Skrējiens pa šķēršļotu apvidu – sajūta, lasot šo darbu. Brīžam aizraujas elpa, brīžam zari sitas acīs, švīkst gar ausīm. Negaidīti, sabiezināti notikumi, un pie tā visa – cilvēka psihes vistumšākie nostūri, kas slēpj sevī skaudību, naidu, atriebību.
Visam ir cēloņi, no kaut kurienes tam aug saknes. Emocionālā nestabilitāte veido robežstāvokļu personību, kura nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi, rīcību, visur vainu saskatot citos; skaudība un mazvērtības izjūta, miksēta ar pārākuma un savas izredzētības izjūtu – augsne, kurā koši zeļ ļaunuma un nozieguma puķes.
Mūsu tautas vēsturē dziļi iegravēti vārdi, no kuriem nodreb sirds: “Un tad ienāca krievi.” Nav nevienas ģimenes Latvijā, ko nebūtu skāruši šie vārdi. Iznīcināti, paverdzināti cilvēki, izjauktas ģimenes, nezūdošas sāpes, kas nereti dzemdinājušas naidu un vēlmi atriebties.
Tik biedējoši aktuāli tas skan šodien, kad “krievi iegāja Ukrainā”. Iznīcināti un paverdzināti cilvēki, sagrautas mājas, izjauktas ģimenes, nezūdošas sāpes, kas garantēti radīs naidu starp tautām ar neprognozējami postošām sekām simtiem tūkstošu cilvēku dzīvēs. Baisi!
Daces darbs šodien ir īpaši aktuāls. Paldies!

Ilze Veitnere, pensionēta klīniskā psiholoģe

 Cilvēki ir apmaldījušies laikā un telpā. Mēģina atrast neesošas saknes vai izcelsmi, izdomā sev uzvārdus, kas nav viņu, velkot svešus tērpus, grib būt tie, kas nav. Mēģina dzīvot iluzoru, izdomātu dzīvi. Un apjūk, jo – neder. Nav ērti svešā tērpā, kurpes spiež, jaunais uzvārds neskan, un negribas uz to atsaukties. Cilvēks nav īsts un ar laiku pazūd kā rīta migla, atstājot aiz sevis tikai rēgus. Tikai esot īstam, iespējams dzīvot, sajust dzīves garšu, augt. Arī lielākais pasaules koks sākumā bija sēkliņa. Maza, sīka, viena no daudzām citām, taču īsta.
Atsevišķas sižeta līnijas un varoņi lika aizdomāties.
Vilku suns Zorro un kinologs Viktors. Dzīvnieki ir dzīvi un emocionāli, taču cilvēkam jābūt kopā ar cilvēku. Labi, ka abi to saprata.
Egons – Anna. Egons gandrīz iekāpa Kaķīša laivā, nosakot kļūdainas prioritātes. Laikus attapās – darbs būs vienmēr, bet mīļotais cilvēks nav pašsaprotama lieta.
Sandra. Kā rodas ļaunums, un kā šo loku pārtraukt? Cilvēks veidojas laika gaitā. Sandra no savas ģimenes uzsūkusi attieksmi pret citiem cilvēkiem, vērtībām un notikumiem un nu šo ļaunumu nodod tālāk – dēlam.
Miks – Uģis. Ar cilvēku ir jārunā. Ne tikai jāklausās, arī jāsadzird. 
Baronese, Annas vecmāmiņa. Daudz gadu, vēl vairāk neizstāstītu noslēpumu. Kā saka, neviens nedzīvo mūžīgi... Tas var ļauni atspēlēties, kad cilvēka vairs nav un palicis kas nepateikts.
Izlem un rīkojies. It kā vienkārši, bet ir viens āķis. Pieņemot lēmumu, būs jāatbild pašam, un nebūs neviena, ko vainot vai kā attaisnoties. Bet vainot sevi ir tik grūti un nepatīkami...

Kristiāns Blumbergs, aktīvs zemessargs

Ko gan Miks Kaķītis tik ļoti nogrēkojies, ka viņam jauna liga mājās? Šis jautājums mani urdīja, lasot jauno IAE sērijas grāmatu. Šķita, nu taču Kaķītis beidzot varētu dzīvot mierīgi, jaunības mīlestība atgriezusies, bērns paaudzies, tik vien kā pierīvēties, bet... Nekas nav tik vienkārši. Dzimtas lāsts? Senču mantojums? Vai vienkārši neadekvāta, sociopātiska uzvedība visatļautības mērcē? Kaķīša sižeta līnijai noteikti gaidīšu turpinājumu.
Otrs jautājums, kas nelika mieru – cik tālu mēs pieļausim sabiedrības degradēšanos un nestāsimies pretī sociopātiem? Lai kā to negribētos atzīt, daļa sociopātu rodas, bērnībā dzīvojot visatļautībā, bez konkrētām robežām, bez emociju kontroles mācīšanās. Brīvība nav anarhija, bet gan atbildība par to, ka mana brīvība beidzas tur, kur sākas otra brīvība – pirmais demokrātiskas, brīvas sabiedrības likums. Nespējot to pieņemt, sākas milzu traģēdijas.
Tēma “psihiskās novirzes un traucējumi” kļūst arvien aktuālāka un biedējošāka. Cik ļoti mēs varam atļauties integrēt psihiski smagi slimus cilvēkus sabiedrībā, lai no tā neciestu paši? Kur ir tā trauslā robeža starp neapdraud apkārtējos un bīstams sabiedrībai? Kāpēc dažādām marginālām grupām tiek piešķirts arvien vairāk tiesību, aizmirstot pienākumus pret sabiedrību? Tolerance kādā brīdī sāk pārvērsties pretspēkā un iznīcina pašu. Jo īpaši tad, ja tā ir pārprasta tolerance.
Un visbeidzot – no kāda nama ir atrastā slēdzene? Kādi piedzīvojumi nākotnē gaida Annu Elizabeti un pārējos pūčmājiniekus? Ceru, ka nākamā grāmata sekos drīz.

Meldra Gailāne, grāmatu blogere, bibliotekāre

Vienmēr priecājos par atkalsatikšanos ar Annu Elizabeti, varētu teikt – viņa ir mans sievietes ideāls: mīloša, saprotoša, ar intuīciju apveltīta, stingru mugurkaulu, spēju sevi un citus aizsargāt.
Sižets kā allaž savērpts ļoti interesanti, par vainīgajiem nav pat nojausmas. Tēli spilgti, kolorīti. Odiņu pāris – super! Šķiet, pat sajutu alkohola dvingu. Ļoti interesēja prof. Mihailova pārdomas par cilvēka psihi, mūsdienu sabiedrību. Vai ļaunums ir iedzimts, vai arī cilvēka raksturu veido ģimene, sabiedrība? Paldies!

Aija Beitiņa, mūziķe

Tiešām “smeķīga” grāmata! Atkal viena no tām, ko nevar nolikt uz plaukta, līdz nav izlasīta līdz pēdējam vākam. Izlasot pirmās domas: “Žēl, ka tik īsa!” un ”Kaut ātrāk sekotu turpinājums!”
Daudz slāņu, kuri grāmatu padara daudz ietilpīgāku. Domas par attiecībām un uzvedību: cik tālu drīkstam iet savā iecietībā vai ignorancē; kad jāpalīdz, bet kad kategoriski jābeidz būt “siekalainam humānistam”. Par mūžseno cēloņu un seku sakarību. Par to, cik tiešām traģiska robeža slēpjas frāzē “un tad ienāca krievi”. Lielas un bažīgas domas par sabiedrības un civilizācijas izvēlētajiem ceļiem un perspektīvām, kā arī patiess prieks, ka sen aiz muguras tie gadi, kad smuku mūlīšu un figūriņu dēļ varēja pastrādāt pilnīgas muļķības. 

Gundars Resnais, muzikants, bibliofils

 Jaunajā romānā “Kas lēni nāk...” skartas vairākas ļoti būtiskas tēmas. Var, protams, teikt, ka tā nenotiek un romāns ir tikai izdomāts daiļdarbs. Varbūt. Tomēr varoņu prototipi un notikumu scenāriji ir skaidri saskatāmi mūsu sabiedrības dzīvē. Kārtējais sabiedrības sociālo problēmu šķērsgriezums. 
Vai netiek organizētas dzīvnieku patversmes? Tiek. Vai netiek vākta nauda tiem, kam problēmas ar veselību? Tiek. Tiekam pat aicināti pārspēt mistiskus ziedojumu apjoma rekordus. Tādi mēs esam, sabiedrība. Paņemam dzīvnieku un, ja nepatīk, izmetam. Izmetam aiz durvīm, mežā, jebkur, kur dzīvnieks aiziet bojā. Tādēļ tiek dibinātas mazo brāļu patversmes, tiek meklēti jauni saimnieki tiem, kas neatbilda iepriekšējo saimnieku gaumei vai nepiestāvēja interjeram. Ja mazie brāļi prastu runāt, tas, ko mēs dzirdētu, nebūtu nekas glaimojošs.
Vai līdzīgi nav ar ziedojumu vākšanu smagi slimajiem cilvēkiem? Sabiedrība dara to, kas jādara valsts iestādēm. Valstsvīru un valstssievu atalgojums pieaug. Bet pieaug arī to iedzīvotāju skaits, kas tiek pakļauti nabadzības riskam. Vai arī – piespiedu karantīna, liegums pelnīt naudu, tajā pašā laikā reprezentācijas izdevumu kompensācija valdībai un deputātiem attālinātā darba laikā.
Tas ir attieksmes jautājums. Kā tas, kam ir spēks un vara, attiecas pret mazākajiem, vājākajiem, un slimajiem?
IAE sērijas 16. grāmatā šiem jautājumiem pieskaras gan Anna Elizabete, gan Egons. Anna palīdz bijušā vīra Mika draudzenei atgūt veselību, apmaksājot sarežģītu un dārgu operāciju, taču pretī saņem lamas, nievas un prastu privātīpašuma tiesību pieteikumu uz noskatīto vīrieti. Egonam uzdots apsargāt lielus naudasmaisus, ietekmīgus politiķus un uzņēmējus, kuru dzīvībai izteikti draudi. Tas nekas, ka jārisina citi noziegumi – jānoskaidro, kas izraisījis sprādzienu dzīvnieku patversmē.
Vienmēr kādu indivīdu intereses tiek stādītas augstāk par citu interesēm. Kuram ir tiesības to izlemt? Jautājums paliek bez atbildes.

Aivis Biķernieks, sociologs

 “Kas lēni nāk...” Atnācis. Bet kas ātri nāk? Vārdi, domas, jautājumi, emocijas? Lasu. Uz mazām līmlapiņām krājas skopas piezīmes. Pamatīga kaudze. Par ko?
Par mierīgu, nesteidzīgu svētdienas rītu. Tieši šādi rīti ir mazās laimītes – piepildīti sarunām par dzīvi un atmiņām. Tie ir svarīgi, jo ikdienas steigā skrienam, skrienam, darbs dzen darbu, tāpēc bieži palaižam garām kopā būšanu ar savējiem.
Par maģisko pievilkšanas spēku un pierīvēšanos. Kāpēc daži cilvēki pievelk kā magnēts, bet no citiem labāk turēties pa gabalu? Vai prasmi pierīvēties var iemācīties? Un sapratni, iejūtību, saskaņu – arī?
Par to, ka nekad nekas nenotiek nejauši – dzīvē satiktie cilvēki nav nejauši. Ja satiekam labu cilvēku – paveicies. Divkārt paveicies tad, ja satiekam savu cilvēku, kuram varam uzticēties un padomu paprasīt. Ja nepaveicas un satiekam sliktu, acīmredzot šāds cilvēks atsūtīts mūsu dzīves ceļā, lai no viņa kaut ko mācītos.
Par skaudību. NESKAUD! Saka, ka skaudīgi esot mazvērtības kompleksu nomocīti cilvēki un tādi, kuri baidoties būt pamesti un vientuļi. Skaudība saēd cilvēku no iekšienes. Saēd visu labo, kas bijis, ticību skaistajam. Skaudība ir kā viltus brilles, kā acu apmāns, kas aptumšo ne tikai skatu, bet arī prātu.
Par psihiski nelīdzsvarotiem cilvēkiem. Šie cilvēki dzīvo savā pasaulē un jūtas pietiekami labi. Bet kā jūtas apkārtējie un tie, kuriem jāpieņem šādi cilvēki, jārēķinās ar viņiem, jāuzņemas atbildība? Ir lietas, ko cilvēks nespēj mainīt. Ko darīt, lai nebūtu tā, ka vienam labi, bet citiem jācieš? Kur rast spēku, lai grūtību priekšā nesalūztu? Un pārējiem? Pamanīt, nepamanīt? Palīdzēt, nepalīdzēt? Iejaukties, neiejaukties? Runāt, klusēt? 

Ruta Skrebele, literāte, pedagoģe