Pēcvārds
Liec kādu masku gribi...

Gluži tāpat kā zem senajām pilsētām ir vairāki pazemes slāņi, par kuriem gandrīz neviens nezina, arī cilvēku sejas, neatspoguļo viņu īsto būtību. Jo cilvēki valkā maskas. Jo bagātāki, varenāki un izglītotāki, jo vairāk masku un tēlu.
    Tos retos, kuri iet caur dzīvi tāpat, dēvē par svētajiem vientiešiem, ākstiem, muļķīšiem, dieva dotajiem. Jo viņi vienīgie drīkst teikt visu patiesību – tādu, kāda tā ir. Kamēr tie citi – labie, pareizie, gudrie – izsmalcināti slēpj savu alkatību, asinskāri, melus, liekulību, nodevību. Un savus melnos nodomus.

Šis ir aizvietotāju gadsimts. Manipulācija aizvieto uzticēšanos, rīdīšana – vienōtību, iznīcība – radīšanu, vienaldzība – draudzību, distancēšanās – mīlestību, bailes – prieku, solījumi – darbus, draudi – drošību, nāve – dzīvību. Cenzūra – patiesību.
    Un cilvēki vibrē. Bailēs, nedrošībā, panikā, ilgās. Pēc godīguma un drošības, pēc siltuma un mīlestības. Pēc īstiem cilvēkiem, ne maskotiem biorobotiem.

Braucot ar automašīnu rudens lietainā laikā pa asfaltētu lielceļu, uz vējstikla aiz acu priekšā dancojošām slotiņām paliek pienaina kārta. Vairāku stundu garumā. To nevar norakstīt tikai uz netīru logu, izbraucot no grantētajiem ceļiem uz lielceļa.
    Entuziastu publikācijas sociālajos tīklos ar svītrainu debešu attēliem un viņu sašutums “mūs indē” nerada pārliecību par teorijas patiesumu, tāpat kā to nerada fizikas skolotājs, kurš atgādina ierēdni, kas nedrīkst klepot pretī saviem algas maksātājiem.

Kurā brīdī sazvērestības teorijas pārtop sazvērastības akcijās?
     “Jūs, plakanzemji...” – kad diskusijā uzbrucējam pietrūkst argumentu, kad nav atbildes uz jautājumu, saņem šādu epitetu. Ja neatbalsti kādu absurdu lēmumu, kļūsti par “kremlinu”. Bet jautājumi par veselības aprūpi, medicīnisko manipulāciju un medikamentu efektivitāti un drošību tevi automātiski padara par “antivakseri”. Diemžēl šādas metaforas birst ne tikai no līdzcilvēku, bet arī no to mutēm, kuri lemj par mūsu dzīvēm. Kuriem esam uzticējušies.
    Kāds sakars plakanai vai apaļai Zemei ar kaitējumu dabai un cilvēkiem? Kāpēc veselību sargājošās instances nestrādā tā, lai nerastos šaubas par nozares efektivitāti? Un ne ar piespiedu darbībām vai psihoemocionālo vardarbību. Pretējā gadījumā rodas jautājums par šādu instanču reālo nozīmi laikā, kad cilvēki arvien vairāk pievēršas tradicionālajiem tautas līdzekļiem un metodēm, apejot moderno zinātni.

Mums ir milzīga birokrātija visās dzīves jomās. Tā pilnīgi neko nerisina un neatrisina. Jo birokrātija ir maska, aiz kuras slēpjas karteļi, vienošanās, klusēšana, nauda, milzīga nauda, savējo lobēšana. Diemžēl arī demokrātijas, progresa un sabiedrības labuma piesaukšana ir maskas. Spožas papīra maskas.
    Kāda dārzeņa pēc jāraksta iesniegums, piemēram, lai strādājošajiem pārrēķinātu pensiju? Vai cilvēks savu dzīvi nav atdevis valstij, lai tā par viņu parūpētos bez iesniegumiem? Kāpēc vispirms jāpaceļ cenas veikalos, lai tad kripatiņu nolaistu, radot ilūziju, ka veikals rūpējas un gādā par lojāliem pircējiem?
    Kas esam mēs šajā – maskas redzamajā ārpusē, un viņi – iekšpusē? Auni un cirpēji?
    Kā izkļūt no sistēmas, kas maniakāli alkst kontrolēt visus un katru, no šīs liekulīgās dualitātes? Vienkārši. Nebarot dualitāti, neatbalstīt tās noteikumus. Kontrole ir spēle. Viens vada, pārējie pakļaujas. Jo vairāk pakļaujas, jo spēcīgāka sistēma. Taču var nespēlēt. Pārstāt būt programmas daļai. Nav jāskrien apkārt, skaļi kliedzot, ka esi dumpinieks, disidents, revolucionārs. Pietiek pagriezt muguru un pārstāt barot iznīcinātājus.

Vieds cilvēks nesen teica: pirmajā vietā jābūt audzināšanai, pēc tam izglītībai. Pretējā gadījumā – ja nebūs cilvēcības, pārējam nebūs vērtības.
    Grūti laiki rada stiprus cilvēkus, stipri cilvēki rada labus laikus, labi laiki rada vājus cilvēkus, vāji cilvēki rada grūtus laikus. Kurā posmā mēs atrodamies?
    Cilvēka dabu parāda attieksme pret draugiem, vecīšiem, bērniem un dzīvniekiem. Te ar maskām tālu netiksi. Draugu var nodot vienreiz, pēc tam – drauga vairs nebūs. Bet trīs pārējie jūt viltu pa gabalu, tiem nesamelosi. Pagriezīsies un aizies. Lai neatgrieztos.
    Liec kādu masku gribi, zem tās tik un tā esi tu pats...

Dace un Arturs