Pasaule... trakajiem?

“Jo ilgāk dzīvoju šajā pasaulē, jo vairāk domāju, ka Saules sistēmā Zemei atvēlēta trakomājas loma,” – šos melnrūgtos vārdus teicis neviens cits kā ironijas lielmeistars, dramaturgs Džordžs Bernards Šovs.

“Visu, ko var dot, var arī atņemt. Viss, kas varēja notikt agrāk, var notikt arī tagad: tikai jāattīra dvēsele un jāseko dabai. Mēs varam atgriezties uz ceļa, atjaunot sākotnējo stāvokli. Ceļš uz netikumiem ir ne vien nolaidens, bet arī kraujš: mākslā kļūdas mākslinieku apkauno un tam, kas maldījies, sagādā nepatikšanas; dzīvē kļūdas rada patiku un daudzus padara nelabojamus. Viņi noklusē savus pārkāpumus un, ja tie laimīgi izdevušies, bauda to augļus, bet pašus slēpj.” Izcilā ļaužu psihes un dvēseles pētnieka, krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska mūža centieni izprast ļaunuma/nozieguma pirmsākumus šodien ir aktuālāki nekā jebkad.

Pēdējā laikā arvien vairāk (un biežāk) nākas aizdomāties par labi zināmu frāžu īsteno jēgu un pretrunīgumu. Spārnotais teiciens “trakajiem pieder pasaule” allaž izmantots kā uzmundrinājums, pamudinājums riskēt, uzdrošināties, doties uz priekšu, uz jaunām virsotnēm. Bet ja nu viss ir otrādi, proti, pasaule tiešām pieder trakajiem – medicīniskā, klīniskā nozīmē? Ja nu patiešām ir tā, kā šajā grāmatā saka psiholoģijas profesors Maksimilians Mihailovs: “Ar katru gadu zemeslodes iedzīvotāju skaits pieaug, bet veselā saprāta daudzums paliek nemainīgs. Attiecīgi – trako kļūst arvien vairāk. Normālo drīz vairs nebūs...” Vai tas nebūtu lielisks izskaidrojums ačgārnībām, meliem, perversijām un pat noziegumiem, ar ko esam spiesti saskarties ar katru dienu arvien vairāk? Kad gaišā dienas laikā acu priekšā notiek viena necilvēcība pēc otras, bet mums cenšas iestāstīt – viss normāli, tā jābūt, tās ir mūsdienu sabiedrības daudzās šķautnes, skaldnes... savdabības. Tā teikt, alternatīvā pasaules uztvere un izpausme.

Cilvēka kodolā jābūt saasinātai taisnīguma izjūtai, lai rakstītu patiesību, riskējot ar darbu, sabiedrisko stāvokli, veselību, ar to, ka kādam nepatiks un sekos pretdarbība. Tos, kuri elastīgi klausa varai un naudai, sumina, ceļ godā, dāvā ziedus, kamēr sava ceļa gājēji dabū pa kaklu, viņus aizliedz, izstumj, viņiem aizlīmē muti. Nevienai varai netīk, ja kāds atļaujas kritizēt tās ideoloģiju un runāt par nebūšanām – privātām, finansiālām, nomenklatūriskām. Par varas postulātu neatbilstību dzīves realitātei. Un pavisam slikti, ja kāds atļaujas aizskart svētumu – “runājam vienu, darām otru”, atklājot partijmigrējošo ierēdņu divkosību, skaudību un asiņaino tieksmi iznīcināt ikvienu, kas atļaujas domāt pats, nevis sekot varas kabatas ruporu izkliegtajiem saukļiem un pavēlēm.

Aizvien uzjautrinošāk kļūst lasīt dažādu importa-eksporta vētrasputnu mums, naivajiem, adresētos skaļos saukļus: “Tā dzīvot vairs nedrīkst!”, “Kaut kas ir jāmaina!”, “Visu veco sagraut!”, “Visus atlaist!”, “Laidiet jaunos pie ruļļiem!”, “Mēs uzcelsim jaunu, vienotu pasauli!” Vai tas viss nav jau reiz dzirdēts?

Jautra mums tā dzīvīte, vai ne? Vispasaules medicīniskā trauksme, vispasaules finanšu un energoresursu krīze, turpat līdzās – vispasaulīgu un pārpasaulīgu globālstreiku kustība, tā teikt, nav ko ar sīkumiem krāmēties! Un vienlaikus – kārtējie “ultraprogresīvie” postulāti: cilvēces vienīgā izdzīvošanas iespēja – visu robežu nojaukšana un vispārējā saplūšana. Un pēkšņi pasaulei lielumlielie brīnumi, jo kāds to sapratis pārāk burtiski un devies nojaukt robežas, ar kāpurķēdēm maļoties pa asins upēm un krakšķinot kaulus. Tikpat pēkšņi izrādās, ka aizstāvēties, neļaut sevi nogalināt un paverdzināt “nav smuki” – jaunās pasaules cēlāji mudina nepaklausīgos piekāpties un atkāpties, lai robežu jaucēji nezaudētu seju.

Vielas nezūdamības likums: ja kaut kas pazūd, tas uzrodas citur. Divi asiņainākie 20. gadsimta diktatori ir miruši, taču viņu idejas pārdzimušas citos...

Tikmēr ģeometriskā progresijā vairojas mankurti, noderīgie idioti un labticīgie noteikumu pildītāji. Jo – tā vieglāk. Jo – negribas piedzīvot brīdi, kad jaunās pasaules cēlājiem strīdos aptrūkst argumentu un viņi vienkārši sāk bloķēt, dzēst un svītrot. Visus, kuri “nav ar, bet ir pret...”. Tieši tik vienkārši – iznīcinot. Ja ne fiziski, tad psihoemocionāli, garīgi. Nolaupot cilvēkiem ticību sev, darbam, draugiem, ģimenei. Jo nekas tā neiznīcina cilvēku kā pārliecība, ka nevienam nav vajadzīgs ne tas, ko viņš dara, ne viņš pats. Jo īsteni brīvo un pašpietiekamo mūsdienu sabiedrībā diemžēl ir maz. Vairāk to, kuri vēlas būt piederīgi – kaut kam vai kādam. Piederīgi un noderīgi. Piesaistīti. Ja viņus atstumj, viņi sabrūk, bet, ja viņiem dod iespēju, viņi darbosies pat ar važām uz rokām.

Personāla atlases firmas, IQ testi, kouči, mentori, vizionāri, futurologi, NLP kodētāji – kā tik visa mums šodien nav! Māca, modelē, prognozē, skalo smadzenes, iestāsta, programmē. Tā, lai būtu kā vajag. Lai ērti tiem, kas plāno un bīda robežas.

Lai gan – domājot par varas vertikāli, reāli vienīgie, ko vajadzētu, izlaižot simtgalvu pūķi leknajās naudas un varas ganībās, būtu – neuzpērkami klīniskie tiesu psihologi/psihiatri – profilētāji. Jā, jā, tie paši, kuri profilē noziedzniekus un to upurus. Plus fiziognomisti un grafologi. Būtu interesanti. Un šokējoši.

Jo, raugi, ja tu gribi precēties, nokārtot autovadītāja tiesības vai ieroča nēsāšanas atļauju, tev jāiziet ntās pārbaudes, bet “izredzētos”, kuru rokās uz četriem gadiem tiek nodota visas nācijas/tautas/valsts dzīvība, veselība, labklājība un pat eksistence, nez kāpēc neviens nepārbauda... Interesanti būtu uzzināt, cik tur, tajās sienās, atkarību – alkohola, narkotiku, azartspēļu, seksuālo? Cik psihisko un garīgo nobīžu? Un cik smagu psihoneiroloģisku slimību, kas būtu nopietni jāārstē izolācijā, nevis jāļauj šīm psihoemocionālo robežstāvokļu personībām lemt par citu, veselu tautu likteņiem.

...Latvijā bērns ar dusmu lēkmēm sitis vēstures skolotājam pa galvu, skolotājs aizvests uz slimnīcu, pēc tam izrakstīts no slimnīcas un pēc pāris nedēļām nomiris... Pirms krietna laika jaunieši no speciālās internātskolas piekāva un saspārdīja skolas apsargu. Vēl senāk jaunieši nosita un ugunskurā sadedzināja savu draugu. Bērnelis nostučīja vecākus pa uzticības tālruni, jo esot dabūjis ar čību pa pēcpusi neiznestas miskastes, pretīrunāšanas un durvju dauzīšanas dēļ. Tajā pašā laikā – atsevišķās skolās no centralizētajiem eksāmeniem ar ārstu zīmēm atbrīvoti vairāk nekā 50% audzēkņu. Pat no dzimtās valodas...

Brīnums? Šoks? Negaidīti? Protams, ne. Gan pedagogi, gan klīniskie psihologi jau pirms daudziem gadiem skandināja trauksmes zvanus: strauji pasliktinās sabiedrības garīgā veselība, t.sk. mācīties spēja. Kādi tur eksāmeni?

Paldies bērnu tiesībiņām (bez pienākumiem), paldies atvieglinātajai/kompetenču/iekļaujošajai izglītībai, paldies lauku skolu slēgšanai un iznīdēšanai, paldies skolotāju izņirgāšanai, paldies liberāldemokrātismam – jau vistuvāko gadu laikā redzēsim visbaisākās sekas: skolu beidzējus bez akadēmisko pamatzināšanu bāzes, dzimtās valodas prasmes, loģikas un analītikas spējām un absolūti bez erudīcijas un empātijas. Toties ar ekvilibristiskām prasmēm glaudīkļu un virtuālās pasaules lietošanā.

Cik akliem jābūt, lai nenolasītu saikni starp hipertrofētajām bērnu tiesībām (un atsevišķu māmiņu kaujas saukli “Mans bērns drīkst visu!”), neesošajiem pienākumiem un psihoemocionāliem traucējumiem, kas, nekontrolēti un neārstēti, agri vai vēlu pārvērtīsies vieglākās vai smagākās nobīdēs un slimībās?! 

Tajā pašā laikā ir kļuvis stilīgi aizsegties ar smalkiem medicīniskiem nosaukumiem, kas attaisno jebko – neaudzinātību, slinkumu, kūtrumu, izlaidību, agresiju, seksuālās perversijas, sašķobītu vērtību sistēmu, neesošo (izzudušo) robežu starp drīkst un nedrīkst.

“Mēs jaunu pasauli sev celsim...” Nekā jauna zem saules. Visu sagraut līdz pamatiem, un štrunts par to, ka nav nekā, ko vietā likt. Šodienas lēmēji ir vērienīgās “modernās izglītības reformas” sākumposma galaprodukts. Sekas, tā teikt, “uz sejas”.

Diemžēl šajā greizo spoguļu ideoloģijā dzīvo jau otrā, trešā paaudze. Kāds brīnums, ka viss labi iesāktais tiek tikpat labi turpināts – arvien greizāk un greizāk? Tā teikt, lai uzzinātu, ar ko šis eksperiments beigsies. Mūs mudina būt tolerantiem, iekļaujošiem, atvērtiem, vienlaikus arvien izteiktāk vēršoties pret to, ko mēs gadu simtiem esam uzskatījuši par savas dzīves pamatu, – valodu, zemi, Dzimteni, ģimeni, dzimtu, māti, tēvu, mīlestību...

“...man gan teica tie ļautiņi –
tā vairs nav(a) sirdrabrasa,
kas guļ tīklā sagūstīta...”

Tā tiešām vairs nav sidrabrasa. Jo – sidrabrasa ir tīra un patiesa. Tā nepielāgojas, nemaina krāsu un glaimīgi nespīd viltus mēnesim, zvaigznēm vai saulei. Tai ir pašai savs mirdzums. Tai ir savi zāles stiebri, lapas un ziedi, kuros dusēt un mirguļot.

Bet kas tagad tīklā sagūstīts? Līdējiņi, ādiņmainītāji redīsiņi, zombīši, mankurtiņi, konceptprojektiņu rakstītājiņi, saprogrammēti androīdiņi, birokrātiņi ierēdnīši... bedrīšracējiņi un duncīšmugurā dūrējiņi. Vienrociņ-otrrociņ mazgātājiņi. Vienā barības ķēdē saslēgtie.

Tīkls aug, aug, aug... tīklā sagūstītie jūtas kā mājās, jo – visiem kopā siltāk, jaukāk, omulīgāk. Jo – viņi ir pārvērtušies... Bet zirneklītis priecājas. Sēž, gaida un priecājas. Jo barība pati nāk. Aklie un kurlie paši salien tīklā, lai pārvērstos... Bet neiederīgos, tos, kuri nepārvēršas, tos, kuri, nevienam neprasot, iet savus ceļus, ne ar vienu nesaskaņojot, vienkārši dara savus darbus un vēl atļaujas sapņot dīvainus sapņus par sidrabrasām un zirneklīšiem, – tos var vienkārši izdzīt, izmest, sadzelt, sakost, aizmuguriski aprunāt, nošņākt, noriet, noindēt, novārdot, norakt, nodurt, aizvākt prom no acīm... Lai mierīgāk, lai neberž acīs tulznas, lai neduras kā skabargas pēcpusē, lai neliek domāt un, pasarg dies’ – just. Lai nevibrina tīkla omulīgi šūpīgos diedziņus, lai netraucē snaust ar karotīti aiz mākoņu maliņām. Lai netraucē dzīvot!

“Zirneklītis zīda tīklu
man par velti vis nedeva –
tīklā mani vilināja...”

Tomēr tauta, cilvēki, ir gudrāki, redz dziļāk un tālāk, viņu mīlestību un draudzību nevar ne atņemt, ne viltot. Un viņiem nevar baltu par melnu iestāstīt. Vai otrādi.

Pēc ilgas, pārāk ilgas klusēšanas beidzot esam atsākuši koncertbraucienus pa Latviju – pie jums, Lasītāji. Tas, ko mēs redzam, dzirdam un jūtam, tās dzīvo tikšanos slāpes un patiesības alkas, liek saņemties, izslieties un darīt tālāk, lai kāds būtu nogurums vai rūgtums. Ceļš turpinās. Jo mēs ticam, ka sensenā gudrība “Kas lēni nāk, tas labi nāk” ir patiesa.

Dace