Intervija KULTŪRZĪMĒM - pirms “Medaljona”

     Ne pirmo reizi savos romānos Tu atskaties uz 20. gadsimta 30. gadiem. Kāds Tev šķiet šis laiks?
     No pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem mūs šķir gandrīz gadsimts – trīs, četras, pat piecas paaudzes (dažādām tautām un sabiedrības slāņiem paaudžu maiņa notiek atšķirīgi – kam 20, kam 30-40 gados). Fantastiski, ka mūsu vidū joprojām tik daudz simtgadnieku un pat vecāku sirmgalvju, kurus vēl var pagūt iztaujāt un uzklausīt. Viņi ir mūsu dzīvā vēsture, pat ja viņu stāstītais ne vienmēr sakrīt ar to, ko esam lasījuši grāmatās vai mācījušies skolā.
      Ko domāju par to laiku? Tāpat kā mūsu šodiena, arī tas laiks bija duāls, pat ļoti. Labi bija tiem, kam makā (bankā, zeķē, zem matrača) nauda, pamatīga izglītība, ienesīga vieta, sakari vai cits finansiāli materiālais nodrošinājums. Tiem, kuriem sava saimniecība, veikals vai uzņēmums, kuri gribēja un prata strādāt, neskaitot diennakts stundas. Slikti – čīkstētājiem, vaidētājiem un tiem, kuriem darba allaž par daudz, naudas par maz, lai gan, objektīvi, ar savām trūcīgajām zināšanām, ierobežotajām prasmēm, neuzņēmību un pašdisciplīnas trūkumu viņi ne uz ko vairāk nevarētu cerēt. Tas nav jautājums par sociālo izcelsmi, bet paša vēlmi un spējām par kaut ko kļūt. Protams, visos laikos darbojies arī veiksmes faktors, taču, lielās līnijās – nu, nevar āzis būt par daiļdārznieku vai palīgskolnieks vadīt milzu uzņēmumu. Nedrīkst! Vismaz teorētiski – ne. Praksē gan redzētas visādas anomālijas. Līdzīgus procesus varam novērot šodien – tie, kuri dara, tie dara, savukārt tie, kas nedara, čīkst un kritizē darītājus. Apburtais aplis, no kura izeju nav atraduši pat visdižākie prāti.
      Pārlasot mūsu dzimtas vec-, vecvec- un vecvecvecāku rakstītās piezīmes Mājas grāmatās, kalendāros un saimniecības žurnālos, daudz kas nolasās starp rindām – gan valsts un likumu prasības pret pilsoņiem, gan cilvēku savstarpējās attiecības. Dažbrīd tādas, ka nobālētu jebkurš meksikāņu seriāls. Cik žurnālistes gaitās iznācis runāt ar vecākās paaudzes aktieriem, mūziķiem, māksliniekiem, arī vienkāršiem pilsētniekiem – viņu uzburtās atmiņu ainas to laiku rāda visai teiksmainā aurā, lai gan, protams, realitātē teiksmainības bija maz. Dažiem – tikai nogurdinošs darbs, pelēka ikdiena un sīva cīņa par izdzīvošanu...
     Un tomēr – manuprāt, tā laika cilvēki bija godīgāki, atklātāki un tīrāki – šo jēdzienu labākajā nozīmē. Strādīgāki. Godprātīgāki, ar taisnākiem un stingrākiem mugurkauliem. Iespējams, savā ziņā tā vēl bija patriarhālās audzināšanas ietekme (vecāki jāklausa un jāgodā), ko papildināja tik ilgi lolotās alkas pašiem būvēt savu dzīvi un piepildīt sapņus – par izglītību, karjeru, savu saimniecību vai piedalīšanos valsts pārvaldē, arī par pasaules apceļošanu, mākslu, mūziku... Trīsdesmitie bija lielo iespēju laiks – gan godīgajiem, gan šmugelmaņiem. Izteikts sabiedrības noslāņošanās laiks – gan pasaulē, gan Latvijā, tikai pasaule ar šo procesu tika un joprojām tiek galā labāk.
     Vai redzi tajā laikā ko tādu, ko mums būtu vērts pārņemt tagad?
     Pašcieņu – neatkarīgi no maka biezuma. Godu un goda vārda svaru. Ideālismu – labā nozīmē. Savas zemes (valsts) mīlestību – neatkarīgi no tā, kas konkrētajā brīdī to pārvalda. Spēju, lai cik grūti, nerunāt sliktu par savu valsti, pagastu, māju, ģimeni, draugiem. Šodien mums šo īpašību ļoti, ļoti pietrūkst. Mēs esam tik ļoti vērsti uz āru, ka pavisam aizmirstam, kas notiek iekšā – pašos, mājās, draugu lokā, sabiedrībā.
     Turpinot iepriekšējo jautājumu: jaunajā romānā atklājas arī liekulība, kas piemita tam laikam, un ko līdz šodienai, par laimi, esam mazliet zaudējuši – runāju, protams, par vīriešu un sieviešu attiecībām, kurās "kritusi" un "amorāla" vienmēr bija sieviete. Mēdzam skumji nopūsties, ka 21. gadsimtā tikumība zudusi kā šķira, bet vai nav tā, ka agrāk netikums gluži vienkārši tika krietni rūpīgāk slēpts?
     Nedomāju, ka mēs būtu atbrībojušies no liekulības vīriešu-sieviešu attiecībās un sabiedrības attieksmē. Vārdos un saukļos skan viens, bet praksē vēl arvien vīriešiem un sievietēm par identisku darbu maksā atšķirīgi; vēl joprojām visu līmeņu biznesa uzņēmumu vadībā, valsts un pašvaldību pārvaldes struktūrās nomācošā vairumā atrodas vīrieši, un ne vienmēr tāpēc, ka būtu izglītotāki vai talantīgāki. Sievietām atliek nepateicīgākās jomas – izglītība, veselība, labklājība, sociālais darbs un, protams, komunālā un apkalpojošā sfēra – garas stundas, stresaina vide, zemas algas...
      Arī morāles un seksa jautājumos nekas īpaši nav mainījies. Joprojām preču un pakalpojumu reklāmās tiek izmantots seksualizēts, izkāpināti vilinošs sievietes tēls; uz žurnālu vākiem sievietes parādās kā valdzinošs, pārdodams produkts, ne dzīvs cilvēks ar savu labo un slikto pieredzi, turklāt mēs joprojām smagi ciešam no pieprasījuma, savējo būšanas un jaunības kulta. Par TV un tīmekļa raidījumiem neizteikšos – tāda dažādi iepakotas/izpakotas miesas un orgānu piedāvājuma nebija pat trakajos deviņdesmitajos, kad krita barjeras un uzņēmīgi ļautiņi sāka veidot attiecīgā profila TV kanālus un preses izdevumus. Turklāt viena nianse – ja pirms 30 gadiem tā bija tikai miesiska erotika (vai porno), tagad to nomainījusi ne vairs ķermeniskā, bet prāta un sirdsapziņas prostitūcija un viedokļu pornogrāfija, turklāt visos līmeņos – no sadzīves līdz medijiem un politikai, un atpakaļ. Nezinu, kas ir ļaunāk. Paši vien šo kroplo vērtību monstru esam radījuši: “labā ziņa – sliktā ziņa”, “tautai vajag skandālus, seksu un asinis”, “kuru gan interesē labie stāsti?”, tāpēc šodien vaimanāt par tikumības bojāeju... liekulīgi.
      Savukārt runājot par vecajiem laikiem un netikumu slēpšanu... vispirms būtu jāvienojas, kas ir netikums, citādi mūsu atvērtajā, iekļaujošajā un visādi citādi progresīvajā sabiedrībā kādu var negribot smagi aizvainot. Citādie (dažādās nozīmēs!) ir bijuši visos laikmetos, tāpat krimināli vai politiski sodītie, neglābjami slimie, garā vājie, atkarīgie no dažādām vielām. Viņi bija, ir un būs. Vienīgi agrāk viņus tik ļoti neglorificēja, necēla uz pjedestāla un neizmantoja par atjaunojamo resursu, perpetuum mobile naudas taisīšanai. Cilvēka daba cauri laikiem nemainās, mainās tikai vide un iespējas. Prese, kino, televīzija, video, tīmeklis – kā šodien kaut ko iespējams noslēpt?
     Tavās grāmatās nereti iezīmējas cilvēku attiecības ar varu un naudu, kas ir viens no varas veidiem. Kā Tu domā, kādēļ tik daudzi iztur pārbaudījumu ar nabadzību, bet neiztur pārbaudījumu ar naudu un varu?
     Tādēļ, ka pārbaudījums ar nabadzību (darba zaudējums, slimība, krīze, karš) mobilizē izdzīvošanas instinktu – cilvēks saņemas, sāk ķepuroties, domā, štuko, meklē un atrod risinājumu, bet galvenais – daudz ko pārvērtē, atsijājot nebūtisko (iegribas) un atstājot tikai pašu svarīgāko (pamatvajadzības). Trūkumā cilvēki (ja vien nav galīgi deģenerējušies) iemācās cits par citu rūpēties, palīdzēt, dalīties savā mazumiņā. Būt vienoti. Turpretī pārticība, nauda un vara cilvēkā atraisa nebūt ne tās labākās īpašības – lepnību, augstprātību, pārākumu, diemžēl arī skopumu, pārcilvēka nicinājumu pret citiem un ātri progresējošo paša visatļautību: Quod liced lovi, non licet Bovi (kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim).
      "Medaljonā" vēl mazliet vairāk noskaidrojas tēlu pagātne, un daži no viņiem tādēļ, man šķiet, lasītājam kļūs simpātiskāki, nekā iezīmējās pirmajā triloģijas daļā.
     Cilvēkus iepazīst tikai ar laiku. Ne vienmēr tas, kurš pirmajā mirklī šķiet glīts, patīkams, pieklājīgs un godprātīgs, tāds arī ir dzīvē. Un otrādi. Plus – katram ir savi rēgi, kuri mīl slēpties un virszemē izlien tikai pamazām, palēnām...
     Zinu, ka jautāt autoram – kurš tēls Tev mīļāks? – ir kā jautāt, kurš pirksts mīļāks, tādēļ jautāšu: kuru no šī romāna tēliem Tev pašai līdz šim šķitis visinteresantāk aprakstīt?
     Ditu. Šķietami parasts cilvēks, kādu mums līdzās ir simtiem un tūkstošiem. Veiksmīgs vai mazāk veiksmīgs, laimīgs vai ne, ar savu pagātnes sāpju stāstu un nākotnes cerībām. Galvenais, kas mani interesēja – pārtapšana. Kurā brīdī savas intereses kļūst tik primāras, ka to dēļ var samelot, uzmest, nodot, nozagt, sagraut? Kurā brīdī tomēr nāk atskārsme par padarīto, un vai vispār nāk? Vai cilvēks spēs pārkāpt pats sev pāri un apjēgt, ka viss līdz šim notikušais, nav nekādu ārējo spēku uzbrukums, bet paša neizdarība, muļķība, samierināšanās? Vai kāpurs pārvērtīsies skaistā tauriņā un aizlidos, vai – tieši pretēji – beigs savu eksistenci uz makšķerāķa vai zem kāda smaga papēža...
     Pieminēji, ka, otrajai daļai tuvojoties noslēgumam, tēli Tev sarīkoja dumpi un neparko nebija piedabūjami "atlikt" savas dzīves turpinājumu vēl uz gadu?
     Jā, daži gribēja precēties. Daži nespēja sagaidīt savu dzimtas noslēpumu atšķetināšanos. Bet daži cītīgi turpina izmeklēšanu, un, kā šķiet, trešā daļa mums atnesīs pavisam negaidītus pavērsienus.
     No nenopietnā gala – man vienmēr ļoti patīk dzīvnieku vārdi gan jūsu abu mājas mīluļiem, gan tiem četrkājiem, kas sastopami romānu lappusēs.
     (Smaida.) Mums ar Arturu pašiem un mūsu ķepaiņiem arī patīk. Šķiet, ka ir trāpīts.
     Vārddevības vispār ir diezgan smalka matērija – ne jau velti saka, kā kuģi nosauksi, tā tas peldēs. Kā izvēlies vārdu ķepaiņiem astaiņiem? Un vai kādreiz kādu (dzīvē vai romānā) nācies rakstīšanas laikā pārsaukt, jo tas šņācis un spļaudījies, ka nav viņš nekāds Mincis, bet gan ir, piemēram, fon Mincē vai Burlaks?
     Vārds tiek dots pēc rūpīgām pārdomām un mīļzvēra izpētes. Līdz šim visi saviem saimniekiem derējuši kā nomērīti un atbilduši pēc rakstura. Ķisenkaķis ir liels gulētājs; Matūra kungs atgādina pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu skolmeistaru; Pūķis ir liels šņācējs, ļoti karsts, veikls un māk lidot; Begemots mīl gulēt uz darbarīku bufetes – gaidu, kad salabos prīmusu; Mellīte, Tuce un Peciņa ir jaukas, mīļas, pūkainas un apaļas; Stellai patīk izrādīties; Džeris – kārtīgs džeks; Rego tiešām bija karalisks, bet jaunais Rūšuks ir īsts mīļumiņš. Tā varētu tupināt...
     Mans pirmais vārda došanas mēģinājums gan bija smieklīgs: tiku pie ņufaunlenda kucēna – maziņš, apaļš pūkainītis noļukušām ausītēm, nu, riktīgs Čipiņš! Labi, ka pietika prāta nokristīt par Lāci – kad šamais izauga un ar saviem 90+ piecēlās stāvus, es viņam biju labi ja līdz pleciem...
     Bet visādi citādi – nevienu vārdu mainīt nav nācies, varbūt tikai papildināt. :)
     Vai Tu vienmēr uzreiz zini, kāds mājdzīvnieks vislabāk jutīsies kopā ar katru no Taviem tēliem?
     Protams. Vislabāk to zina viņi paši. Tieši tāpēc, piemēram, vienā no Annas Elizabetes sērijas romāniem Mika Kaķīša atrastais un izglābtais plikais runcis Drako izvēlas viņu nomainīt pret Līzbeti... Bet ja par raksturu un ieradumu atbilstību – nevar gribēt, lai simtgadīga baronese joņo pa parku ar superaktīvu vilku suni, vai sportisks jauneklis meditē kopā ar mūžsenu kamīnrunci... Taču četrkājaiņiem stāstā IR jābūt, jo tieši dzīvnieku esamība un cilvēku attieksme pret viņiem vislabāk atklāj šo divkājaiņu visslēptākās rakstura īpašības, viņu īsto es.
     Atpakaļ pie nopietnības: ja augstāki spēki Tev apsolītu, ka īstenos vienu – bet tikai vienu vienīgu! – Ziemassvētku naktī izteiktu vēlēšanos, vai zini, ko tādā gadījumā vēlētos, un vai vari to atklāt arī citiem?
     Viennozīmīgi – ekranizāciju! Protams, tās sērijas darbiem, kuru atvēršanas pasākumos mums ikreiz uzdod šo jautājumu, turklāt – nevis “vai”, bet “kad”. Tas būtu varens piedzīvojums un darbs daudziem jo daudziem vismaz nākamo desmit gadu garumā. (Pieklaudzina pie koka.) Tā!

Intervēja Linda Kusiņa.