Uhh... Aizdomājos par atkarībām un līdzatkarīgajiem. Cilvēka dvēsele ir kā trauks ar ūdeni. Vienam dzidrs, otram duļķains. Kāds dvēselei uzliek filtrus – ko rādu citiem, ko perinu iekšā. Katram savi skeleti kambarī iespundēti, un reiz tie visi draudzīgi izlien ārā... Mainīt sevi, savu attieksmi pret citiem un sevi pašu vai meklēt vainīgos, attaisnojot cūcību ar saukli “mani neviens nesaprot”, – katra paša lēmums.

Lasīju un prātoju par haosa teoriju – tauriņa spārnu vēziens vienā pasaules malā var kļūt par orkānu citā... Kur ir robeža starp draudzību, ģimeniskumu, kopābūšanu, mīlestību un līdzatkarību?

Par dažiem notikumiem un personāžiem biju šokā. Bet tas tādēļ, ka Pūču Māja un Līzbete tā ievilkusi sevī, un, kad savējiem slikti, – jāpalīdz! Paldies par iespēju izlasīt un pārdomāt.

Vita Strode, tūrisma speciāliste