“Vai tiešām ir tik traki?” - man reiz vaicāja intervijā par dzīves dažādajām šķautnēm.
Aizdomājos. Tik traki?
Viss atkarīgs no skatu punkta, vēlmes saredzēt, ieinteresētības un pieredzes.
Visu mūžu strādājot medijos, redzi, dzirdi, uzzini daudz likteņstāstu...

   Šis nav ne detektīvs, ne politiskā ironija. Šis ir attiecību stāsts.

   Trīs sieviešu – Laimas, Gunas un Dagnijas – dzīves līkloči, kas jauši vai nejauši savijas, krustojas, atlaižas un aizvirpuļo tālāk. Cauri pirmajām trauslajām jūtām, kvēlām alkām pēc dzīves piepildījuma, nodevības un vilšanās rūgtumam, apmelojumiem, nicinājumam, ledainai vienaldzībai un izdegšanai. Ja laimēsies, - līdz viedumam.
   Vai romāna varoņiem ir prototipi dzīvē? Jā un nē.
   Jā – jo kā puzlē salikušies daudzi man uzticēti stāsti.
   Nē – jo nav neviena nokopēta personāža. Tikai pieskārieni un nojausmas.
   Ikviens reiz sev uzdevis jautājumu: kāpēc citi dzīvo laimīgi, bet man – vieni vienīgi klupieni, nelaimes, rūpes un raizes? Laulība neizdodas, bērni neklausa, naudas nav, mīlestības nav, karjera brūk... Kurš palīdzēs?
  Psihologi, teologi, ekstrasensi, dziednieki? Viens runā par karmu, dzīves misiju, otrs – par dzimtas lāstiem, ļauno aci un rakstura īpašību pārdzimšanu, trešs mudina atjaunot rutīnā ieslīgušu attiecību uguni, uzpūšot liesmas un meklējot kaisli citur... Un kāds ļaujas mirkļa ilūzijām, apmātībai, bet vēlāk rūgti raud izdegušos pelnos...
  Paliek jautājums: vai esam gatavi ieskatīties Patiesības Spogulī un ieraudzīt tur savas Ēnas? Ieskatīties sev acīs?  Uzdot jautājumus un saņemt atbildes, ne vienmēr tīkamas? Vai esam gatavi lūgt piedošanu un piedot arī otram, mainīties paši, izlīdzināt nodarīto un mēģināt vērst par labu?
  Vai arī izvēlamies vienkāršāko ceļu – aiziet?
  Jo vismaz vienas durvis vienmēr ir vaļā...