Lasītāji par romānu “Svilpotājs”

     Radošā tandēma – Daces Judinas un Artura Nīmaņa – grāmatu “Svilpotājs” gribētos salīdzināt ar kaleidoskopu – to var izlasīt vienā vakarā un atcerēties galveno sižeta līniju, taču, atverot to otrreiz, acis un domas noteikti apstāsies kādā citā vietā. Katru notikumos ievīto spoku stāstu vai teiksmaino nostāstu bagātina ne vien stāstīja kolorītā personība un izteiksmes veids, bet arī sava laika dzīves gudrība. Un, kā apliecina grāmatas varoņi, laiks ir plūstošs – pagātnei, tagadnei un nākotnei savijoties līdzīgi Nameja gredzena vijumam, vakardienas patiesības var ja ne noderēt, tad izskaidrot likumsakarības šodien vai rīt.
     Romāns rosina domāt arī par to spēka stāstu, ko katrs nesam sevī – vai tas būtu kāds vienas dienas notikums vai veselas paaudzes liktenis –; par to, kuras domas, vārdus un vērtības lolojam un ko atstājam aizmirstībai; cik apzināta un atbildīga ir šī mūsu izvēle.

Inga Ābelīte, Izdevniecības “Latvijas Mediji” galvenā redaktore

    Autori liek aizdomāties par mūsu valsts politisko vidi. Šodienas situācijas atspoguļojums – izmantojot situāciju, tauta tiek dezinformēta, ar šīs dezinformācijas palīdzību tiek dibinātas apšaubāmas lojalitātes populistiskas partijas, kuru skaļo lozungu aizsegā var notikt apšaubāmi darījumi...
    Vienlaikus, kaut nedaudz, atklājas vēl viena mūsu sabiedrības daļa – karavīri. Kareivji, instruktori, virsnieki – neskatoties uz to, kur un kad viņi dienējuši, ko dienesta laikā pieredzējuši (arī dienesta biedru nāvi), viņi visi ir mūsu laikabiedri. Prieks, ka viņi sāk atgūt to cieņu, ko izjuta karavīri Latvijas brīvvalsts laikā.

Raivo Deklavs, atvaļināts virsnieks, zemessargs,
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas vieslektors

    Daces Judinas un Artura Nīmaņa jaunākais kopdarbs romāns “Svilpotājs” ir kārtējais – vislabākajā šī vārda nozīmē – literārais darbs, kas viegli lasāms gan kā aizraujošs kriminālromāns, gan, ja lasītājam ir vēlēšanās, dod iespēju pieskarties arī mistiskām, ne tik viegli izprotamām lietām un procesiem mūsu dzīvē. Stāsts aizrauj un paņem savā varā jau no pirmajām rindkopām.

Valts Dalbiņš, uzņēmējs un grāmatnieks

     Redzēt dziļāk, redzēt cauri acīmredzamajam; dzirdēt ne tikai izteiktos vārdus, bet arī domas un sirdspukstus; ar basām kājām stāvēt uz savas zemes un sajust savu laiku ieelpā un izelpā – cilvēka cienīgi. Dzīvot saskaņā ar dabu, dabas ritiem – cilvēka cienīgi. Godāt savu senču, savas tautas vērtības, vēsturi – cilvēka cienīgi. Dzirdēt sevi dziļumā, redzēt sevi rīcībā, sajust savu sirdsbalsi – cilvēka cienīgi.
     Mēģinām atcerēties, kā bērnībā smaržoja vecmammas vārītais kakao, kā garšoja tikko ceptas pankūkas ar dārzā salasītām svaigām zemenēm. Atceramies, kā vectēvs meistaroja mūsu pirmo makšķerkātu, kā mammas rokas dziedināja jebkuru sāpi, apskaujot mūs cieši, cieši, kad, krītot no riteņa, bijām nobrāzuši ceļgalus. Atceramies tēva lielo plaukstu, kurā varējām ieraudzīt visas pasaules spēku. Toreiz, bērnībā, vecāku un vecvecāku aizvējā, visas bēdas un bailes pagaisa kā pērnais sniegs pavasara saulē. Pat, ja ne visi vecāki spēja būt tādi, pat, ja ne visi vecvecāki varēja būt tādi, skatamies cauri gadsimtiem dziļāk senču rindā, līdz atrodam kādu, kuru sajūtam kā savu sakņu spēka avotu. Spēks nevar pazust, ja jau mēs esam piedzimuši un izauguši, tā stīga nav pārtrūkusi, tikai kļuvusi neredzama. Acīm neredzama, bet sirdsdziļumos skan, tikai jāiemācās sadzirdēt... līdzīgi kā Svilpotāju...
     Ja mēs iedomātos laika sprīdi nākotnē, no kurienes mūsu bērni, mazbērni un vēl nedzimušie mazmazmazbērni skatās uz mums šodienā: vai viņi ir laimīgi un lepojas par iespēju dzīvot senču zemē, vai mēmi klusē? Ko viņi saka par mūsu tagadējām izvēlēm, lēmumiem, rīcību? Kas ir tas, ko viņi būs saņēmuši mantojumā? Mūsu bērnubērnu vērtību sistēmā būt latvietim būs gods vai kauns?
    Ja varam sajust zemes spēku, kas brīvi ieplūst mūsu basajās kājās, ja līdz kaulam saprotam, ka nedrīkst ar svešzemēs ražotiem zābakiem to sabradāt, tad ir cerība, ka mūsu vēl nedzimušie bērnu bērni savus senčus uzskatīs par cilvēka vārda cienīgiem...

Gundega Kozlova, psiholoģe

     Svilpieni ir daudzveidīgi, viss atkarīgs no tā, kāda informācija saņemta – cik pārsteidzoša, nojaušama vai zināma. Kāds ir svilpotājs un kādu signālu vēlas nodot?
     Izlasot šo Daces un Artura kārtējo kopdarbu, nostiprinās pārliecība – vērtības un to sistēma ir ne tikai saglabāta, bet atkal parādīta caur citu pārlaicīgu niansi. It kā tu esi gatavs tam, ko var sagaidīt, bet tomēr – rodas vēlme kārtējo reizi pārsteigumā iesvilpties!
     Cilvēku attiecības, uzskati tiek vētīti caur laiku prizmu: zināmais un klātesošais kļūst svešs un bīstams, bet nezināmais, neizprotamais kļūst tuvs un sargājošs. Mūsdienās daudz ko cenšas ieprogrammēt, taču vienmēr būs kas tāds, kas nepakļaujas "racionālam" skaidrojumam. To nevajadzētu ignorēt, jo šāda veida saziņa un attiecības nav maznozīmīgas! Skolēniem šad tad pastāstu kaut ko no paša piedzīvotā, kas varētu atbilst šī darba vēstījumam, lūdzot izskaidrot no vēsa prāta viedokļa. Izrādās, tas nebūt nav vienkārši, ja nepieslēdz sajūtas, iztēli!
     Tās garamantas, kas uzkrātas cilvēkos un tautā, ir nozīmīgas, nepieciešamas sevis, savu sakņu apzināšanai un stabilākai kustībai šajā vētru un dziņu laikmetā! Lai autoriem arī turpmāk pietiek spara spilgti un neatlaidīgi iepazīstināt ar tautas spēcīgo sakņu sistēmu un radīt pārliecību par to!

Arvo Karelsons, vēsturnieks, pedagogs

    Lasot “Svilpotāju”, domāju par tiltiem. Tie vieno. Ir redzami un neredzami tilti. Tāpat kā aizgājušo senču dvēseles, jo neviens nevar apgalvot, ka tas, ko neredzam, nepastāv. Nenodedzināt tiltus uz senču pasauli! Nenodedzināt tiltus uz radu pasauli! Nodedzināt ir viegli, bet atjaunot – neiespējami. Jo, kas dedzis, tas sadedzis. Pārogļojies. Nepārvērtīsim savu senču mantojumu oglēs! Svešie mūsu zemi, mūsu mantojumu neglābs un nesargās. Sava zeme jāmīl un jāgodā. Mājas jākopj un jāsaudzē, lai būtu, kur atgriezties

Ruta Skrebele, rakstniece un pedagoģe

     Grāmata lasās viegli un ātri, par īstām dzīves situācijām, tikumiem un netikumiem ap mums. Ceru, ka lasītājs aizdomāsies par mūžīgajām vērtībām. Par savām saknēm un senču viedumu, ģimeni, līdzcilvēkiem. Vismaz kāda daļa. Par to, ka laime nav steidzīgajā spožumā, patērētāju kultūrā, kas valda šajā globalizācijas maitātajā pasaulē. Par to, ka tomēr īstās vērtības ir mūsu tauta un zeme, vēsture, stāsti un teikas, svētvieta , mazās mīļās vietas, puspamestie ciemi un mājās. Tas ir jāapzinās un jāprot novērtēt. Ja lasītājs to sapratīs, grāmatas vēstījums būs nodots. Ja nē, tad – katrai civilizācijai reiz pienāk gals. Vai esam beigu sākumā? Katras beigas ir jauns sākums, bet, lai sāktu ko jaunu, jāzina kas ir bijis.
     Kā vadmotīvs cauri visam skan Aulejmātes teiktais: “Visiem viss nav jāzina, tas atnes tikai nelaimi.” Jautājums, vai tie kuri visu zina, un viņiem ir jāzina, spēj to izmantot tā, lai nenodarītu nelaimi sev tuvajiem un mums visiem? Ticu, ka tā reiz būs.
     Labs darbs, lika aizdomāties par vērtībām. Kā vienmēr, uzrakstīts tā, ka lasot skatījos kā filmu. Paldies abiem autoriem!

Roberts Jurķis, uzņēmējs

    Stāsts jau pašā sākumā radīja to dīvaino klātesamības sajūtu, kas piemīt ne katram literāram darbam. Man šis stāsts "trāpīja desmitniekā", jo zināmā mērā tas bija par mani pašu. Lasot centos vizualizēt izlasīto, un tas lieliski izdevās, pateicoties detalizētajiem situāciju un tēlu aprakstiem. Viegla valoda, spraigs sižets, manas dzimtenes cilvēki un daba – jā, tas bija kaut kas man! Bet visvērtīgākais – daudzās atziņas, ko būtu tik svarīgi izlasīt visiem, kas iesaistīti šodienas pasaules griežos. Lai vēl daudz šādu darbu un daudz lasītāju! Paldies!

Aija Balandiņa, sabiedriskā darbiniece

     Man Daces Judinas un Artūra Nīmaņa daiļrade īpaši tuva ar dzimtas sakņu izpratni un attieksmi pret dzimto zemi, mīlestību pret to. Saules un Mēness ritus, Dabas likumus nemainīs nekādas leģendas.
     Mani uzrunāja pats grāmatas nosaukums “Svilpotājs”. Bērnībā mamma mācīja – svilpotājiem algas diena esot 32. datumā. Svilpotājs zināmā mērā kā ļaunuma vēstnesis. Svilpt svešā svilpē, pūst svešā stabulē – visticamāk, nodevība. Arī pazīstama parādība.
     Es gan pazīstu arī strazdu svilpi, vēja šalkas un bišu sanoņu. Saka, ka arī Sargeņģelis mēdzot uzsvilpt, ja cilvēks skrien par ātru. Vai to saklausām? Mēs taču visu zinām labāk. Rodas iespaids, ka visīstāko SVILPOTĀJU, kam jāpakļauj vadāmā pūļa daļa – mums nebūs zināt. Tāpēc biežāk ieklausīsimies katrs savā sirds balsī. Kaut kā drošāk!

Pēteris Kučiks, āsts reanimatologs

    Svilpotājs. Svilpo. Labi vai slikti? Kā kuram. Kādam labi, kādam ne pārāk. Tam, kas zina, tas ir brīdinājums, tam, kas nezina – vienkārša skaņa pirms mazas vai lielas nelaimes, kas nejauši uzkritusi uz galvas. Tiesa, ķieģelis uz galvas tāpat vien nenokrīt, kā Meistarā un Margaritā teica Volands. Ne viss vienmēr izskaidrojams racionāli, ne viss saprotams pirmajā mirklī, bet... Jā, kārtējais bet. Viss notiek likumsakarīgi, saistīti. Arī tās lietas, kuras var nešķist saistītas.
    Svilpotājs ir par patiesības, likumsakarību, cilvēcības meklējumiem. Par intrigām akadēmiskajā vidē, cīņas par projektu finansēšanu, par nodevību, iedzīvoties kāri. Tam visam cauri vijas būtiski jautājumi: Kas mēs esam? No kurienes nākuši, kurp iesim?
    Jau sen skaidrs, ka tie, kas raksta vēsturi, nosaka tagadni un iezīmē nākotnes ceļu. Katrs iekarotājs visiem spēkiem ir centies dzēst pakļautās nācijas, cilts, saimes, ģimenes un personības sociālo atmiņu. Ne tikai atmiņu. Par svētvietu, kapu, kapu pieminekļu iznīcināšanu, norakšanu, savā ziņā arī apgānīšanu stāstāms smags stāsts, jo ne velti mūsdienās izslavētie skaistie muižu kompleksi būvēti netālu no okupētās teritorijas varas, kultūras un reliģijas centriem, vai pat uz tiem, ne velti nozagti tā sauktie pagāniskie svētki, tos aizvietojot ar sev vēlamajiem, nevēlamo sociālo atmiņu dzēsējiem svētkiem, ticējumiem, uzskatiem, uzvedības modeli.
    Svilpotājs svilpo ne tikai par mūsdienu situāciju, bet liek domāt par to, ko mēs patiesībā zinām par vietējo folkloru, šausmu stāstiem, notikumiem, kas risinājušies sen vai ne tik sen konkrētā vietā, apkaimē.
    Svilpotājs svilpo arī par to, kas mēs esam. Vai tie, kuri pirms Baltijas krusta kariem šeit tikko no koka nokāpuši, tikai sēnes ēduši un ar kļavu lapu piesegušies? Vai tie, kurus pirms gadiem astoņdesmit atbrīvojuši no pašu valsts, mantas, un dzīvības?
    Arī šobrīd ir aktuāls jautājums, kāpēc tas svešais ir atdarināšanas cienīgs, bet pašu vērtības tiek vienkārši iebradātas zemē, aizmirstas, aizvietotas. Vai mēs gribam kaut ko savu, būt unikāli, atdarināšanas cienīgi, vai tikai... atdarinātāji? Budēļi, ķekatas tiek aizvietoti ar seno ķeltu izspiedējsvētkiem... Bērniem tiek doti moderni vārdi, kas paši par sevi nav nekas, bet salikumā ar uzvārdu – ironisku smaidu izraisoši, piemēram, Stīvs Gulbis. Nez, kas to gulbi stīvu padarījis? Kur palicis lunkanais kakls?
    Svilpotāja jautājums ir par to – kas ir mūsu identitāte? Ko mēs vēlamies par sevi pateikt? Kāpēc mēs tik vieglu roku atsakāmies no savas pagātnes, apkārtnes un vēlamies iejukt, ieplūst multikulturālisma katlā, kur visai drīz gaidāma izteikti spēcīga implozija, kuras rezultāts būs nācijas bez identitātes, cilvēks bez nacionālās piederības, bez savas sociālās atmiņas, bez savējiem?
    Jautājums – ko svilpo Svilpotājs? Un ko mēs gribam sadzirdēt?

Aivis Biķernieks, sociologs