Pabeidzu. Sēžu kā apdullusi, netieku atpakaļ reālajā dzīvē. Atkal autore pārspējusi iepriekš rakstīto.

Vai tas ir detektīvromāns pierastajā izpratnē? Manuprāt, vairāk – stāsts par samilzušām problēmām, kas izvirzās priekšplānā: ģimenisko vērtību nonivelēšanu, jaunatnes debilizāciju, alkatību, dvēseles tukšumu, atkarībām, bērnu visatļautību, no kā rodas ļaunums, cietsirdība un noziedzība. Lasot par “varavīkšņotajiem”, domās uzsaucu urravas – par to, ka strikti un tieši, bez līferēšanas... Upuru nav žēl – darbojas karmas likums un pienākas sods: par aklumu un vienaldzību, par augstprātību un alkatību.

Tēli tik ļoti dzīvi, tik pamatīgi izstrādāti, ka šķiet – viņiem ir pašiem savs, no autores spalvas neatkarīgs gājums, atliek vien pierakstīt, nevis uzrakstīt. Protams, īpašās odziņas – tēlainie izteicieni un humora dzirkstīte, kas valodai piešķir sevišķu šarmu. Daudz filosofisku pārdomu, interesantas un noderīgas informācijas, kas šos romānus padara ļoti īpašus, izceļot starp citu autoru darbiem. Gribētos to visu ieraudzīt TV seriālā vai filmā!

Karina Bērziņa, ex–žurnāliste, strādā ar bērniem