Ar tīkamu satraukumu atvēru jauno grāmatu, lai satiktos ar labiem draugiem. Lasīšana ievilkās krietni pāri pusnaktij. Citējot vienu no agrāko grāmatu atsauksmēm, – nu, kā var tik aizraujoši rakstīt!

Romāns neliek vilties, notikumi mutuļo tā, ka elpa aizraujas! Radās sajūta, ka Daces Judinas radītie raksturi kļuvuši tik dzīvi, ka “atrāvušies no radītāja”, dzīvo paši savu, neatkarīgu dzīvi un atļaujas darīt tādas lietas, ka pati autore, iespējams, vairs nespēj tos atsaukt atpakaļ mājās.

Sajūta tāda, it kā Pandoras lāde būtu atrauta vaļā un visi pasaules ļaunumi izkļuvuši laukā. Dace uzplēsusi gandrīz visus mūsu sabiedrības “augoņus” – modeļu industrijas ēnas puses, prostitūciju, narkotikas, emocionālo vardarbību jauniešu vidū, cilvēku tirdzniecību.

Gribas īpaši izcelt Daces nerimtīgo interesi par cilvēku dabas tumšajām dzīlēm, psiholoģiskās studijas un secinājumus, kas ar katru jauno romānu iet plašumā un dziļumā.

Ja varētu Daces literāro daiļradi salīdzināt ar glezniecību, tad šis romāns gleznots ar ļoti sulīgām, spilgtām krāsām, reizēm izmantojot nevis otu, bet kaut ko līdzīgu lāpstiņai, ar ko parasti notīra paleti. Spilgtie triepieni ir spēcīgi, izlēmīgi, kategoriski. Autore iegājusi jaunā emocionālā un profesionālā kvalitātē. “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Lai izdodas atrast arvien jaunas krāsas savā paletē!

No visas sirds novēlu Annai Elizabetei “atrast sevi”, saglabāt ticību gaišajam cilvēkos un atgriezties mājās pie savas mīlestības.

Ilze Veitnere, klīniskā psiholoģe