Varu teikt pavisam droši – neko TĀDU nebiju gaidījis. Apsēdos, lai mazliet palasītos... pusstundiņu, tā lēnām, prātīgi, pa drusciņai. Jau pirmajās lappusēs sapratu – nespēju tikt līdzi. Apstājos, pakāpos atpakaļ, pārlasīju. Atkal pakāpos atpakaļ, pārlasīju, ieskrējos un – laidos virpulī kā atvarā, kas velk un ievelk. Ik rindkopa – jauns tēls, ik rindkopa – jauna vide, jauna darbības vieta. Interesanti.

Daces Judinas garabērns man bija jauks pārsteigums. Lasot labu grāmatu, pats kļūstu par režisoru un scenogrāfu: mana Anna ir mana, mana Pūču Māja ir mana! Vesela pasaule, paralēla šai manējai Aizputē. Lasot un domājot, kā tas ir Autorei, liekas, ka Dace ar saviem tēliem sarunājas, un, ja rakstīšana sokas un atlido Pegazs, viņai droši vien drusciņ “aizbrauc jumts”. Pozitīvi, protams. Man vismaz tā ir, bildes taisot.

Cauri galvenajai domai par trīs klikšķiem un tīmekli sajutu vēl kaut ko – tādas kā skumjas, kā bezcerību. Te nu gribētu teikt – autora uzburtā pasaule neapšaubāmi ietekmē materiālo pasauli, jo autoram dota iespēja ar rakstīto ietekmēt mūsu ikdienu. Ar kādu Saules stariņu... Tas ir ļoti grūts uzdevums, jo neviens īsti nezina, kā jābūt. Kas būtu jāuzraksta, lai Latvijai un līdz ar to latviešiem veiktos labāk. Tāpēc iedomājos – kā gribētos piezvanīt ģenerālim Kārlim Basam un palūgt padomu...

Varis Sants, vīndaris un mākslas fotogrāfs