Eksperti par romānu "Vēstule"

Daces Judinas jaunā romāna galvenie varoņi jau pēc pirmajām lapaspusēm iekaro lasītāja simpātijas, jo cenšas nodzīvot savu dzīvi pēc labākās sirdsapziņas un katrā situācijā atrast labāko risinājumu. Neizpaliek puni, sirdssāpes un vilšanās, bet tas stāsta varoņus padara tikai stiprākus un gudrākus, ļaujot kritiski paskatīties ne tikai uz apkārtējiem, bet pirmkārt – uz sevi pašu. Ir vajadzīgi šādi stāsti par savas dzīves sakārtošanu un sevis apzināšanos, pašapziņas audzēšanu, spēju novilkt robežas un prasmi neļaut tās pārkāpt nelūgtiem viesiem. Ja mēs ikkatrs tā darītu, arī sabiedrība kļūtu labāka, godprātīgāka un pašapzinīgāka.

Ruta Zimnoha, grāmatu blogere, autore

Mēs visi nākam no bērnības. Sen zināms, ka visas ciešanas, pāridarījumi, visa veida vardarbība, kas piedzīvota bērnībā, atstāj neizdzēšamas sekas bērna personības attīstībā. Tās deformē un pazemina pašvērtību, samazina pretošanās spējas, paverot ceļu pāridarījumiem turpmākajā dzīvē. Tikai retai, īpaši stipra kodola personībai izdodas pārtraukt apburto loku un stāties pretī varmācībai.

Savukārt bērnībā izbaudītā visatļautība un nesodāmība personības turpmākajā dzīvē izaudzē ļaunuma ziedus – cietsirdību, nespēju sajust cita sāpes, tendenci manipulēt, lai panāktu vēlamo. Taču tas neglābjami noved pie tā, ka agrāk vai vēlāk Lielais Svārsts nāk atpakaļ ar dubultspēku. Katrs saņem nopelnīto.

Ilze Brigita Veitnere, klīniskā psiholoģe

 Nereti mūsu brīvība būt pašiem ir cieši sasaistīta ar iepriekšējo paaudžu piedzīvoto un pārdzīvoto pieredzi. Pat, ja neko nezinām par savu senču dzīves līkločiem, gēnu līmenī mēs esam vienoti. Jā, reizēm iepriekšējo paaudžu izvēles, lēmumi un darbi ir kā nenomazgājams kauna traips jau citā laikmetā un kultūras telpā dzīvojošajiem mazbērniem. Jautājums – vai, atsakoties no šī negatīvā mantojuma, var iegūt sen ilgoto sirdsmieru? Vai, atsakoties no vecākiem, var sadziedēt bērnības pāridarījumu brūces?

Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas speciāliste