You are here

Dace Judina - SIERS OTRAJAI PELĪTEI (2015)

    Sērija: Izmeklē Anna Elizabete

    Dace Judina - SIERS OTRAJAI PELĪTEI (2015, Zvaigzne ABC)

    Žanrs: psiholoģiski ironiskais detektīvs.

    Darbības vieta un laiks: mūsdienu Latvija.
     

    5. grāmata (IAE)

    Rīgā siro maniaks. Septiņi upuri. Nāve kā rituāls, atriebība vai sods?

    Par brīvu siers ir tikai peļu slazdā, un arī tikai otrajai pelītei – šis moto vijas cauri visām sižeta līnijām un notikumiem.
    ...Rīgā siro maniaks. Aiz viņa paliek septiņi izsmalcināti nežēlīgi nogalināti upuri, pie katra no tiem - zīmīte, kurā minēts viņa noziegums, par ko izpildīts sods.
    Majors Miks Kaķītis, kurš kopā ar Annu Elizabeti un draugiem devies uz Londonu, lai beidzot nosvinētu saderināšanos, tiek atsaukts no ceļojuma – par katru cenu jāatklāj Rīgas maniaka lieta. Mikam tiek solīts paaugstinājums un pulkvežleitnanta uzpleči. Vienīgais nosacījums – šīs lietas izmeklēšanā nedrīkst iesaistīt nevienu no Mežāju kompānijas, jo īpaši Annu Elizabeti.
    Viņa šo noraidījumu uztver kā Kaķīša nevēlēšanos turpināt abu attiecības... Mēģinājums izrunāties cieš neveiksmi, un Anna Elizabete nolemj rīkoties radikāli...
    Savus maniakus sabiedrība rada pati... Pat apaļā pasaulē ir pārāk daudz tumšu stūrīšu.
    Kas notiek ar mazo cilvēku, kuru Dzīve iedzinusi stikla būra stūrī un kuru nodevuši, pametuši, uzmetuši visi, kam viņš ticējis, uzticējies, mīlējis, uz ko paļāvies? Ko tad, ja viņš, spītējot Liktenim, nolemj atriebties, sodot savus pāridarītājus? Kurš spēs viņu apturēt?

    Priekšvārds

    Savus maniakus sabiedrība rada pati... Jo - pat apaļā pasaulē ir pārāk daudz tumšu stūrīšu. Stikla būris ar tērauda stieplēm ir nomācošs. Reizēm - līdz nelabumam un bezcerībai.

    Pirms pāris gadiem medijus un sociālos portālus pāršalca īsa, taču nervus kutinoša ziņa par kādu jaunu sievieti, mākslinieci, kura bija atļāvusies savā sociālās saziņas profilā izpaust visu, kas tobrīd bija uz sirds, īpaši neizvēloties izteicienus un apsolot atriebties – izliet asinis... Tas notika salīdzinoši neilgi pēc norvēģu maniaka asinspirts, un par viņu ieinteresējās drošības iestādes... Draudi gan izrādījās vien tukšas runas, rūgtuma pilns dzīves sista cilvēka palīgā sauciens. Viss drīz noklusa. Un aizmirsās.

    Tomēr... Kaut kas palika. Doma. Par to, kā jūtas Dzīves un Likteņa stūrī iedzīts cilvēks, mazais cilvēks, kuru kādā brīdī nodevuši, pametuši, uzmetuši visi, kam viņš ticējis, uzticējies, uz ko paļāvies. Būrīša stūrī iedzīts dzīvnieciņš šņāc, skrāpējas un kož – pēdējiem spēkiem aizstāvot to, kas viņam ir visdārgākais – dzīvību un brīvību. Un cilvēks? Interesanti, cik tālu katrs no mums būtu gatavs iet, ja dzīve (līdzcilvēki, apstākļi utt.) viņu iespiestu stūrī?

    Tā radās šīs grāmatas ideja. Par cilvēku, kuram viss atņemts un kurš izvēlējies atriebties.

    Jā, atriebība ir destruktīvs risinājums, kas viennozīmīgi nespēj novest līdz laimīgām beigām, un tomēr – cik cilvēku, tik risinājumu. Kāds izvēlas aiziet no dzīves, cits pamet savas mājas, zemi un ģimeni, lai dotos uz svešu malu, kur nekas neatgādinātu bijuši, vēl kāds nospļaujas un sāktu visu no sākuma. Bet viens no pūļa, viens no inertās masas izvēlas aktīvu risinājumu – sodīt savus pāridarītājus. Ignorējot austrumnieku viedo padomu – apsēsties un pagaidīt, līdz straume aiznesīs garām ienaidnieku līķus. Šis viens izvēlas rīkoties pats.

    To, ka tā nav tikai utopija, skaidri apliecināja gan manis iniciētā improvizētā viedokļu aptauja sociālajos medijos (Vai tēma ATRIEBĪBA - kā sods, kā taisnības ierocis, kā mazā cilvēka pēdējā izeja - šodien ir aktuāla? Un kurā brīdī / kādos apstākļos tā būtu attaisnojama?), gan fokusa grupas lasītāju rakstītās pārdomas – brīdī, kad esam strupceļā, bezizejā, bezcerīgā, cilvēka cieņu pazemojošā situācijā, tumšā tunelī, kura galā nav saredzama pat apkvēpusi desmitvatu spuldzīte, mūsu iekšējā būtība brēktin brēc, lai tiktu sodīti visi tie, kas mums to nodarījuši. Vēlāk? Vēlāk, kad situācija tā vai citādi ir atrisinājusies, nez no kurienes uznirst civilizētās audzināšanas žņaugi, un tas mirklis ir pāri...

    Kas paliek? Paliek rūgtums, melna ironija un sarkastiskas prātulas, ar kurām mēs, civilizētie, ikdienā mierinām savu valdības, likumdošanas, priekšnieku vai līdzpilsoņu ievainoto pašapziņu.

    Ja tu nedomā tāpat, kā es, tātad - tev nav taisnība. Un vispār - kādas tev tiesības uz savu viedokli?! Visskaļāk bļauj uz tiem, kuri ir pavisam līdzās. Jo citi sen jau pamukuši, kur kurais. Tu vari katru dienu urbt kā vergs un nesaņemt ne sprāguša paldies, bet pietiek parādīties pie apvāršņa kādam, kurš pakustinājis tikai pirkstiņu, kā izrādās - tas ir tas lielākais darītājs, kam pienākas lielākā atzinība. Lai drīkstētu darīt to, ko vēlies un kas sanāk, vispirms jānolaižas līdz “pienes-padod” līmenim. Galvenais - skaļi dziedāt slavas dziesmas un neizrādīt, ka tev ir smadzenes. Tad viss būs.

    Skan pazīstami? Un kā nu ne, ja paši, paši vien katru dienu lejam ūdeni uz šīm dzirnavām – lasām bulvārpresi, pētām dzeltenos medijus, mīlam izgaršot skandālus, nervus tīksmi kutinošas kaislības, katastrofas un nelaimes (ja vien tās nenotiek ar mums), un mums vienalga, kas notiek ar citiem, kā viņi dzīvo, ko domā un jūt. Ka tik pašiem labi.

    Atpērkamies no saviem bērniem ar dārgiem tehniskiem krāmiem, kas nozog viņu laiku, acis, ausis, smadzenes, dvēseli un mīlestību. Un aizmirstam pastāstīt, izskaidrot, iemācīt, ka acis domātas, lai mācītos redzēt un saskatīt. Lai gan - būtiskākais nav acīm saredzams. Ar ausīm varētu dzirdēt, klausīties un ieklausīties. Tiesa gan, tieši klusums runā visskaļāk. Bet galvas un smadzeņu esamība varētu rosināt (vismaz) mācīties saprast, lai ar mums nevarētu spēlēt šahu un manipulēt, ar dažām vieglām pareizo sviriņu kustībām panākot vēlamo (bet manipulē taču!). Visbeidzot – mugurkauls, teju visbūtiskākā mūsu skeleta sastāvdaļa, būtu jātur taisni un stalti, neliecoties un nemetot kūkumu, lai kā šīs pasaules birokrāti, ierēdņi, kantora žurkas un pašpasludinātie varneši gribētu mūs salauzt, padarot par salīkušiem, gliemežveidīgiem bezdomu radījumiem, kas to vien dara kā truli blenž ekrānā...

    Nesagādāsim pasaulei to prieku. Paliksim Cilvēki. Mācīsimies domāt, apjaust sakarības un izdarīt secinājumus! Paši. Redzēt + Dzirdēt + Domāt + Just => Cilvēkam Būt.

    Man ir vaicājuši – jūs laikam nemīlat cilvēkus, ja reiz izvēlaties rakstīt detektīvromānus?

    Tāds savāds jautājums, kas prasās pēc noliedzošas atbildes, piemēram, nē, nē, ko jūs, es viņus visus ļoti mīlu! Ka tik nepadomātu ko nelāgu... Taču, nē, tā nav, tāpēc reizēm atļaujos provokatīvi atbildēt ar pretjautājumu – bet par ko mīlēt?

    Sevišķi tagad, vēlēšanu periodā, kad visi par visiem nolējuši tādu zampu, ka ilgi nāksies mazgāties, lai atgūtu burvīgo vijolīšu aromātu. Vai dažāda līmeņa ierēdņu kabinetos, kur stundas laikā var dzirdēt daudz vairāk melu nekā visos vēlēšanu solījumos (jāatceras, ka sirsnība un atsaucība ir tieši proporcionāla tiešajam vai netiešajam izdevīgumam).

    Ir ļoti interesanti un savā ziņā pat aizraujoši lūkoties acīs šādam melim un shēmotājam, izbaudot viņa priekšnesumu un ļaujot domāt, ka tu, naivā muļķe, neredzi un nepamani acīmredzamus melus. Tā teikt, neprasi, lai saprot, ja maksā par to, lai nesaprot... Un katrs taču saprot tā, kā grib saprast, vai ne? Var mirkli piedomāt, un var no mušas uzpūst ziloni. Var sarunāt nekrietnības un justies gandarīti. Var savu sirdsapziņu apklusināt, otru nepelnīti apvainojot. Var būtiskas lietas pasludināt par nebūtiskām, un otrādi. Var apsolīt un neizdarīt, un uzskatīt to par normālu lietu. Visu var. Lai nu tā būtu, baltie un pūkainie...

    Tomēr mīlēt cilvēkus var un vajag. Savējos. Tos, kurus Dzīve un Liktenis mums nolicis līdzās. Tos, kuru acīs, uz mums lūkojoties, iemirdzas prieka un sirsnības dzirkstelītes. Tos, kuru acis nav tukšas. Cilvēki, kuri ar tukšu skatienu piedzimst, nav tik bīstami, kā tie, kuru skatiens iztukšojas un nomirst dzīves laikā. Tos pirmos var piepildīt, no otriem gan jābīstas...

    Šis romāns rakstījās ilgāk, grūtāk, smagāk un sāpīgāk nekā iepriekšējie. Dažādu iemeslu dēļ.

    Varbūt tāpēc, ka tāds laiks. Varbūt tāpēc, ka personiskāks un personīgāks. Varbūt tāpēc, ka, lai iejustos sociopātiska maniaka ādā, tas emocionāli jāizlaiž caur sevi. Ticiet, nebija patīkami.

    Bet. Tas bija svētīgs periods. Ļoti daudz pārdomu un savu kļūdu analīzes. Mēs neviens neesam tik ideāli pareizs un viengabalains, lai kādā dzīves brīdī nenonāktu robežsituācijā, kas šķir pilsoni parasto no likumpārkāpēja. Ar Detektīvu Klubu braucot pa Latviju ciemos pie lasītājiem, ikreiz uzdodu šo jautājumu, un ikreiz saņemu vienādas atbildes – jā, vismaz reizi mūžā, tā vai citādi, ikviens no mums ir pārkāpis kādu likumu vai noteikumu...

    Gan rakstot grāmatu, gan vēlāk, rediģēšanas procesā, daudz meditēju un domāju.

    Par Laiku, kurā dzīvojam. Varu, kas ar mums spēlējas. Ūdeni, kas aiztek. Upēm, kurās divreiz nevar iekāpt. Un ceļu, kas vijas tālāk - no kalna lejā, kalnā augšā, cauri mežam, pāri laukam... Pareizajā virzienā, pat, ja tas sākumā liekas pretējs agrāk ietajam. Atliek vien ļauties un sekot. Par sapņiem, kuri naktī, miegā un pa gabalu, iztēlē izskatās citādāki nekā īstenībā. Par lietām, notikumiem un cilvēkiem, kas saistīti savstarpējām saitēm, jo Liktenis mūs savedis kopā, lai kaut ko iemācītu. Par Mājām, kurās dzīvo Mīlestība, nevis kaktos grab izirušo attiecību ģindeņi. Par Savējiem, kuri spēj radīt Mājas nekurienes vidū. Un visbeidzot – par Dāvanām, kas mums tiek dotas, bet mēs tās vai nu pieņemam, vai...

    Ir lieliski, ja kāds pajautā – kā tu šorīt jūties? - un atnes karstu cigoriņu kafijas krūzi. Siltas rokas ap pleciem, murrājošs dzirnavnieks klēpī, uzticams suns pie kājām. Mājas. Tā.

     

    Pēcvārds

    Šogad daudz kas rādās pavisam citādāk - dziļāk, asāk, pietuvinātāk... It kā būtu pašķīries smalks, zirnekļa austs tīmekļa priekškars. Var jau skaidrot visādi, var pavisam vienkārši - paldies Liktenim un tiem cilvēkiem, kuri šajā laikā, tieši šajā laika sprīdī, bijuši līdzās. Ja ne, tad daudz kas nebūtu tā, kā ir. Tieši tik vienkārši.

    Ja vārdi nenāk caur sirdi un jūtām, tie ir tehniski labskanīgi, taču tukši. Atnāk un aizvirpuļo – kā rudens lapa. Bet īstos, gruntīgos, paliekošos mēs atpazīstam, tiklīdz izdzirdam. Jo tie – tie ir uz palikšanu. Pamatīgi, dziļi aizķeroši, smeldzīgi. Kā gruzdošu lapu aromāts rudens gaisā. Kā trekns, smags Zemgales māls pie kājām, lauku pārejot. Tos īstos vārdus, pat čukstus izteiktus, Savējie sapratīs, uzķers un pados tālāk.

    Nesen ar kādu dzīves gudru cilvēku runāju par to, ka mirklim ir tendence aizskriet un pazust.
    Tu samiedz acis un skat' – līdzās vairs neviena, arī sasaukt nevar... Laikam tāpēc mirkļi tik skaisti?

    Pirms gada, tikko bija iznācis Ziemas Blūzs, biju uzaicināta uz TV raidījumu Dzīvīte; filmēšana bija paredzēta agrā rītā. Nez kāpēc tonakt nekādi nevarēju aizmigt – mētājos un svaidījos kā zivs sausumā (tas man nav raksturīgs), cīkstoties ar dīvainām domām. Ienāca prātā daži vārdi, kurus pierakstīju un pēdīgi iemigu. Nākamais rīts bija darbīgs un reizē savāds – paspēju gan nofilmēties, gan atvadīties no mūsu visu iemīļotā aktiera Harija Spanovska, gan dažus iekavētus darbus pabeigt. Bet gaisā visu laiku virmoja tāda kā migla, kā dūmaka... Un tikai vakarā, ieslēdzot TV kasti, uzzināju, kas noticis. Bija sabrukusi Maxima...

    Bet vārdi, kas iepriekšējā naktī pie manis atnāca, skanēja šādi:

    ... viss sākas un beidzas ar savējiem. Ģimeni, tuviniekiem un draugiem.
    Lai kas notiktu, stāviet par savējiem kā nesatricināma klints. Sadzirdiet, uzklausiet un saprotiet. Apsēdieties blakus, apskaujiet un sakiet - es tevi mīlu, tu man esi vajadzīgs / vajadzīga. Atrodiet laiku nepaskriet garām, bet būt līdzās, kopā, tuvu tuvu. Lai vēlāk nav jānožēlo nepasacītais, nesadzirdētais, neizdarītais. Es novēlu jums mīlestību un sirds gudrību...”

    Savukārt es gribu pateikt Paldies. Cilvēkiem, bez kuriem šī grāmata ne tikai nebūtu iznākusi, bet pat uzrakstīta. Kuri bijuši (un joprojām ir) man līdzās ikdienā, priekos un bēdās. Maniem Savējiem.

    Vispirms sirds paldies – izdevniecības Zvaigzne ABC ļaudīm – Vijai, Bārbalai, Gundegai, Dainai, Marikai, Laimai, Kristīnei, Vinetai, Gintam, Arnim, Mārim un visiem visiem:)

    Silts paldies par omulību februārī Ventspils Starptautiskajai rakstnieku un tulkotāju mājai.

    Draisks paldies Detektīvu Kluba puišiem – Andrim Bulim, Voldemāram Šoriņam, Jānim Skanim, Jurim Hiršam un Ginteram Cepurītim. Maniem mīļdraugiem Zandai un Jānim, Inetai, Karīnai, Kristam, Varim, Aivaram un Kurzemes baltajai raganiņai – Dacei no Zoltneriem.

    Un visbeidzot – vislielākā, visdziļākā un vismīļākā pateicība pašiem tuvākajiem, kuri kopā ar mani bijuši “iekšā procesā” - Mammai, Ritas tantei un Arturam. Paldies, ka jūs esat!

     

    Kad diennakts par īsu
    Laiks jaunu spirāles loku griež
    Un žēlsirdīgu mezglu aizmet
    Kur aizķerties skrējienā

    Kad vārdi skrien kilometrus
    Nakts bailēs neatskatoties bēg
    Lai vēlu rudenī atgrieztos
    Pie sprakšķošas uguns

    Kad sirds spēlē ķeriņus
    Līksmi - ar prātu un dvēseli
    Acīm atliek vien pasmaidīt
    Un pie baltas lapas apsēsties

     

    Lasītāji par romānu Siers otrajai pelītei”

    • Jau piekto reizi Dace Judina savā sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” jaunajā detektīvā aizrauj mūs ar pirmajām lappusēm. Filigrānā caurviju darbība ne uz mirkli neļauj atslābt uzmanībai. Šoreiz autore risina mūžseno jautājumu – no kurienes rodas ļaunums, kādi ir vardarbības cēloņi, kas notiek ar cilvēkiem, kuri bērnībā pārcietuši pazemojumu un ciešanas, nesaņemot gandarījumu netaisnības brīdī. Gadiem ilgi esam pieraduši reaģēt un cīnīties vienīgi ar sekām, nemeklējot ļaunuma saknes, necenšoties saprast cēloņu un seku sakarības, pat nemēģinot iepriekš paredzēt nelaimi un to novērst. Sabiedrības morālā pagrimuma un degradācijas cēloņu analīze ir būtiska šīs grāmatas vērtība. Uzteicama ir autores prasme psiholoģiski iedziļināties un atklāt cilvēka personības vistumšākās dzīles, tomēr atrodot tur gaišumu. Ilze Veitnere, tiesu psihiatrijas eksperte.
    • Katra jauna Daces grāmata ir kā ilgi gaidīts, sen neredzēts ciemiņš, no kura nevar šķirties, kamēr nav izrunāts un uzklausīts viss, kas noticis kopš iepriekšējās tikšanās reizes – pat tad, ja atkal naktsmiers pagalam. Detektīvromānu sērijas „Izmeklē Anna Elizabete” varoņi jau kļuvuši par labiem paziņām, tādēļ ar nepacietību gaidu – kas ar viņiem notiks tālāk?! Sērijas piektā grāmata „Siers otrajai pelītei” vilties neliek, izlasīt to var vienā rāvienā. Pārsteidza varoņu attiecību sarežģījumi, bet laikam jau viņi mēdz izvēlēties paši savu ceļu, neprasot rakstniekam atļauju. Katrā ziņā pavērsieni ir stipri negaidīti un, domājams, pārsteigs ne vienu vien šīs sērijas fanu.
      Šī grāmata ir dziļāka un skarbāka par iepriekšējām. Pat graujoša. Varbūt tuvāka reālajai dzīvei? Tā pavisam noteikti liek aizdomāties par lietām, kam ikdienā un steigā nepievēršam vajadzīgo uzmanību – par to, kā attiecamies pret līdzcilvēkiem, ko sakām un darām, kā interpretējam citu rīcību. Varbūt vajadzētu lielajā skrējienā mēģināt apstāties un padomāt. Par ļaunu nenāks. Un vēl – man prātā doma: nākamreiz pieprasīt autorei grāmatu kopā ar piena litru – būs, ko pieliet kafijai, veselībai kaitīgos apstākļos nakšņojot kopā ar jauno romānu..!
      Una Griškeviča, kultūras portāla „Rīga 2014” oriģinālsatura redaktore.
    • Daces romāns ir par mūsu sabiedrību, tajā valdošajām uzvedības normām. Kas notiek ar cilvēku, kura pasaules uztvere nesakrīt ar sabiedrībā piekoptām uzvedības normām? Baušļi pret mūsdienu uzvedības principiem. Meli, liekulība, pazemojums, vardarbība, asinis, atriebība, nāve… Sabiedrība maniakus rada pati. Līdzcilvēku nejūtība, formālisms sagrauj ne tikai kāda cilvēka dzīvi, bet arī sabojā to daudziem citiem. Intriģējoši. Pamatīgi un dziļi. Noslēpums atklājas tikai pēdējā mirklī. Lasot šo romānu, ieraugām sabiedrību visai nepievilcīgā gaismā. Ir jābūt drosmei gan to saskatīt, gan arī uzrakstīt. Manuprāt, Dacei ir izdevies. Braucot cauri Eiropai, domas bieži vien atgriezās pie šī darba. Aivis Biķernieks, žurnālists un politiķis.
       
    • Vienkārši sakot, kārtējā superīgā grāmata - naktsmiera maitātāja!
      “Siers otrajai pelītei…” vispirms pārsteidza ar cilvēku (neveras mute viņus saukt par grāmatas varoņiem, jo visi ir tik dzīvi, tik cilvēciski, tepat sastopami) nespēju izrunāt notiekošo, kam sekoja mana rezignētā atziņa – gluži kā dzīvē. Atkal pārsteidza Anna Elizabete - šoreiz ar savu attiecību risinājumu. Nākamo naksnīgās kafijas krūzi vārot, konstatēju, ka no šīs sievietes es visu laiku gaidu kādu traku izgājienu… un katru reizi viņa mani samulsina, jo esmu gaidījusi pavisam ko citu... Veids, kā “sērijslepkava” atdara saviem pāridarītājiem, vieš pretrunīgas izjūtas – apbrīnu par lielo dūšu un atvieglojumu, ka tomēr ne visi dzīves pāridarījumi tiek atriebti šādi. Un jau atkal salīdzinājums ar reālo dzīvi, kur šādas neradības (pāridarītāji) būtu jāķer ātri, jāsēdina tumšās vietās aiz rūtainiem lodziņiem, bez cerībām tikt ārā. Diemžēl dzīvē ir tā, kā ir… Bet trakākais – atriebes eņģelis nav sapratis, ka arī otrajai pelītei siers ne vienmēr ir par brīvu… Kurš no mums droši var zināt, vai pirmā pelīte, kas (pašaizliedzības, muļķības vai neuzmanības dēļ) nodrošina otrai brīvo pieeju sieram, tomēr nav bijusi vistuvākā un mīļākā? Un siera cena ir tik augsta…
      Jana Priedniece, LTV producente.
    • Sēžu jau divdesmit minūtes, šoks kā pēc īsta šāviena...
      Tās ir reizē divas grāmatas. Pirmā - talantīgi, ar intrigu uzrakstīts “krimiķis”, izcili cilvēku tipu, rīcības un intuitīvi fen šui pamatlikumu apraksti. Bet Anna Elizabete – malacis. Ne darbā vien laime! Otrā - par izvēli. Būt cilvēkam vai necilvēkam. Aizbraukt vai palikt. Sakopt savu zemi vai iekarot svešu. Izvēlēties sava karoga krāsas. Mīlēt vai atriebties. Patīk, ka Dace izvēlas pozīciju - “man nav vienalga”. Paldies par grāmatu “ar pēcgaršu”!
      Līga Pommere-Ķelle, uzņēmēja, fen-šui speciāliste.
    • Lasīju kā laizot gardumu bļodu. Jau ar pirmajiem teikumiem darbs ierāva, ievilka līdz papēžiem. Paredzēju, ka tā varētu notikt, tāpēc visu dienu veltīju tikai lasīšanai, par citu vienkārši nevarēju domāt. Grāmata rosina pārdomas par to, kā ar savu rīcību varam izsaukt uguni uz sevi, un par to, vai upuris vienmēr ir upuris.
      Autore atkal augusi - katrs nākamais darbs labāks par iepriekšējo. Domājot par pasaules mēroga kriminālromāniem, - vai maz kāds tiek līdzi Daces Judinas darbiem? Es vismaz neesmu lasījusi neko labāku, jo tie nav vienkārši kriminālromāni, te ir kaut kas no vēstures, psiholoģijas, homeopātijas, labs humors, krāšņa valoda. Aizvēru grāmatu un skumšu atkal - tāda sajūta, ka jāšķiras no draugiem...
      No šiem detektīviem sanāktu labs seriāls, lasot redzu, cik skaisti tas izskatītos filmā! Sala ar vieglu miglu pār ezeru saullēktā un Anna rasas piemirkušiem svārkiem... Varbūt ir vērts par to padomāt? Ja nu izdodas?! Būtu kas labs, ko redzēt. Karina Bērziņa-Stankeviča, neatkarīgā žurnāliste.
       
    • “Siers otrajai pelītei” ir kārtējā tikšanās ar Annu Elizabeti, viņas “komandu” un jaukajiem mājdzīvniekiem. Ir gan intriga, gan humors, gan mīlestība - kā jau aizraujošā, mūsdienīgā detektīvā. Grāmata “iesūc” no pirmās līdz pēdējai lappusei, liekot just līdzi visam, kas notiek ar galvenajiem varoņiem, kas lasītājam nu jau kļuvuši par mīļiem un gaidītiem draugiem. Izlasīju vienā piegājienā! Atliek cerēt, ka piektā grāmata par Annu Elizabeti nebūs pēdējā. Un liels prieks, ka mūsu pašu rakstnieces detektīvromāni droši var stāties blakus cittautu šāda žanra garadarbiem.
      Inga Stugle, profesionāla detektīvmīle.
    • Šis bija pirmais Daces Judinas darbs, kuru man bija tas gods lasīt. Esmu iespaidots gan par intriģējošo, saistošo sižetu, gan patīkami pārsteigts par dialogos iepītajām dzīves gudrībām. Lai arī detektīvi ne tuvu nav mans žanrs, šis darbs ļoti, ļoti patika. Izbaudīju katru lapu. Tiešām aizrāva, bija pat žēl, ka lasīšanas vidū atbrauca ciemiņi un uz brīdi nācās pārtraukt. Darbs padarīts no sirds. Paldies! Valts Dalbiņš, uzņēmējs.
    • Romāns patika, ļoti. Raita valoda, mūsdienu problēmu iesaiste. Esmu pārliecināta, ka romāns patiks visiem, kas iecienījuši detektīvus. Vienīgais mīnuss - ātri beidzās (gribējās lasīt vēl un vēl...).
      Tagad par galveno. Lasot nostiprinājās arvien lielāka vēlme atbalstīt vainīgo, tā teikt, nostājos slepkavas pusē. Varbūt skan jocīgi, bet - es viņu attaisnoju. Reizēm pārņem sajūta, ka vienu otru draņķi tiešām derētu piežmiegt, jo ne likumdošana, ne sirdsapziņa tādiem netiek klāt. Nepārtraukti ņirgājoties, pazemojot, bradājot citiem pāri, dzīvo cepures kuldami... Savā ziņā upuri tiešām bija pelnījuši atmaksu, un romāna noslēgumā gribējās, lai slepkavam būtu iespēja izvairīties no soda! Spodra Kaļva-Vēvere, detektīvmīle; pozitīvi domājoša bibliotekāre.
       
    • Kā ilggadējam programmētājam man nav nācies daudz baudīt literārus darbus. Tomēr, iepazīstoties ar Daces Judinas grāmatu “Siers otrajai pelītei”, atklāju, ka viņas spēja detalizēti “ieurbties” notikumu sīkumos uzbur tēlainas ainas, kas aizrauj pat visatturīgāko lasītāju. Lasot romānu, visu laiku uzmanīgi jāseko mainīgajam notikumu virknējumam un, kolīdz tas izdodas, ir grūti pie kādas lapas apstāties un nolikt grāmatu līdz rītdienai.
      Cilvēcīgi dziļas attiecību līnijas. Tik perfekti un smalki aprakstītas nianses, ka var izprast visu triju galveno personāžu situāciju. Jutu līdzi Annai un Ģirtam, savukārt par to, kas pārrauts Mikam ar Annu, jāsaka: ja tauriņu vairs nav, ar zvirbuļiem sirdi nepabarosi... Arturs Kiseļovs, mūziķis un komponists.
       
    • Grāmata raisa dziļas pārdomas par to, ka ne vienmēr viss ir tā, kā tas izskatās sākumā. Reizēm ļaunākais ienaidnieks realitātē izrādās nabaga izmisusi dvēsele, kura vienkārši nespēj atrast citu (vai pareizāku?) situācijas risinājumu. Romāns ļoti aizrauj, liek domāt un just līdzi varoņiem. Kāpēc siers otrajai pelītei? Visu laiku domāju, kādēļ tāds nosaukums. It kā Teo beigās sniedz skaidrojumu, un tomēr... Vai tikai tādēļ? Varbūt tādēļ, ka šis pats “siera un otrās pelītes princips” nolasās arī varoņu attiecībās? Linda Kuikulīte, Ulubeles dzīvniekmeitene un jaunā māmiņa.
       
    • Viss, cauri, esmu līdz ausīm iekšā! Nu, kā var viens cilvēks šitik meistarīgi savērpt intrigu!
      Lasu, lasu, lasu... Lasu... Lasu... Kā nav kauna tik aizraujoši rakstīt!!!:D
      Bārbala Simsone, Zvaigzne ABC Latviešu literatūras un mākslas redakcijas vadītāja
    • Izlasīju, nē, izrāvu cauri neatskatīdamās. (Vai var būt vēl labāks kompliments detektīvgabalam?)
      Gundega Sēja, šīs grāmatas redaktore

    IZDEVĒJS:

    http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/aprak…
    http://www.zvaigzne.lv/lv/grupas/zvaigzn…
    http://www.zvaigzne.lv/lv/multimediji/vi…
    Vērtējums: http://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/publik…

    Vērtējums: http://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/publik…

    FOTOGALERIJAS:

    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…

    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…

    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…

    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…

    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…

    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…

    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…

    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…
    https://www.draugiem.lv/user/960292/gall…