījums... Vecie draugi no izdevniecības AnnA grib rīkot balli sev un saviem lasītājiem, taču nevēlas paši ar to ņemties, tāpēc piedāvāja mums... Taču mums ar Melderi tik vērienīgam pasākumam trūkst jaudas, tad nu... gudroju un prātoju, kā tevi un pārējos pierunāt nākt pulkā.
    –Tā-a? – Anna Elizabete atsēdās uz kāpņu augšējās malas. – Ko īsti viņi grib? Kad? Un kāds ir pasākuma budžets?
    –Nu-u... tā būtu tāda kā vasaras pavadīšanas balle. Nosaukums – “Trīspadsmitā nakts”. Stils – korporatīvais, brīvdabas plus ziedu karnevāls. Laiks – nakts no 13. uz 14. septembri, ļoti labi sakrīt – piektdiena un sestdiena. Priekšā brīva svētdiena.
    –Mhm... pat pārāk labi, – Anna nomurmināja, atceroties iepriekšējās reizes, kad kaut kas ticis rīkots, vadīts un režisēts. Tikai retais pasākums bija pagājis bez starpgadījumiem. Bet, no otras puses, rudens tuvojas, aģentūras bankas kontā skumīgi svilpo vēji, bet algas diena nāk nākdama... – Nu, un kam tur jābūt?
    –Paga, paga, es tūliņ nolasīšu, – ar pilošo krāsu rullīti vienā rokā, Dina ar otru ķeksējās pa džinsu kabatām, meklēdama viedtālruni, tad tikpat neveikli centās to atdzīvināt. Nabaga aparātam šāda apiešanās laikam apnika, un tas ar klusu plunkšķi ielēca medus zeltainās krāsas spainī... un noslīka. – Tā..!
    –Tā gan. Nu, velc, velc to slīkoni laukā! Bija ieslēgts?
    –N-nezinu... – Dinai raustījās lūpa. – B-baterija jau tā čakarējās. Nu būs pavisam beigts. Bet man tur – visa dzīve!
    –Visai dzīvei domāti blociņi. Tos, pat noslīkušus un zemē apraktus, iespējams restaurēt, – norāpusies no savām kāpnēm, Anna pakāpās līdz Dinas krāsu spainim un izvilka cietušo. Nosusinājusi uzsvārča stūrī, spalgi nosvilpās un skaļi nokliedza pa visiem bēniņiem: – Puiši-i-i! Kārli, Valdi, Egu-u-u!
   Pēc brīža nelaimīgais upuris bija nodots ekspertu trīsvienības rokās.
    –Ja tur vispār vēl ir kas darāms, viņi to paveiks. Bet nu – atpakaļ pie tēmas!
    –N-nu, viņi grib tādu kā labāko žurnālistu godināšanu, interesantāko lasītāju vēstuļu autoru apbalvošanu, trīs dažādas koncertprogrammas, kas vienlaikus notiktu trīs dažādās vietās, laimes ratu un visbeidzot – ziedu karnevāla masku parādi.
    –Dīvaina iedoma – masku balle vasarā, bet nu labi... Un kur tam visam jānotiek?
    –M-mm... jautājums vēl atvērts. Izrādās, visas muižas un pilis sen rezervētas, un tad nu es iedomājos... varbūt... Bet tu jau noteikti par to negribēsi ne dzirdēt, vai ne?
    –Mežmuižā?! Noteikti ne. Dina, piedod, bet – šo iespēju mēs pat neapspriedīsim.
    –Bet citas? – Dina ķērās kā slīcējs pie salmiņa. – mīļo Annīt, saproti, mums visiem tas pasākums būtu ļoti, ļoti izdevīgs. Un vajadzīgs. Budžets... – viņa iemērca krāsā pirkstu uz uzzīmēja uz kāpņu pakāpiena sešus ciparus.
   Mjā. Patiešām – izdevīgs.

* * *

Pūču Māja
31. augusts

 Līdz brīdim, kad izdevniecības AnnA īpašniece Anna Golde saņēma TO vēstuli, viņas bija paspējušas iepazīties, iedraudzēties un atrisināt visas radoši tehniski organizatoriskās problēmas. Svētki solījās būt lieliski.
    Par lielu atvieglojumu Annai Elizabetei, svētku norises vietu Madame Golde (kā viņu draudzīgi sauca draugi, darbinieki un sadarbības partneri) atrada pati – nesen restaurēto Vellamuižu, kur bija gan bagātīgs eksterjers un dabas brīnumi, gan grezns interjers, ērtas telpas, salīdzinoši liela viesnīca un izdarīgs apkalpojošais personāls.

Anna Golde, īstajā vārdā – Anete Goldmane, tipiska deviņdesmito gadu politisko jaunburžuju atvase, pateicoties vecāku ātrajai naudai, bija izgājusi visu izglītībaszelta loku – Franču licejs, Pirmā ģimnāzija, pirmie studiju gadi divās Latvijas augstskolās, nobeigums – Kopenhāgenā, Parīzē un Londonā. Ieguvusi divus akadēmiskos grādus un trīs speciālitātes: mediju vadība, dizains, komunikāciju zinātne, Anete atgriezās Latvijā. Dažādu iemeslu dēļ viņu nevilināja ne laulības dzīves prieki, ne pretējais dzimums, turklāt nebija ko domāt salīdzināt divtūkstošo gadu snobisko pašmāju sabiedrību ar brīvajiem, atvērtajiem franču un britu megapoļu iemītniekiem, tālab Anete nolēma pievērsties biznesam. Izmēģināja dažādas dzīves sniegtās iespējas, līdz sadūšojās piepildīt jaunības sapni – dibināt savu izdevniecību. Par brīnumu pašai un vecākiem, divtūkstošo pirmās desmitgades sākums izrādījās īsto iespēju laiks: Anete Goldmane pārtapa Annā Goldē un nu jau trīspadsmito gadu veiksmīgi vadīja dzīvesstila izdevniecību AnnA ar deviņiem dažādiem medijiem, sešdesmit trim štata darbiniekiem un pusotra simta ārštatnieku. Goldes pirmais un vienīgais zelta likums skanēja tā: kāpēc pārmaksāt par to, ko var dabūt tāpat? Un tieši tā viņa būvēja savu biznesu – tik ilgi un izmanīgi apvārdoja savus darbiniekus, partnerus un reklāmdevējus, ka beigu galā tie jutās pagodināti strādāt, rakstīt vai reklamēties kaut vai par baltu velti: ka tikai Madame Golde viņiem uzsmaidītu! Ar gudrību, daiļrunību un izcilām manipulatores spējām Anna Golde no minimuma allaž izspieda maksimumu – milzu peļņu savam uzņēmumam, tajā pašā maksājot algas un honorārus krietni zem vidējā. Toties reizi gadā godināja un lutināja darbiniekus, sadarbības partnerus un vajadzīgākos lasītājus ar Lielo Balli – pagodinājumiem, prēmijām, dāvanām, lieliskiem ēdieniem un dzērieniem, slavenu mākslinieku koncertiem vai izrādēm. Un tamlīdzīgi. Neviena balle nelīdzinājās iepriekšējām.

Un nu... divas nedēļas pirms balles, precīzāk – 13 dienas pirms pasākuma, Anna Golde saņēma savādu vēstuli „Tas notiks 13. naktī...”, kas viņu pamatīgi pārbiedēja, taču no pasākuma rīkošanas atteikties vairs nevarēja – pārāk daudz cilvēku, pārāk lieli līdzekļi iesaistīti. Un, kā teiktu dižais Fredijs: šovam ir jāturpinās!
    No Dinas Birmanes uzzinājusi, ka otra svētku rīkotāja Anna Elizabete Berga amatu savienošanas kārtībā ir arī privātdetektīvu aģentūras pārstāve, Madame Golde nolēma lūgt neuzkrītošu palīdzību...
    Nekas cits neatlika kā profilaktiskajos pasākumos iesaistīt visu Basa aģentūru, draugus un tuviniekus, uz maiņām uzmanot Madame Goldi gan darbā, gan mājās, vienlaikus mēģinot rast atbildes uz jautājumiem: kas viņu vajā, ko tādu viņa pēdējā laikā rakstījusi savos žurnālos vai portālā, kam tas nav paticis, kuram darba kolēģim vai padotajam prasīgā šefene traucē, vai varbūt – kurš tīko pēc viņas vietas?
    Goldes padotie un kolēģi uz jautājumiem par viņu attiecībām ar Zeltannu atbildēja negribīgi: azbesta vecene, haizivs ar zobiem četrās rindās, pateiksi par viņu kaut ko sliktu, nāksies nožēlot. Anna Elizabete bija neizpratnē: „Jūs gribat, lai viņu nogalē?”
    Tikmēr ik pēc trīs dienām pienāca jauna vēstule, ikreiz ļaunāka, ciniskāka, indīgāka. Golde sākumā bijās, tad sadrūma, pēdīgi ellīgi saniknojās un apsolījās “pie pirmās izdevības vainīgajam ar manikīra šķērītēm apgriezt pirkstiņus”.
    Annai Elizabetei un viņas klusajiem novērotājiem tikmēr bija radušās aizdomas: nedēļu pirms pirmās vēstules Anna Golde atlaidusi no darba jaunu čirku – bijušo Izklaides ministrijas ierēdni, kura, būdama slikta žurnāliste, tomēr ļoti gribējusi kļūt par redaktori, taču sastrādājusi ziepes, tāpēc nācies aiziet ar lielu troksni. Ap to pašu laiku pēc divnedēļu plosta darbā atgriezies reklāmas daļas vadītājs, kurš ilgu laiku pa kreisi tirgojis reklāmas laukumus... Arī viņš, durvīm dārdot, sekojis aizgājējai...
    Kā vēl viens varbūtējais vēstuļu rakstītājs izgaismojā noraidīts autors – pensionēts profesors endokrinologs, kurš, mūža nogalē sevī sajutis pravieti, ar saviem rakstiem kā ar skrejlapiņām apbēra visas redakcijas, diemžēl... praviešus tēvzemē neciena...

* * *

Vellamuiža
13. septembris

Lielās Balles vakarā – 13. septembra naktī – svinīgā ceremonija aizritēja mierīgā garā, bez traucējumiem. Izdevniecības žurnālisti saņēma balvas, izskanēja apsveikuma runas, tika pasniegti ziedi un dāvanas. Sekoja furšets – divās lielās, grezni rotātās teltīs galdi vai lūza no pārlaicīgiem ēdieniem un dzērieniem – no viduslaiku virtuves līdz mūsdienu kulinārijas smalkumiem. Pustūkstotis dalībnieku baudīgi ēda, dzēra un sarunājās, lai tad dotos gatavoties ziedu karnevālam, aicināto viesmākslinieku priekšnesumiem un maskarādes uzvarētāju apbalvošanai...
    Tikai vēlāk viņi apjautīs, ka viss bijis sīki un smalki izdomāts un izplānots – vispirms kāds nejaušs garāmgājējs Annas Goldas gaišajai kleitai uzlēja sarkanvīnu. Ātrumā dārgo tērpu izmazgāt nevarēja, tāpēc Dina piedāvāja viņai apmainīties – protams, viņējais tērps nav ne tuvu tik grezns, taču tīrs un pietiekami ekscentrisks; kamēr Annas Goldes asistente sagatavos un atnesīs viņai citu, vismaz nebūs jāsēž labierīcībās. Madame Golde pārģērbās un devās uz skatuvi – pēc dažām minūtēm bija jāsākas apblvošanai. Tikmēr Dina, uzrāvusi mugurā Goldes kleitu, aizskrēja uz savu numuriņu, lai tur pārģērbtos. Taču pa ceļam... pazuda kā akā. Neatradās pat pēc vairākām dienām. Ģirts bija pilnīgā izmisumā.
    Kārlis, Valdis un Egons metās pārbaudīt pēdējā laikā no klīnikām atbrīvoto psihu sarakstus. Viens vārds, uzvārds lika kļūt tramīgam arī Kriminālpārbaldes šefam Mikam Kaķītim: pirms mēneša no piespiedu ārstēšanas ir atbrīvots noziedznieks, kura pagātne slēpj vairākas „13” epizodes un kurš ticis atzīts par nepieskaitāmu...

 * * *

Annas Goldes privātmāja
15. septembris

Notikušā sabiedēta Anna Golde noslēpās mājās. Faktiski, norakās. Darba lietas – no mājām, plānošana, līgumu slēgšana, dokumentu vīzēšana – no mājām, biznesa sarunas – arī no mājām, skaipā, zūmā, jebkā, bet noteikti – aiz slēgtām ārdurvīm.
   Taču tas īsti nepalīdzēja.
   Kādu dienu ziedu kurjers piegādāja milzīgu pušķi ar skaisti sakārtotiem agrā rudens ziediem. Sūtījumu pieņēma Madame Goldes mājsaimniece Inese, un tieši viņa bija tā, kuras vērīgās ausis pušķī izdzirdēja tādu kā klusu pulksteņa tikšķēšanu, bet ziņkārīgās rokas sāka ķnubināt vaļā grezno aukliņum, ar ko bija aptīta ziedu kārtojuma pamatne. Ziedi uzsprāga viņai rokās, pamatīgi tās sakropļojot un savainojot arī acis.
    “Rokas un acis! Viņi gribēja mani nogalināt vai vismaz atņemt iespēju strādāt!” Golde izmisumā sauca, taču neparko nebija pārliecināma atklāt, kas ir šie viņi.

* * *

Piejūra
Rudens saulgrieži

 Trīspadsmitās nakts lietas izmeklēšana pūčmājniekus bija aizvedusi līdz Piejūrai, kur, iespējams, slēpās vēl viena Annas Goldes pagātnes skeletu skapja atslēdziņa.
    –Atkal Piejūra! Varu derēt – kaut kas atgadīsies! – ņurdēja Egons Dambergs, taču brauca līdzi. Nevar ļaut Līzbetei vienai blandīties pa Kurzemes mežiem un siliem!
    Un gadījās arī.
    Nesastapuši meklēto cilvēku mājās un no kaimiņiem uzzinājuši, ka “šamais te nav redzēts vismaz pusgadu”, pēddziņi rokas vien noplātīja.
     –Aiziesim līdz jūrai? – Anna Elizabete ierosināja. – Šodien tāds maģisks datums...
    Grāfs bija gatavs gājējs, skrējējs, lēcējs. Abi ar saimnieci aizjoņoja un – jūrā iekšā!
    Dambergs šausminādamies lēnītēm sekoja. Viņam bija kaut kas pārdomājams – mierā un klusumā, bez slapjiem, pelēkiem vilkiem un kārdinošām zaļacēm.
    Pētīdams smilšu rakstu, majors nesteidzīgi gāja gar ūdens malu pretī saulei.
    Skat’ – kas tad tas? No smiltīm rēgojās zobi. Pareizāk sakot, protēze. Pēc pāris soļiem – vēl viena. Tad vēl, un vēl, un vēl... Pavisam septiņas. Dažādas.
    Kā tas iespējams? Jūra atdod savus upurus vai kāds ļauni jokojas? Vai varbūt tuvumā ir kāda īpaša protēžoto pašnāvnieku slīcināšanās vieta?

Grāmata iznāks 2022. gada pavasarī.